Latvijā noplakusi sajūsma par finanšu spekulanta, miljardiera Džordža Sorosa labdarību. ASV prezidents Donalds Tramps gaida no savas valsts tiesībsargājošām iestādēm izlēmīgāku rīcību attiecībā uz Sorosu un viņa radīto organizāciju tīmekli. Apkopojumu par finanšu spekulanta darbībām publiskojis digitālo grāmatu vietnēs pieejamais itāļu izdevums “Saggezza Eterna”: “Faith, Virtue, and the Politics of Good and Evil”, kā viens no autoriem norādīts Nikola Rolando. Kāds gan tam visam sakars ar Latviju un šeit reģistrētajām “nevalstiskajām organizācijām”?
Donalds Tramps tīmeklī par augšminēto izdevumu raksta: “Šis ir visdziļākais, visdetalizētākais pavediens par Džordžu Sorosu, ko jūs jebkad būsiet lasījis.” Un tālāk: “Džordžs Soross un viņa brīnišķīgais radikāli kreisais dēls ir jāapsūdz saskaņā ar RICO par viņu atbalstu vardarbīgiem protestiem un daudz ko citu visās Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs vairs neļausim šiem neprātīgajiem plosīt Ameriku, nekad nedodot Amerikai iespēju ELPOT un būt BRĪVAI. Soross un viņa psihopātu grupa ir nodarījuši lielu kaitējumu mūsu valstij! Tas ietver arī viņa trakos Rietumkrasta draugus. Esiet uzmanīgi, mēs jūs vērojam! Paldies par uzmanību šim jautājumam!”
Skaidrojam: Tramps aicina saukt pie kriminālatbildības Sorosu saskaņā ar likumu, kas paredzēts cīņai ar organizēto noziedzību - RICO (The Racketeer Influenced and Corrupt Organizations Act). Latviski: Reketieru ietekmēto un korumpēto organizāciju akts. Kā zināms, Latvijā liela daļa tā dēvēto nevalstisko organizāciju - DOTS (pirms tam “Sorosa fonds Latvija” (SFL)), “Providus”, “Delna” utt. ir vai ir bijušas finansētas no Sorosa struktūrām. Šīs un citas organizācijas divtūkstošo gadu sākumā aktīvi ietekmēja politisko procesu norisi, asi kritizēja liberāļiem nevēlamos mūsu politiķus, izvietoja Latvijas Saeimā pārstāvēto partiju rindās no Sorosa struktūrām labumu guvušos un labumus gūstošos cilvēkus.
Iepriekš minētajā izdevumā ir teikts, ka Džordžs Soross ir uzcēlis savu miljardu impēriju uz haosa pamatiem, un tagad viņa troni manto viņa dēls Aleksandrs. “Bet ja nu šī “filantropiskā” impērija patiesībā ir lielākā un izsmalcinātākā noziedzīgā organizācija mūsdienu vēsturē? Mums ir pierādījumi. Mums ir likums. To sauc par RICO,” citēju grāmatu, kurā ir minētas 24 apsūdzības, taču, kā norāda autori, ASV “Tieslietu ministrija ir pārāk gļēva, lai tās virzītu”.
Īsi skaidrojot, prokuroriem, ķeroties pie Sorosa, esot jāpierāda vairākas lietas. Pirmkārt, ka Sorosa impērija ir ”uzņēmuma” eksistence. Likuma definīcija ir plaša: tā nav tikai formāla korporācija, bet gan indivīdu grupa ar kopīgu mērķi. Sorosa tīkls, kuru koordinē Atvērtās sabiedrības fonds (Open society fondations - OSF), un tā grantu saņēmēju leģions darbojoties kā noziedzīgs uzņēmums, ko vieno viens mērķis: Amerikas suverenitātes iznīcināšana.
Otrkārt, “reketa darbības modelis” ir atslēga, kas parāda sazvērestību. Likums pieprasa vismaz divus smagus noziegumus, kas izdarīti 10 gadu laikā. Sorosa “uzņēmums” nav aprobežojies tikai ar diviem noziegumiem. Tas ir iesaistījies gadu desmitiem ilgā noziedzīgas darbības modelī visā pasaulē. Tā ir noziedzības dinastija, kā tiek apgalvots minētajā izdevumā.
Varas virsotnē atrodas Džordžs Soross, arhitekts, kurš uzcēla 25 miljardus dolāru vērtu impēriju, radot haosu un gūstot peļņu no tā. Tagad viņš ir oficiāli nodevis kontroli savam izvēlētajam pēctecim Aleksandram Sorosam, kurš publiski ir zvērējis būt “vēl politiskāks” nekā viņa tēvs. Oficiālā varas nodošana ir pats labākais pierādījums “nepārtrauktībai” RICO vadībā. Tā nav labdarība, tā ir noziedzīga pēctecība.
OSF ir uzņēmuma galvenā fasāde. Kā tiek apgalvots izdevumā, tas nav fonds, bet sarežģīta naudas atmazgāšanas operācija radikālai politiskai programmai. Ar 25 miljardu dolāru fondu un vairāk nekā 1,5 miljardu dolāru gada izdevumiem tam ir milzīgs mērogs un tvērums, kas darbojas vairāk nekā 120 valstīs. 2017. gadā Soross ieguldīja organizācijā 18 miljardus dolāru. Tie nebija ziedojumi, viņš kapitalizēja noziedzīgu uzņēmumu.
Izdevumā teikts, ka Sorosa “karavīri", viņa ideju realizētāji ir viņa organizāciju grantu saņēmēji. Proti, radikālas grupas, kas organizē nemierus, iestājas par atvērtām robežām un izplata antiamerikānisku, liberālistisku propagandu. Tie nav neatkarīgi partneri.
Izdevumā norādīts, ka reketa modelis sākās ar ekonomisko terorismu. 1992. gada “melnajā trešdienā" Soross uzsāka plašu spekulatīvu uzbrukumu Lielbritānijas mārciņai, iegūstot iesauku “Vīrs, kurš sagrāva Anglijas Banku”. Viņš guva vairāk nekā miljardu dolāru peļņas, savukārt Lielbritānijas valsts kase un tās nodokļu maksātāji zaudēja aptuveni 3,4 miljardus mārciņu. Tā nebija “tirdzniecība”, tā bija iejaukšanās tirdzniecībā ar draudiem un vardarbību pret suverēnu valsti.
Savukārt 1997. gada Āzijas finanšu krīzes laikā Malaizijas premjerministrs Mahathirs Mohamads publiski apsūdzēja Sorosu savas finansiālās varas izmantošanā, lai sodītu valsti par tās politiskajiem lēmumiem.
Arī pašām ASV neizdevās izvairīties no Sorosa destabilizācijas darbībām. 2014. gada Fērgusonas nemieru laikā (toreiz policija nošāva kādu melnādainu jaunieti) “Open society foundation” (OSF) novirzīja 33 miljonus dolāru “pilsoņu tiesību” grupu tīklam, tostarp galvenajiem protestu un nemieru organizatoriem. Daudzi uzņēmumi tika izlaupīti un nodedzināti. Kā norāda izdevums, faktiski tā bija iekšzemes terora finansēšana.
2020. gada vasarā, kad policists nogalināja melnādaino Mineapolisas iedzīvotāju Džordžu Floidu, sākās plaši nemieri. Mineapolisa kļuva par ASV protestu un grautiņu centru. Lai viss izvērstos vēl sliktāk, Soross piešķīra 220 miljonus dolāru “rasu taisnīguma” grupām, galvenokārt tām, kas atradās vardarbīgo protestu epicentrā. Skaidrs, ka tā bija benzīna liešana ugunī. Haoss tika dāsni finansēts. Iedzīvotājus pārņēma bailes, notika šķelšanās, radās naids, bet Soross vēlāk no tā visa guva politisku peļņu. Soross nebija un nav vienkārši ziedotājs, viņa mērķis ir radīt haosu.
Atgriežoties pie notikumiem Latvijā - nekādu brīnumu nav: arī šeit visu nosaka nauda. Sorosa fonds tika nodibināts 1992. gadā, 2014. gadā to pārdēvēja - tagad tas saucas fonds DOTS jeb Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS.
Oficiāli tiek skaidrots: “Fonds Latvijā izveidots, lai atbalstītu un attīstītu atvērtas sabiedrības izveidi, palīdzētu atrast risinājumus un idejas pilsoniskas sabiedrības attīstībai. Fonda deklarētais mērķis ir stiprināt demokrātijas kvalitāti un celt sarunu kultūru Latvijā.”
Ar palīdzīgu fonda DOTS priekšteča SFL roku tika izveidota nevalstiskā organizācija “Providus”, Laikmetīgās mākslas centrs, Latvijas Pilsoniskā alianse, sabiedrība par atklātību “Delna” un citi marginālāki “uzņēmumi”. Šobrīd fonds DOTS rīko ikgadējo politisko sarunu festivālu “Lampa”.
Lai cik daudz šo veidojumu autori skandētu par sabiedrības atvērtību un demokrātiju, joprojām nav skaidras atbildes, kādiem mērķiem tiek tērēti šo veidojumu rīcībā esošie līdzekļi. Redzam tikai to, ko redzam: dažādas migrantu atbalsta programmas, radikāli liberāla nostāja vērtību jautājumos utt. Vārdi, kuri ir saistīti ar “Providus” (gan dibinātāji, gan atbalstītāji), runā paši par sevi: Lolita Čigāne, Nellija Ločmele, Iveta Kažoka, Andrejs Judins, Marija Golubeva, Vita Anda Tērauda, Linda Curika un citi.
Sorosiešu saukļiem par atvērtību un iekļaujošo demokrātiju pēdu pēdā seko saukļi par saliedētību. Taču tai neredz nedz plānojumu, nedz skaidrus mērķus. Kam un ar ko jāsaliedējas? Latvijas pilsoņiem un migrantiem? Bagātajiem un nabagiem? Nepilsoņiem un pilsoņiem? Par to visu domājot, nav saprotama sabiedrības integrācijas fonda (SIF) darbība, loma un finanšu izlietojums.
Daudz pieminētai sabiedrības saliedētības politikai nav skaidras plānošanas, nekur nav atrodama informācija par finanšu izlietojumu. Līdz ar to nav saprotama SIF loma. Oficiālajā skaidrojumā atrodam vien frāzes: “Sabiedrības integrācijas fonds nodrošina efektīvu sabiedrības saliedēšanas politikas īstenošanu un sniedz nozīmīgu atbalstu nevaldības sektoram, lai stiprinātu valstisko piederību un demokrātiju, atbalstot pilsoniski izglītotu, aktīvu, atbildīgu, iekļaujošu un saliedētu sabiedrību. Fonds īsteno valsts budžeta, Eiropas Savienības instrumentu un ārvalstu finanšu palīdzības finansētās programmas. Galvenie darbības virzieni: nevaldības sektora, mazākumtautību, ģimeņu, diasporas, sociāli neaizsargāto un mediju atbalsts.”
Valsts kontrole ir secinājusi, ka integrācijas politikai nav skaidras plānošanas un konkrētu sasniedzamo rādītāju. Nav pieejama pilnīga informācija par nozares finansējumu un tā izlietojumu, nav redzami rādītāji, kas ļautu novērtēt ietekmi uz politiku un sabiedrības saliedētību.
SIF ik gadu iedala 32-65 tūkstošus eiro nevalstiskajām organizācijām “Providus”, “Pilsoniskā alianse”, “Ascendum”, DOTS, “Gribu palīdzēt bēgļiem”, “Delna” un citiem līdzīgiem veidojumiem. Savulaik naudu tiem deva Soross, tagad vairs ne. SIF vēl dod. No kurienes naudiņa? No Eiropas struktūrfondiem un valsts budžeta. Kopumā - ap 30 miljoniem eiro. Bet arī šis skaitlis ir vienlīdz aptuvens un neskaidrs.
Valsts kontrole turpina, ka nav konkrētas informācijas par SIF finansējumu un tā izlietojumu. Tā, piemēram, spriežot pēc SIF pārskatiem, fonda izdevumi 2023. gadā bija 36,8 miljoni eiro, 2024. gadā - 35,8 miljoni eiro. Šis finansējums esot nodots nevaldības organizācijām, lai veicinātu pilsonisko līdzdalību.
Kā jau teikts, SIF finansējumu saņēmis arī veidojums “Providus”. Piemēram, 2023. gadā šā veidojuma pētnieces Iveta Kažoka un Laima Bērziņa prezentēja SIF apmaksātā projekta “Saliedētības radars” ziņojumu, kurā bija pētītas dažādās metodes, kā mērīt sabiedrības saliedētību, starptautisko organizāciju un citu valstu pieredzi. Kāda ir identitātes un piederības sajūta Latvijai, vai cilvēki būtu gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju utt.
Vai šā pētījuma datus kāds izmantoja? Nav dzirdēts. Savukārt Valsts kontrole atzīmē: “Saistībā ar saliedētas sabiedrības jomu no 2014. līdz 2024. gadam veikti vairāk nekā 110 zinātniski pētījumi un iestāžu pasūtīti pētnieciskie darbi par vismaz 17 miljoniem eiro.” Valsts kontrole arī ir konstatējusi, ka nav skaidrs kopējais valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu finansējums, ko saņem SIF.
Kaut arī dažādie “sabiedrības saliedēšanas” fondi un citi marginālāki veidojumi vairs tieši nebarojas no Sorosa naudas, ir saprotams, ka sorosisma ideoloģija nekur nav pazudusi. Tagad pat ASV prezidentam ir skaidrs, ka Soross ir jāsauc pie atbildības par iejaukšanos daudzu valstu dzīvē un politikā, bet kad Sorosa noziedzīgās aktivitātes sāka pamanīt Latvijas iedzīvotāji?
Tas bija 2004. gads, kad sabiedriskā doma burtiski tika uzvārīta sakarā ar tā laika Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres virzīšanu eirokomisāres amatam. Viņas publisku noriešanu organizēja dažādas “sabiedrības saliedēšanas” organizācijas, kurām bija viens finansētājs - Džordžs Soross. Noriešanu karsti atbalstīja vairāki mediji, acīmredzot saņemot par to Sorosa finansējumu. Tie bija klaji mēģinājumi noteikt un mainīt valsts politisko darba kārtību.
“Delna”, Eiropas kustība Latvijā un “Klubs Māja” sarīkoja nesankcionētu protesta akciju pie Saeimas, kur aktīvi izcēlās “Delnas” vadītājs Roberts Putnis. Savu rociņu piketa organizēšanā pielika arī Inese Voika, “Kluba Māja” dibinātāja. Visus šos veidojumus tolaik dāsni finansēja Soross. Savukārt attiecīgajos medijos viedokļus izteica vieni un tie paši “eksperti”, proti, Sorosa stipendiāti.
Interesanti, ka pret Sorosa aktivitātēm pirmā vērsās toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons. Nu tad abi arī dabūja žagarus no sorosiešiem. Taču Vīķe-Freiberga ātri vien nogludināja savu vainu, 2005. gadā pasniedzot Sorosam Triju Zvaigžņu ordeni. Jēkabsonam gan nācās politiku pamest: viņš palika pie sava viedokļa par Sorosu. Tik spēcīga bija Sorosa vara Latvijā.
Vīķe-Freiberga izteicās: “Man liekas savāda prasība atkāpties no amata personai tikai tāpēc, ka šai grupai viņa nav iepatikusies kā eirokomisāra kandidāte. Turklāt vēl no Saeimas priekšsēdētājas amata - tāda amata, kura leģitimitāti nodrošina visas tautas ievēlētais parlaments un Satversme.” Precīzi. Savukārt Jēkabsons izteicās, ka “Delnas” patiesos mērķus sākusi pētīt Drošības policija. Bet tieši Jēkabsons uzsvēra, ka “Delnu” sponsorē Soross - “kāds ļoti pasaulē slavens uzņēmējs, kuru nelaiž vienā otrā pasaules valstī un kuram tiek arī pārmestas pat, iespējams, mahinācijas lielos apmēros”.
Gan Latvijā, gan citviet pasaulē, jau sākot no gadsimta mijas, gudri cilvēki sāka pētīt patiesos Sorosa mērķus. Divtūkstošo gadu sākumā arī Latvijas presē tika publicēti vairāki pētījumi gan par Sorosa atbalstīto organizāciju metodēm citās valstīs, gan par finansējuma apjomiem un virzieniem, lai iesaistītu Sorosa tīklā aizvien vairāk organizāciju. Tas, ka ASV prezidents tagad ir asi vērsies pret Sorosa “darījumiem”, ir viens no prezidenta pareizajiem darbiem. Ja reiz mūsu sabiedrotais ASV mēģina uzsākt cīņu ar liberālo nelaimi, tad jācīnās arī Latvijai un ir jāvēršas pret šīm “saliedēšanas organizācijām”, kas šķeļ sabiedrību arvien vairāk.
