Olimpiskajās spēlēs “Tokija 2020” Artūrs Plēsnieks atnesa Latvijai ļoti gaidītu un vērtīgu medaļu – olimpisko bronzu svarcelšanā. Ir pagājis tieši 20 gadu, kopš mazais Artūrs svarcelšanā nopelnīja savu pirmo medaļu, toreiz gan tā bija plastmasas, bet vēl arvien tiek glabāta kā turpmākās karjeras sākuma punkts.
Par dzīvi, par treniņiem, par atbildīgajiem startiem un sajūtām intervija ar olimpiskās bronzas īpašnieku Artūru Plēsnieku.
Tu esi ventspilnieks?
Jā, esmu ventspilnieks! To saku tādēļ, ka tieši Ventspilī ir veidojusies mana karjera - te es jau daudzus gadus dzīvoju un trenējos, te es saņemu milzīgu pašvaldības un “Olimpiskā centra Ventspils” atbalstu. Te ir mana ģimene, un te ir ļoti pozitīva atmosfēra.
Bet tomēr šī nav tava dzimtā pilsēta!
Esmu dzimis Dobelē un tur dzīvojis līdz septītajai klasei - man vēl arvien tur ir daudz draugu, kuri mani atbalsta un jūt līdzi maniem panākumiem, taču visā, kas saistās ar manu sportisko dzīvi, viennozīmīgi esmu ventspilnieks. Protams, tas, ka esmu aizgājis pa svarcēlāja karjeras ceļu, lielā mērā ir saistīts ar Dobelē spēcīgajām svarcelšanas un spēka vīru tradīcijām. Atcerēsimies, ka arī Viktors Ščerbatihs un Eduards Andruškevičs ir nākuši no Dobeles, tur savu karjeru uzsācis arī bijušais spēka vīrs Raivis Vidzis, kā arī vairāki citi. Taču jāatzīst, ka bez Ventspils atbalsta mūsu panākumi un karjeras nebūtu iespējamas.
Vai tevis pieminētajiem svarcelšanas grandiem - Viktoram Ščerbatiham un Eduardam Adruškevičam - ir kāda loma tavas sportiskās karjeras izvēlē?
Uz svarcelšanu Dobelē mani pavisam mazu aizveda tēvs, kurš pazina Eduardu Andruškeviču. Eduards gan sākumā nebija mans treneris, jo viņš jau strādāja Ventspilī, bet
mazo svarcēlāju grupas tolaik trenēja Eduarda brālis Jurijs, kurš ir mans pirmais treneris.
Tēva mērķis nebija mani izveidot par profesionālu svarcēlāju, bet gan par spēcīgu puisi, kurš spēj par sevi pastāvēt. Ap gadiem vienpadsmit divpadsmit, kad svarcelšanā biju trenējies jau gadus trīs, par treniņiem negribējās domāt - vairāk interesēja dauzīšanās ar vienaudžiem, taču blēņu darīšanai laika nepietika - treniņi paņēma visus spēkus un laiku. Ap to laiku gan Jurijs, gan arī Eduards jau bija pamanījuši manu svarcēlāja potenciālu - tiku iekļauts Ventspils Olimpiskā centra atbalsta programmā, saņēmu materiālu un morālu pašvaldības atbalstu un astoto klasi jau uzsāku Ventspilī.
Vai jau tolaik zināji, ka cīnīsies par medaļām olimpiskajās spēlēs?
Nē! Par pirmo profesionālās karjeras soli es uzskatu iegūto sudraba medaļu grūšanas vingrinājumā Eiropas čempionātā junioriem 2007. gadā. Toreiz jau biju pārcēlies uz Ventspili, mācījos vidusskolā, dzīvoju Olimpiskā centra dienesta viesnīcā un mani trenēja Eduards Andruškevičs. Tikai saņemot pirmo izcīnīto Eiropas čempionāta medaļu, es pa īstam aizdomājos par svarcēlāja karjeru: “Kas būs nākamgad un aiznākamgad, kāds es būšu un ko es darīšu?” Līdz tam brīdim es par sevi nedomāju kā par profesionālu sportistu - man bija tikai 15 gadu.
Un kas notika pēc gada?
Pēc pirmās nopietnās medaļas es ar daudz lielāku ieinteresētību un centību turpināju trenēties un jau nākamajā un aiznākamajā gadā Eiropas junioru čempionātā uzvarēju. Turpināju mācīties vidusskolā, un šodien varu pateikt - jā, ir ļoti grūti apgūt vispārējās izglītības kursu un vienlaikus divas reizes dienā trenēties, taču tas ir tā vērts, jo nekad nevar zināt, kā dzīve pagriezīsies - svarīgi ir gan turpināt sportot, gan saņemt izglītību. Es varu atzīt, ka tieši sports, tostarp treneris un komandas biedri, manu dzīvi ievirzīja pareizajās sliedēs - neļāva padoties un krist kārdinājumos, piespieda mani būt patstāvīgam un spējīgam izdarīt labākās dzīves izvēles.
Uz Ventspili tevi uzaicināja jau tad, kad mācījies astotajā klasē. Kā ir dzīvot tik tālu no mājām, no ģimenes un draugiem?
Pārceļoties uz Ventspili, tā pa īstam man pietrūka omītes, jo tētis aizgāja citā saulē, kad biju tikai 10 gadus vecs, bet mammai bija cits dzīves ceļš ejams. Jau pirms pārcelšanās uz Ventspili, es dažus gadus dzīvoju Dobeles skolas internātā, tāpēc biju pieradis būt patstāvīgs. Neskatoties uz to, Ventspilī nejutos viens, jo vienmēr bija blakus komandas biedri un treneri. Piebildīšu, ja ne katru, tad katru otro nedēļu treneris pats brauca uz Dobeli pie ģimenes un aizveda arī mani pie omītes un draugiem. Sāp sirds, ka arī omīte nu jau vairākus gadus ir citā saulē un man ir palicis ļoti maz radu - vienīgi vecākais brālis. Taču tos aizstāj lieliskā sievas ģimene un radi, kuri mani uzņem ļoti sirsnīgi un izturas kā pret savējo.
Kad tu apprecējies?
Ļoti agri - 20 gadu vecumā. Ar sieviņu iepazinos jau 2007. gadā kādu sacensību laikā. Draudzējāmies piecus gadus, bieži tikāmies paslepus no treneriem, jo viņi uzskatīja, ka jebkas, kas atrauj domas no sportošanas, ietekmē arī rezultātu. Es gan nemanīju, ka mani rezultāti pasliktinātos... Piebildīšu, ka arī sieviņa ir svarcēlāja. Viņa gan aktīvās sportistes gaitas neturpina, bet vēl arvien centīgi trenējas - mājās mums ir iekārtota diezgan laba sporta telpa ar visām nepieciešamajām iekārtām, kuras arī es reizēm izmantoju. Draudzēšanās periodā, kas ilga piecus gadus, paslepus tikties bija sarežģīti. Tolaik mana sieviņa dzīvoja Saldū - vajadzēja paspēt pēc vakara treniņa aizbraukt uz Saldu un līdz rīta treniņam tikt atpakaļ. Tagad mums ir jau sešgadīgs dēliņš, kuram par godu manam tētim dots vārds Valdis - tas ir kā saīsinājums no tēva vārda Valdemārs. Apprecējāmies, un pašvaldība mums piešķīra pašvaldības dzīvokli. Protams, to vajadzēja izremontēt un iekārtot, bet tās bija manas jaunās mājas. Tas bija ļoti svarīgs brīdis, jo līdz tam es dzīvoju dienesta viesnīcā.
Tu ļoti bieži esi treniņnometnēs. Vai pirms olimpiskajām spēlēm ģimene vispār tevi redzēja?
Es bieži neesmu mājās. Arī pirms olimpiskajām spēlēm divus mēnešus biju prom. Vienu mēnesi trenējos Ukrainā, kur ir ļoti laba svarcelšanas sporta bāze - kvalitatīva sporta infrastruktūra, laba ēdināšana, sauna un citas lietas, kas svarīgas intensīviem treniņiem. Bet pēdējā treniņnometne pirms izlidošanas uz Tokiju noritēja “Reķos” Dobeles tuvumā. Ar ģimeni ilgāk būt kopā tiešām sanāk reti.
Vai tagad esi pelnītā atvaļinājumā?
Nu jau atvaļinājums ir beidzies, un pakāpeniski atgriežos pie intensīviem treniņiem. Divas nedēļas uz zāli negāju, bet uzturēju sevi formā mājās, jo, kā jau teicu, mums mājās ir labi treniņu apstākļi. Kopā ar ģimeni nedaudz paceļojām - aizbraucām uz izklaides parku “Avārijas brigāde”, kā arī devos pie sievas radiem uz laukiem Jaunpils pusē.
Tas bija varens piedzīvojums, jo dabūju izbraukt ar traktoru, pastrādāt kūtī, ieiet lauku pirtī. Tā ir lieliska sajūta - braucot traktorā aizmirst, ka esi viens no spēcīgākajiem vīriem pasaulē.
Vai intensīvie treniņi un atbildīgie starti emocionāli neizdedzina?
Kaut arī treniņi un starti emocionāli no manis prasa ļoti daudz, man nav bijusi vajadzība vērsties pie psihologa pēc padoma. Vienmēr esam tikuši galā pašu spēkiem, sarunās ar komandas biedriem un treneri. Braucot uz šīm spēlēm es biju ļoti labi psiholoģiski sagatavojies - biju nosvērts un gatavs cīnīties par medaļām.
Vai iegūtā medaļa ir pašsaprotama - ieguldītā darba loģisks rezultāts?
Kopumā visa pasaules svarcelšanas elite ir apmēram vienādā sportiskā līmenī - visi viens otru pazīstam jau daudzus gadus un zinām, uz ko kurš ir spējīgs. Atzīšos, ka jau iepriekšējās spēlēs es sapratu, ka esmu pietiekami labā formā, lai būtu starp pašiem labākajiem, bet toreiz kaut kā nesanāca visu līdz galam izdarīt. Šoreiz, ejot uz trešo piegājienu, kas izšķīra visu, ļoti liela loma bija arī psiholoģiskajam noskaņojumam -
es nodomāju: “Es kaut vai gabalos salūzīšu, bet es to izdarīšu!”
Man ļoti gribējās dabūt medaļu! Un es to izdarīju!
Ko tu domāji pirms starta un pie stieņa?
Pirms uzkāpt uz podesta es sevi atkal un atkal pārliecināju: “Tikai nesasteidz!” Svarcelšanā ir viena specifika - tad, kad stieni uzrauj uz krūtīm, vienu brīdi tas uz atslēgas kaula nedaudz aizspiež miega artēriju un sāk reibt galva, viss tā kā sāk plīvot. Tad nedrīkst sasteigt - ir jāveic elpošanas vingrinājumi, vēlreiz jākoncentrējas un tad jāgrūž uz augšu. Arī šoreiz
gar acīm viss sagriezās, bet man izdevās sevi pārvarēt, ieelpot un tad tehniski pārdomāti veikt pēdējo grūdienu. Bija ļoti svarīgi visu izdarīt tehniski pareizi un precīzi, lai tiesnešiem nebūtu, kur piesieties.
Reizēm es vizualizēju to, ko daru - sanāk, ka man ir tikai jāatkārto jau izdarītais. Vispār, baigi grūti paskaidrot, bet ceru, ka sapratāt.
Atceros savu debiju Eiropas čempionātā pieaugušajiem: biju pacēlis stieni, bet tik stipri reiba galva, ka likās, ka es ar stieni virs galvas apdejoju apkārt visam podestam, kaut arī patiesībā vienkārši stāvēju uz vietas. Tie ir sasprindzinājuma un artērijas aizspiešanas blakusefekti, kurus pieredzējušie svarcēlāji labi atpazīst. Izklausās briesmīgi, bet patiesībā nav tik traki.
TV redzams, ka vēl pēdējā brīdī pirms kāpšanas uz podesta treneris un ārsts pamasē kājas un plecus, kaut ko saka. Vai tajā brīdī tu vispār saproti, kas notiek, dzirdi, ko saka?
Godīgi sakot, ne vienmēr! Tajā brīdī jau esmu maksimāli koncentrējies un aizgājis tādā kā savā pasaulē - ar prātu un saprašanu esmu jau uz podesta - maksimāli psiholoģiski un fiziski koncentrējies. Pēdējais, ko dzirdēju, bija trenera vārdi: “Tagad viss atkarīgs no tevis!” Vēlāk treneri sadzirdēju tajā brīdī, kad biju jau pacēlis un stabili nostājies. Dzirdēju, kā treneris kliedz: “Turi, turi!”
Ko gribējās darīt, kad saprati, ka esi bronzas īpašnieks?
Gribējās tā nedaudz paplosīties un papriecāties uz podesta, bet man nesanāca, jo stipri reiba galva. Labi, ka nenokritu no tā podesta (smejas). Katrā gadījumā es jutos ļoti laimīgs!
Sveicēju bija daudz un dažādās vietās - kas aizkustināja visvairāk?
Ļoti sirsnīgi par paveikto un nākotnes plāniem izrunājāmies ar treneri un citiem komandas biedriem jau lidojuma laikā, jo lidojums bija ilgs. Lidostā “Rīga” mani sagaidīja sarkanais paklājs, fani un ģimene. Tikai vēlāk, ejot jau pa sarkano paklāju, pagriezu galvu un ieraudzīju, ka esmu lidojis ar lidmašīnu Latvijas karoga krāsās. Tas aizkustināja!
Atlidojot jutos ļoti noguris un garajā ceļā sasvīdis, tāpēc īsti negribējās iekļūt sveicēju burzmā, taču apzinājos, ka arī mani draugi, atbalstītāji un fani ir pelnījuši manu klātbūtni. Stjuarte pat nojokoja, ka var mani izlaist pa “sētas durvīm”. Vienlaikus jutos ļoti gandarīts, ka biju spējis tik daudziem cilvēkiem sagādāt milzumu pozitīvu emociju. Sagaidīja mani arī sieviņa un dēliņš - tas bija ļoti mīļi, kaut arī tikšanās brīdī nedaudz traucēja apkārt esošie prožektori, videokameras un fotogrāfi... es pat puķes no viņas nepaņēmu rokās, jo tajās jau bija divi Latvijas karogi - puķēm vietas nebija. Tagad pašam kauns.
Varbūt kādam šķiet, ka nav starpības, vai tā ir Eiropas vai pasaules čempionātu medaļa vai olimpiskā, taču es teikšu: “Man tā ir ļoti liela starpība. Es jūtos citādāk!”
Kopā ar citiem veiksmīgākajiem olimpiešiem tiki uzaicināts uz tradicionālo valsts prezidenta pieņemšanu, kurā saņēmi arī Levita balvu. Kāds bija noskaņojums, saņemot šo jauniedibināto apbalvojumu?
Pasākums bija ļoti jauks un omulīgs. Neformālā gaisotnē varējām aprunāties ar citiem sportistiem, treneriem, fotografēties ar prezidentu. Vienīgi žēl, ka pasākums notika pils dārzā un mums nebija iespējas iepazīties ar prezidenta telpām. Levita dāvāto medaļu likšu blakus citām balvām - kādā no kausiem. Es vispār medaļas pie sienas nekaru - tās glabājas kausos. Kad vajag, sameklēju īsto. Gribu nofotografēt pirmo plastmasas medaļu kopā ar olimpisko bronzu - varētu sanākt interesanta bilde.
Kā tevi sagaidīja Ventspils?
O, tas bija tik aizkustinoši! Mani, treneri, Ritvaru Suharevu un citus sportistus pašvaldība uzaicināja uz pasākumu, kurā apbalvoja gan pilsētas labākos pedagogus, gan sportistus. Tas notika pie koncertzāles “Latvija”. Ieradies bija neticami liels cilvēku pulks! Es nespēju noticēt, ka tik daudz cilvēku ir atnākuši, lai ieraudzītu labākos skolotājus un labākos sportistus, tostarp mani! Tas mani ļoti aizkustināja, un ar lielām grūtībām spēju izteikt pateicības vārdus. Viennozīmīgi, tieši Ventspilī sajutu vislielāko saviļņojumu.
Dzīve nebūt nav beigusies. Kādi ir nākotnes plāni?
Atkārtoti esmu iestājies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Paskaidrošu, ka pirmo reizi akadēmijā iestājos 2012. gadā, bet nonācu milzīga izaicinājuma priekšā - vai nu mācības, vai sports, jo Rīgā nav pietiekami kvalitatīvas svarcelšanas sporta bāzes. Vienīgā svarcelšanas zāle bija LSPA , bet tā bija novecojusi un neatbilda augsta līmeņa treniņu prasībām. Toreiz nomācījos vienu semestri - tad sapratu, ka sāk pietrūkt enerģijas un kvalitatīvu treniņu. Ļoti ceru, ka tagad, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju iespējas, kā arī pedagogu pozitīvo attieksmi pret individuālu pieeju tālākizglītībai, man izdosies apvienot izglītību un sportu.