Saeimas deputāti ir pildījuši norunu un iesnieguši netīrās naudas likuma grozījumos jaunus grozījumus, kas aplami sagrozīto grozīs atpakaļ. Un ne tikai to likumprojekta daļu, kas paredzēja par kristālskaidras reputācijas trūkumu atņemt uzņēmumu kapitāldaļas to īpašniekiem. Problēmas ir arī klientu izpētes rīka konstrukcijā un iecerē to nodot privātās rokās, bet pati galvenā ir laika trūkums.
Kaut gan likumprojekts ir nekvalitatīvi sagatavots, un pat tā līdzautore - valsts galvenā finanšu izlūce Ilze Znotiņa atzinusi, ka nevainojamas reputācijas kritēriji virzīti sasteigti, steiga atcelta netiek. Finanšu ministrijai izmisīgi nepieciešams kaut kas taustāms, ar ko 1. martā doties uz tepiķa pie starptautisko aizdevēju auditoru kantoriem FATF un “Moneyval”. Un tas būs šis likumprojekts: “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā”.
Lai deputāti pēc iespējas nekavētu ātru likumprojekta izskatīšanu, un dieva dēļ neiesniegtu savus priekšlikumus, grozījumi tika virzīti caur komisiju, kas ar budžeta un finanšu jautājumiem nestrādā. Proti, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, kuras deputāti nedz vēlējās, nedz spēja iedziļināties apjomīgajos grozījumos. Taču tad brīvprātīgi pieslēdzās Finanšu sektora uzraudzības apakškomisija. Tagad atbildīgās komisijas rīcībā ir priekšlikumi no 10 iesniedzējiem - gan atsevišķiem deputātiem, gan deputātu grupām, vairākām organizācijām. Un gandrīz vai pilnībā pārrakstījis likumprojektu ir Saeimas juridiskais birojs. Ļoti daudz juridisku aplamību.
Ar ievērojamu skaitu priekšlikumu pie atbildīgās komisijas vērsusies arī Finanšu ministrija, kas pati ir izstrādājusi minēto likumprojektu. Kopumā ministrs Jānis Reirs parakstījies zem 17 priekšlikumiem - to vidū gan tehniski precizējumi, gan pilnīgi jauni panti, par kuriem anotācijā nekā nav, gan tādi, kuru patiesā nozīme īsti nav skaidra. Nu, piemēram, turpmāk par terorisma finansēšanu tiks uzskatīta arī terorisma attaisnošanas vai aicinājuma uz terorismu finansēšana. Un “attaisnošanu” vai “aicināšanu” jau atkal var traktēt subjektīvi, tāpat kā jēdzienu “nevainojama reputācija”.
Vismaz nevainojamās reputācijas kļūda no likumprojekta tiks ravēta laukā, jo 10. prim pantu svītrot vai kā citādi pārrakstīt rosina teju visu priekšlikumu iesniedzēji.
Esošajā redakcijā šis grozījums paredzēja iespēju atņemt īpašniekiem viņu uzņēmumus, ja uzraugošās iestādes padomā, ka īpašnieka reputācija nav nevainojama. Kā norādījusi Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera: “Būtu absurdi radīt situāciju, kurā visas personas bez nevainojamas reputācijas tiktu pielīdzinātas pie kriminālatbildības sauktām personām.” Un arī Latvijas Darba devēju konfederācija “iebilst pret Likumprojektā ietverto nevainojamas reputācijas un reputācijas vērtēšanas jautājumu.”
Deputāti paši lieliski saprot, ka gadījumā, ja īpašumtiesības tiks sasaistītas ar reputāciju, tautsaimniecību nāksies slēgt. Vienkārši nebūs tik daudz patiesā labuma guvēju ar Baltā tēva publisko tēlu. Latvija ir tik maza, ka negatīvu informāciju iespējams atrast teju par katru iedzīvotāju, tostarp arī pašiem parlamentāriešiem un finanšu uzraugiem. Ne velti šī likumprojekta tapšanu pavada nemitīgas peripetijas ap Ilzi Znotiņu Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieces amatā. Viņas pašas reputācija ir aptraipīta ar valsts amatpersonas amata apvienošanas aizlieguma pārkāpumu, bet šobrīd arī publiski izskanējušiem viedokļiem, ka viņa slikti strādā. Piemēram, ir slinka, jo neierodas uz Saeimas komisiju sēdēm.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka ne vien biznesa un juristu vidē vērojama neapmierinātība ar Znotiņas vadītā kantora darba stilu un metodēm. Arī koalīcijā, kā neslēpj valdības mājā, notiek burkšķēšana pa kaktiem - tostarp saistībā ar netīrās naudas likuma grozījumu saturu un virzību. Tikai līdz premjeram pagaidām nekas konkrēts nav nonācis, un līdz ar to arī rosināt Znotiņas atbrīvošanu vai prēmēšanu par labprātīgu atkāpšanos nav pamata. Bet pati Znotiņa tikmēr valsts radio stāsta, ka uz viņu attiecinātās negācijas esot pārpratums.
Lielāka skaidrība par Znotiņas turpmākajām darba gaitām sagaidāma pēc viņas atskaitīšanās par FID darba sasniegumiem pērn un plāniem šim gadam. Tas notiks Finanšu sektora attīstības padomē un arī Saeimā, ja vien viņa kādreiz ieradīsies. Bet līdz tam parlamentam triecientempā - vienas nedēļas laikā jāizskrien cauri likumprojektam iesniegtajiem priekšlikumiem. Priekšā tikai viens lasījums. Antikonstitucionālais ierosinājums par īpašumtiesību atņemšanu noteikti tiks izņemts, bet vēl viens ļoti svarīgs jautājums attiecas uz klientu izpēti. Respektīvi, likuma subjektiem, uz kuriem šis likums attiecas, ir jāvāc informācija par klientiem, jādalās šai informācijā ar citiem subjektiem un nepieciešamības gadījumā, ja darījums šķiet aizdomīgs jāziņo Finanšu izlūkošanas dienestam. Likumprojekts tā pašreizējā izpildījumā precīzi nedefinē, kas ir “Slēgtais kopīgais klienta izpētes rīks”, un kas ir “Atvērtais kopīgais klienta izpētes rīks”. Skaidrs, ka tās ir datu bāzes ar milzīgu sensitīvas informācijas daudzumu, un bīstamība slēpjas faktā, ka šīs datu bāzes paredzēts pilnībā nodot privātās rokās. Iespējams, arī tādās, kas atrodas ārvalstīs vai tiek vadītas no ārvalstīm.
Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītājs, deputāts Gatis Eglītis, ierosina vismaz atvērto kopīgo, tātad visiem likuma subjektiem brīvi pieejamo klienta izpētes rīku paturēt pilnībā valsts pārziņā, nevis atdot to ārpakalpojumā. Un, lūk, kāds ir pamatojums:
“Gadījumā, ja minēto pakalpojumu sniegs privātpersonas, tas neizbēgami novedīs pie situācijas, kurā attiecīgo pakalpojumu vēlēsies nodrošināt vairāki subjekti.
Minētās iespējamās konkurences rezultātā varētu rasties situācija, kurā attiecīgie pakalpojumu sniedzēji (konkurenti) varētu būt ieinteresēti to rīcībā esošo informāciju izpaust bez pietiekama pamatojuma, lai tādējādi noturētu iespējami augstu klientu izpētes rīka abonentu “bāzi”.
Valstij nav un nevar būt savas “biznesa intereses”, kas savukārt minimizētu iespējami nesankcionētu informācijas apstrādi un izpaušanu trešajām personām. Turklāt, ievērojot, ka valstij nav savu biznesa interešu, tā kopīgā klienta izpētes rīka nodrošināšanai nevarēs noteikt nepamatoti augstu maksu. Proti, kopīgā klienta izpētes rīka izmantošanai likuma subjektiem būtu nepieciešams segt tikai šāda rīka funkciju izpildei nepieciešamās administratīvās izmaksas. Līdz ar to šāds rīks likuma subjektiem būtu lētāks un vieglāk pieejams.”
Šie ir saprātīgi argumenti, kas, Saeimai, balsojot par likumprojektu otrajā un galīgajā lasījumā, būtu jāņem vērā. Informācija visos laikos ir bijusi visvērtīgākā valūta, un to nedrīkst izmētāt kur un kā pagadās.
