Vai, draugi, nebūtu labi, ja Krišjāņa Kariņa (JV) valdība beidzot atmestu haotisku, nepamatotu, nepārdomātu aizliegumu politiku, ja censtos nevis hipohondriski uzvilkt sev dubultas maskas, gāzmasku, gumijas tērpu un cimdus, ieturot kilometra sociālo distanci, bet raudzītos apkārt, kas notiek pasaulē, kas notiek kaimiņvalstīs, un ņemtu par piemēru labākos risinājumus kovida sērgas ierobežošanā?
Un arī padomātu, kā šie risinājumi varētu strādāt pie mums, jo ne visas citvalstu pieredzes ir iestādāmas latvju zemes akmeņainajā augsnē.
Kaimiņvalstī Lietuvā ir spēkā noteikums, ka lielveikalos nelaiž personas bez kovidsertifikāta. Lielveikaliem tas rada milzu zaudējumus - apgrozījums un pircēju skaits samazinājies par trešdaļu. Neidealizēsim kaimiņvalsti, kur vara tāpat kā Latvijā ir diezgan pa celmiem klūpoša un uz deguna krītoša. Šāds gājiens kaitē lielveikaliem, tostarp arī pašu lietuviešu “Maxima”, un tas tā kā palīdz mazākiem veikaliņiem. Bet kopsummā rada mulsinošu iespaidu, ka politiķi gaida kukuļus. Ja kukuļi no lielveikaliem būs, tad prasība par vakcinēto kovidsertifikātiem atcelsies.
Bet tajā pašā Lietuvā ir arī viens visnotaļ saprātīgs varas piegājiens lietai - Lietuvā tiek ņemts vērā antivielu daudzums cilvēka organismā. Ja antivielu ir daudz, tas loģiski nozīmē, ka cilvēks ir pārslimojis kovidu un kādu laiku viņam saglabājas imunitāte un mazāka varbūtība inficēties un saslimt. Tikmēr Latvijā antivielas ir kaķim zem astes - tās netiek ņemtas vērā.
Vienīgais veids, kā dabūt sadarbspējīgo sertifikātu, ir tad, ja persona ir veikusi testu tad, kad bija slima. Ja šāds tests nav veikts, tad persona nevar pierādīt, ka slimojusi. Līdz ar to ir ļoti daudz cilvēku, kas ir kopuši savus kovidslimos radiniekus, slimojuši vieglā formā vai pagulējuši ar augstu temperatūru divas trīs dienas, varbūt nedēļu. Taču viņi nav skrējuši pie daktera, un arī dakteris pa tālruni ir ieteicis palikt mājās un nestaigāt apkārt.
Šie cilvēki ir izmesti no aprites, un viņiem tiek uzspiesta vakcinācija, ja viņi grib tikt pie sadarbspējīgā sertifikāta. Bet vakcinācija viņiem ir labākajā gadījumā bezjēdzīga vai varbūt pat kaitīga. Iznāk secinājums, ka Kariņa valdībai svarīgāk par sabiedrības veselību ir pašmērķīgi palielināt vakcinācijas aptveri, lai kaut kur varētu nogrūst “veco kefīru” jeb vakcīnas, kurām tuvojas derīguma termiņa beigas.
Ir trīs miljardi eiro (!) papildu “kovidnaudas”, no kuriem pieci miljoni piešķirti zinātnieku pētījumiem, taču nav atradusies nauda konkrētai un reālai vajadzībai papētīt, kāds antivielu daudzums cilvēka organismā var pavēstīt, ka viņš ir slimojis ar kovidu, un cik ilgi viņš ir pielīdzināms tam, kurš kovidslimības laikā ir bijis testēts un kam pārslimošana ir birokrātiski fiksēta.
Itālijā valdība nolēmusi ieviest līdz šim Eiropā stingrākos noteikumus saistībā ar Covid-19 sertifikātu pieprasīšanu. To uzrādīšana būs obligāta visiem gan valsts, gan privātā sektora darbiniekiem.
Ja sertifikāta nebūs, iedzīvotājiem darbavietās vai nu ik pēc divām dienām būs jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests, vai arī jāmaksā soda nauda un jāpamet darbavieta bez atalgojuma saņemšanas.
Tas ir skarbi. Un Itālijas sabiedrība šīs prasības visnotaļ labi ir sagremojusi. Taču starp Itāliju un Latviju ir divas lielas atšķirības. Itālija bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kur pēc Ķīnas un Irānas kovids atnāca ar skarbu nāves pļauju. Itālieši redzēja, ka tik tiešām kovids pastāv un ar kovidu vai no kovida iet bojā sabiedrībā pazīstami cilvēki, kovids bija jūtams tā, ka slimoja un mira daudzu ļaužu draugi, radi, paziņas, bet vakcīnas tajā laikā vēl nebija.
Tikmēr Latvijā kopš pandēmijas sākuma ar vai no kovida ir miruši 2658 cilvēki. Tas arī ir daudz, jo ikviens cilvēks ir svarīgs, taču tas ir ļoti maz, ja salīdzina ar nāvēm no vēža, infarkta, insulta. Pat pašnāvības ekonomiskas bezcerības dēļ un tradicionālā noslīkšana vasarās peldoties un pavasaros bļitkojot, un autoavārijas aiznes debesīs tādu ļaužu skaitu, kas salīdzināms ar kovida aiznestajiem. Latvija un Itālija nav salīdzināmas. Itālija ir zeme, kur sakari ar citu pasauli ir aktīvi, kur rūpniecība un tirdzniecība ir attīstīta, tūrisms ir attīstīts un kur piedevām cilvēki ir draudzīgi, viesmīlīgi - apkampjas un bučojas. Šī bučošanās laikam bija būtisks faktors, lai kovids strauji izplatītos.
Tikmēr Latvija ir Eiropas Savienības tālākā ziemeļaustrumu nomale, kas ir ekonomiski vārga, depresīva, introverta un emocionāli vēsa. Valdība pati grauj nost savas bankas, ostas un tranzītu.
Ja nav ekonomiskas rosības, tad tā ir laime nelaimē. Ir novadi dažviet laukos, līdz kuriem laikam pat mēris netiktu - cilvēki dzīvo mežā un mežmalās, apdzīvotība ir niecīga, cits citu satiek reti. Ja cits citu satiek reti, tad arī kovids neizplatās.
Pārstādīt tādus likumus kā Itālijā uz Latviju vismaz pagaidām nav nekādu cerību. Tad būs protesti, īgnums un nepakļaušanās, un “vakcinācijas aptvere” pildīsies vēl lēnāk nekā tad, ja cilvēkus liks mierā un ļaus viņiem pašiem domāt un izvēlēties. “Vakcinācijas aptvere” sāks strauji pildīties tikai tad, ja latvieši redzēs, ka “bumbas sāk krist tuvu” - ja pazīstami cilvēki saslimst un iet bojā. Taču, kamēr zibens nav spēris tuvā kokā, zemnieks nepārkrustīsies. Vismuļķīgākais pašlaik ir draudēt un biedēt. Vajadzētu vairāk izskaidrot un darīt to mierīgā, neaizvainojošā tonī.
Pārstādīt uz Latviju Lietuvas aizliegumu iet lielveikalā, protams, var. Tas būtu izcils pierādījums tam, ka Latvijas Ministru kabinetam nav smadzeņu. Lielveikalos ir daudz labāka ventilācija nekā mazos veikalos, līdz ar to arī kovida izplatības risks mazāks. Lielveikalos ir ierīkoti vakcinācijas centri, un, ja kas, tie nemaz nav tik slikti apmeklēti - pie tiem stāv rindas. Aizliegt ieeju lielveikalā, lai cilvēks nevar tikt līdz vakcinācijas centram, būtu īsteni Kariņa valdības garā. Neba nu pirmais absurds, ko esam pieredzējuši.
Latvijas valdībai vairāk vajadzētu skatīties uz Vāciju, kura ir pirmā valsts, kas sāk uzdot pati sev jautājumu: “Kas ir kumulatīvie kovida izplatības rādītāji?” Tie ir cipari, kas rāda inficēto skaitu pret testēto skaitu. Vai tad tas ir kāds kritērijs?
Vācieši tagad rēķina citādi - vai valstī ir veselības aprūpes kapacitāte, lai varētu uzņemt slimnīcās pietiekami daudz kovidslimo? Atkarībā no tā, cik ir kovidslimo, un vai veselības aprūpes sistēma spēj viņus absorbēt aprūpējot, tiek zvanīta trauksme.
Bet kāda tad īsti ir kapacitāte Latvijā? Izrādās, ka par 80 miljoniem eiro izveidotas 120 Covid-19 gultas. Tātad viena gulta izmaksā 666 tūkstošus eiro? Kādā tādā melnā caurumā pazūd nauda? Par to vakar bija pārsteigts pat pats valdības vadītājs Krišjānis Kariņš (JV) un finanšu ministrs Jānis Reirs (JV). Veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) taisnojās, ka slimnīcas gultas izveide nav tikai gulta un matracis. Šīs gultas esot aprīkotas ar daudzām medicīniskām ierīcēm, kas veido lielāko izmaksu daļu.
Tomēr interesanta ir pašlaik ministru attieksme pret kovidu un darbu kā tādu. Vakar no rīta uz valdības sēdi bija spējuši atnākt tikai pieci ministri. Pārējie slēdzās klāt attālināti. Sākumā pat nebija īsti kvoruma.
Iepriekš Valsts kancelejas direktors, Operatīvās vadības grupas (OVG) vadītājs Jānis Citskovskis bija solījis valdībai cīņai pret Covid-19 izplatību piedāvāt “ātru un izlēmīgu rīcību”.
Valdība neko konkrētu neizlēma, bet nolēma, ka lems. Ko izlems? Jācer, ka neizlems atkal kādus kārtējos ārkārtējos absurdus un neloģiskumus.
