Jaunais Rīgas teātris 2025./2026. gada sezonas jauniestudējumu virkni iesāka ar pasaules pirmizrādi un tās vienīgā aktiera Dāvida Pētersona debiju dramaturga profesijā ar lugu “Ledus garša".
JRT ripo pa sen iebrauktām sliedēm, kas joprojām aizved tur, kur vajag: pirmizrādes publika pateicās izrādes autoram un izpildītājam D. Pētersonam, režisoram Vilim Daudziņam un izrādes norisei nepieciešamajam personālam ne vien ar aizrautīgu plaukšķināšanu, bet arī ar kājās celšanos. Izrādes nosaukums un vēl jo skaidrāk tās plakāts dara zināmu, ka teātra izrādē apspēlēta hokeja spēle. Turpinot spēļu terminoloģiju, pirmizrādei varētu pierakstīt spēli ar iezīmētām kārtīm, jo aizrautīgākie smējēji un pēc tam plaukšķinātāji bija profesionālie hokejisti. Saprotama viņu atsaucība tam, ka viņiem tiek publiski apliecināts, bet par hokeju un vispār par profesionālo sportu mazāk zinošiem cilvēkiem tiek parādīts, cik hokeja spēlēšana naudas pelnīšanas līmenī ir grūta un daudzās nozīmēs riskanta nodarbošanās, uz kādu principā nav spējīgi 99% pasaules iedzīvotāju.
Tomēr nav bažu, ka lugas sižets un teksts savērpts ap tādiem faktiem vai attiecībām, kādu piesaukšana nozīmīga un vispār saprotama tikai tiem, kuri šajās attiecībās atrodas. Tikpat labi var sacīt, ka lugā attēlotajās attiecībās iesaistīto cilvēku skaits sniedzas uz Latvijas iedzīvotāju kopskaitu, no kura tikai niecīga daļa (pa)spēs izbaudīt “Ledus garšu” JRT Mazajā zālē ar 85 vietām. Runa taču par hokeju kā kaislībām, kas sniedza pāri pat barjerām starp Latvijas latviešu un nelatviešu kopienām. Te jāizsaka vērtējums par D. Pētersonu ne kā par aktieri, bet kā par dramaturgu, kura lugas auditorijas paplašināšanā ārpus JRT Mazās zāles var droši iesaistīties visi interesenti no profesionālajiem teātriem līdz hokeja klubu vai skolu jubileju vai Ziemassvētku pasākumu rīkotājiem. Tātad uzvest ainiņas, pa kādām prieks skatītājiem, tēlotājiem un teātru, projektu vai pasākumu administratoriem.
“Ledus garša” ir kārtējais vagoniņš uz sliedēm, pa kurām ilgi ripoja 2004. gadā ceļā palaistie “Latviešu stāsti” un tālāk to 2021. gada aktualizācija “Jaunajos latviešu stāstos". No 2009. gada līdz šim laikam atripojis “Vectēvs", kura nākamā izrāde 20. septembrī. V. Daudziņu tagad varētu dēvēt par stacijas priekšnieku, kurš palaiž šo vagoniņus ceļā. Visa dzelzceļa priekšnieks, protams, Alvis Hermanis. “Latviešu stāstiem” un “Vectēvam” viņš režisors, bet V. Daudziņš autors un tēlotājs “Vectēvam", režisors “Jaunajiem latviešu stāstiem” un “Ledus garšai".
Kopš pagājušās teātra sezonas JRT Mazajā zālē Gerds Lapoška turpina “Karaļu spēli” ar zibenīgu lēkāšanu starp daudziem tēliem. “Ledus garšā” tēlu divreiz mazāk un pārtapšanu no viena tēla citā tēlā daudzkārt mazāk.
D. Pētersons iesāk izrādi paštēlā ar stāstu, ar kādu viņš jau iepriekš dalījies intervijās, par viņa gandrīz vai vardarbīgo iesaistīšanu skolas teātra uzvedumā un tādējādi izraisīto pavērsienu, kas noveda viņu Kultūras akadēmijas teātra kursā. Tālāk seko norāde uz viņa pasniedzēju V. Daudziņu, kurš devis uzdevumu sagatavot stāstu par kādu cilvēku. Izvēle kritusi uz bērnības draugu, ar kuru D. Pētersonu saistījusi hokeja spēlēšana uz piemājas ledus pleķīša. Šis stāsts atzīts par labu esam un tas, savukārt, rosinājis sagatavot vēl citus stāstus par un ap hokeju. Šie stāsti personificēti, izstāstot tos nevis par cilvēku, kurš saistīts ar hokeju, bet stāstot šī cilvēka vārdā. D. Pētersons iemiesojas četros stāstītājos un piektais ir viņš pats, kurš īsi iepazīstina ar katru nākamo stāstītāju. Precīzāk sakot, pastāstot par situāciju, kas viņu ar šo cilvēku savedusi kopā dažkārt pavisam nejauši un vienu reizi mūžā. Vārdos šie tēli netiek nosaukti (tikai par vienu uzzinām ne vairāk par to, ka viņš Juris), atstājot vietu dažādiem pieļāvumiem, kurš vai kuri no hokeja interesentiem zināmiem izmantoti par šo stāstītāju prototipiem.
Izrādes programmiņā V. Daudziņa versija par izrādes tapšanu tāda, ka “kādu dienu teātra gaitenī man pienāca Dāvids. Viņam esot intervijas ar dažiem hokeja cilvēkiem. Vai es varētu palīdzēt to uzlikt uz skatuves? Mani tas saintriģēja. Jāsaka godīgi, pirms Dāvids mani uzrunāja, es par hokeju neko īsti nezināju. (...) Esmu ļoti pateicīgs Dāvidam, ka viņš man pavēra ceļu uz šo neparasto pasauli, kura visu laiku bija man līdzās.”
Luga un tās uzvedums, kura izpildījums liek lugas stāstus uzmanīgi klausīties pusotru stundu, var izraisīt ļoti dažādas pārdomas un varbūt pretējus secinājumus atkarībā no katra cilvēka temperamenta, dzīves pieredzes un galu galā no brīvās gribas. Luga un izrāde nesludina morāles postulātus, kam piekrist vai pret kādiem protestēt.
Ja šajā reizē pētām, kādas JRT jau iesāktās trajektorijas “Ledus garša” turpina, tad jāpievēršas 2010. gadā “izslauktajam” un pērn pēc papildināšanas ar moderniem uztura bagātinātājiem atkal tirgū laistajam “Melnajam pienam" (nākamā izrāde 17. septembrī). Ka tik nesanāk par “Ledus garšu” atkārtot A. Hermaņa jaunradei pat pārāk kaislīgi līdzi dzīvojošās kritiķes Zanes Radzobes vārdus no 2024. gada skatpunkta uz 2010. gadu, ka “izrāde kļuva par atvadām no kaut kā skaista, bet neizbēgamai bojāejai pakļauta”.
“Ledus garšā” skaistuma etalons ir Latvijas hokeja izlases izcīnītās bronzas medaļas 2023. gada pasaules čempionātā. Atliek vien nomainīt vārdu “govs” ar vārdu “hokejs” Z. Radzobes 2013. gada promocijas darbā “Alvja Hermaņa režija: tradīcijas un novatorisms” zinātņu doktora grāda iegūšanai, ka JRT izrādes tajā reizē govi, bet šajā reizē hokeju “vienādojot ar dvēseli, garīgumu, savā veidā arī Latviju". Promocijas darbā citēti A. Hermaņa vārdi, ka “Latvija būs mirusi tai brīdī, kad pēdējā latviešu lauku vecmāmiņa būs pārdevusi savu pēdējo govi”. Tagad jārunā nevis par vecmāmiņām un tāpat vectētiņiem ar viņu govīm, bet ar viņu mazbērniem. Ja tādu nebūs, tad, protams, Latvija būs mirusi bez nekādām cerībām izgrozīties tā kā tagad attiecībā uz lauksaimniecību, ka vecmāmiņu turētās govis atkal (otro reizi pēc zemnieku īpašumu atņemšanas kolhozu dibināšanas laikā pagājušā gadsimta 40. gadu beigās) padarītas par lielsaimnieku turētām govīm. Garīguma līdz ar to mazāk, bet toties piens par cenām, kādas Latvijas iedzīvotāju vairākums līdz šim spēja samaksāt.
Sporta dēvēšana par nežēlīgu pamatojama arī ar to, ka valstu sasniegumi sportā ļauj saskatīt šo valstu perspektīvas vai perspektīvu trūkumu, salīdzinot to, cik spējīgi ir jaunie cilvēki šajās valstīs. Protams, salīdzināšana jāizdara ārkārtīgi uzmanīgi un kompetenti, ņemot vērā ne vien valstu iedzīvotāju skaitu, bet arī tradīcijas. Tālienes vērotājiem tas grūts uzdevums, atšķirt Latviju no Lietuvas un kur nu vēl ielāgot šo valstu atšķirības ar panākumiem vienai hokejā un otrai - basketbolā. Bet mums pašiem jau nu gan jāsaprot, ka uz cik plāna ledus mēs atrodamies ar dzimstību zem tūkstoša bērnu mēnesī. Pat tikai aritmētiski 2-3 reizes mazāka varbūtība, ka turpmāk atradīsies dalībnieki Latvijas hokeja izlasei tādā līmenī, kāds tika sasniegts, ņemot cilvēkus no paaudzēm, kurās dzima 2-3 tūkstoši bērnu mēnesī. Īstenībā šī atšķirība daudzkārt lielāka, jo maz jaundzimušo nozīmē maz cilvēku, kuri privāti vai caur nodokļiem spēj uzturēt hokeja halles, pārāk maz bērnu, lai varētu savākt grupas, kas šajās hallēs trenēsies utt. Sasniegumi vai sasniegumu trūkums sportā parada šos procesus kā caur palielināmo stiklu. Vai patiešām nomierināsim sevi ar to, ka līdz pirmajām pasaules mēroga medaļām Latvija tika 100 gados, ja tagad varam rēķināt, ka 2023-100=1923. gads izrādījies aptuveni pa vidu starp pirmo tagadējās Latvijas teritorijā apliecināto hokeja spēli 1909. gadā un pirmo starptautisko Latvijas valstsvienības hokeja spēli 1932. gadā?
“Ledus garša” nav par to, ka prātīgāk spēli beigt ar brīvprātīgu ielēkšanu āliņģī, bet brīdinājumi par plāno ledu, pa kādu mēs tagad šļūkājam, izrādē doti nepārprotami.
