Pazīstamais vēsturnieks, pedagogs, vēstures popularizētājs, daudzu grāmatu autors Valdis Klišāns raksta: “Šorīt secināju, ka “Facebook” aktualizējis manu 2023. gada ierakstu par modernajiem profesionālās pilnveides kursiem. Pie sevis padomāju, vai par to kā aktuālāko izglītības satura problēmu būtu rakstījis tagad. Droši vien, ka nē. Vēl 2023. gadā valdošā tendence uzdot izglītības iestādēm sagatavot daudzos referātus, prezentācijas un “pētījumus” 2025. gadā ir kļuvusi nelietderīga un saturiski tukša.”
Pēc praktiķa Klišāna novērojumiem “iz dzīves”, pēdējo divu gadu laikā visa šī “referātu, prezentāciju un pētījumu” kultūra esot zaudējusi aktualitāti - “kļuvusi nelietderīga un saturiski tukša”. Citiem vārdiem, izgājusi no modes. Ne tikai pie mums, bet visā pasaulē.
Vērojama pakāpeniska plaisas mazināšanās starp to realitāti, kura līdz šim dominējusi informatīvajā telpā (medijos, akadēmiskajā vidē, birokrātiskajā aparātā, arī Holivudā), un to realitāti, kura redzama “uz ielas, aiz loga”. Agrāk runāt par to, kas patiesībā notiek “aiz loga”, skaitījās sliktais tonis, bet smalkais stils lika izlikties, ka realitāte ir tā, kādai tai jābūt “pēc priekšrakstiem” (atbilstoši šai “referātu, prezentāciju un pētījumu” kultūrai), bet tagad sabiedriski politiskajā dzīvē ienāk jaunā mode - runāt tā, kā patiesībā ir.
Tikmēr Latvijas Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) gluži kā balss no aizvēstures turpina darboties agrāko laiku “referātu, prezentāciju un pētījumu” kultūras paradigmā un tērē milzu līdzekļus šīs iedomu realitātes aprakstīšanai. Lūk, svaigākais, nupat 20. augustā uzsāktais projekts: “Eiropas Sociālā fonda Plus projekts “Ģimenei draudzīgas vides un sabiedrības veidošana”, projekta numurs 4.3.6.9/1/24/I/001. Projekta ietvaros plānotais kopējais finansējums ir 8 397 548 euro, tai skaitā Eiropas Sociālā fonda Plus finansējums 7 137 915 euro un valsts budžeta līdzfinansējums - 1 259 633 euro.”
Jānorāda, ka man nav nekas principiāli iebilstams pret “ģimenei draudzīgas vides un sabiedrības veidošanu”. Būtu jau lieliski, ja par 8,4 miljoniem eiro varētu Latvijā izveidot ģimenēm draudzīgu vidi un sabiedrību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielākā daļa šī projekta finansējuma nāk no Eiropas līdzekļiem. Tiesa, vairāk nekā 1,2 miljoni ir valsts budžeta finansējums. Jautājums ir cits: kādi ir šo projektu rezultāti un jēga, izņemot labskanīgu frāžu sacerēšanu?
Lūk, deklarētais mērķis: “Mūsu mērķis ir veidot Latviju par iekļaujošu sabiedrību, kur ģimenes un bērni jūtas atbalstīti un droši. Lai to panāktu, mēs vēlamies pie viena sarunu galda pulcēt darba devējus, ģimenes, ekspertus, NVO un valsts institūciju pārstāvjus, lai kopīgi apspriestu aktuālās vajadzības, identificētu izaicinājumus un radītu praktiskus risinājumus.”
Skan jau skaisti, bet varbūt labāk daļu šīs naudas piešķirt tādiem praktiskā darba entuziastiem kā bērnu glābējam no dzērāju un narkomānu ģimenēm Edijam Klaišim, kurš viens pats izdara vairāk nekā visi šie “pie viena sarunu galda” pulcētāji kopā. Bet varbūt šo “pie viena sarunu galda” aicinātāju patiesais mērķis ir vienkārša “kopējā finansējuma 8 397 548 euro” apgūšana?
Vai “apspriest aktuālās vajadzības un identificēt izaicinājumus” par vairāk nekā astoņiem miljoniem eiro nav tā kā par treknu? Skaidrs, ka SIF darbojas vēl veco laiku ietvaros, kur šāda naudas apgūšana, rīkojot visādas pasēdēšanas zem “aktuālo vajadzību apspriešanas un izaicinājumu identificēšanas” izkārtnes, šķita ikdienišķa un pašsaprotama. Nauda nāk (vienalga, vai no ES fondiem vai valsts budžeta), un atliek to tikai apgūt. Sarakstīt glītus pārskatus, atskaites, “risinājumus”.
Jau pieminētais Klišāns norāda, ka šie “izaicinājumu identificēšanas” pasākumi bija kļuvuši jau pavisam absurdi: “To dalībnieki dalījās grupu grupās un pāru pāros, meta bumbiņu viens otram, skaidroja, kā kurš jūtas, gāja rotaļās, sprieda par vīzijām un stratēģijām vīziju sasniegšanā, gatavoja teatralizētas prezentācijas par darba grupu rezultātiem utt.” Citiem vārdiem, ja jau naudas ir tik daudz, ka nevar izdomāt, kā to iztērēt, tad var to “apgūt” arī ar iešanu rotaļās un bumbiņu mešanu viens otram, jautājot - kā jūties?
Tieši šajās dienās biju ciemos pie saviem trīsgadīgajiem mazbērniem. Šādā kompānijā iešana rotaļās un bumbiņu mētāšana ir loģiska un pašsaprotama, bet ja pieauguši cilvēki niekojas ar šādām izdarībām, tad tā ir slikta zīme. To mēs diemžēl redzam arī starptautiskajās attiecībās.
Situācijā, kad notiek ārkārtīgi nežēlīgs, asiņains karš Ukrainā, Eiropa līdz pat pēdējam laikam centās “izgrozīties”, turpinot “bumbiņu mešanas”, “izaicinājumu identifikācijas” un “risinājumu meklēšanas” politiku. Proti, ar labskanīgiem vārdiem aizvietot darbus. Tas, ka bēdīgi slavenās “nopietnās bažas” un “asos nosodījumus” ir nomainījis “unwavering support” (neiedragājams atbalsts), lietas būtību nemaina. Patiesības labad jāatzīst, ka nu jau kara ceturtajā gadā beidzot arī Eiropā parādās apjausma, ka jābeidz muldēt, jāsāk darīt.
Ko ar to visu gribu teikt? Arī mums jābeidz tā “bumbiņu mešana” un jāsāk darboties kā pieaugušiem cilvēkiem pienākas. Veidojot mūsu valsts nākamā gada un turpmākos budžetus, ir principiāli jāsamazina (vislabāk, likvidējot vispār) izdevumi tādām struktūrām kā SIF, tāpat kā ministriju izdevumi visiem šiem “bumbiņu mešanas” pasākumiem un “izaicinājumu identifikācijas” pētījumiem.
Būsim reālisti. Šiem “bumbiņu mešanas” un “izaicinājumu identifikācijas” pasākumiem ir milzīgs lobijs. Tūkstošiem cilvēku dzīvo, “apgūstot” šiem pasākumiem un pētījumiem paredzēto naudu. Skaidrs, ka šo “bodīti” neizdosies tik viegli aizklapēt. Bet vismaz ar kaut ko ir jāsāk. Budžeta apspriešanas gaitā vismaz jācenšas lauzt šo tendenci - naudas bezierunu piešķiršanu šiem iedomu realitātes uzturēšanas pasākumiem.
