Kādreiz bija populārs izteikums, ka vēsture jāzina, lai izvairītos no kļūdām nākotnē. Parasti līdzīgas frāzes tiek uztvertas kā rudens lapu čaboņa – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Taču tagad ar zināmu satraukumu jākonstatē: šī nākotne, par kuru mūs brīdināja vēsture, ir pienākusi. Tā klauvē pie mūsu māju durvīm.
Pirms 90 gadiem autoritārisma triumfa gājiens pasauli noveda pie 2. pasaules kara. Šobrīd notiek līdzīgi procesi. Septembra pirmajās dienās Pekinā notikusī pasaules vadošo autokrātu kluba līderu tikšanās jau saknē bija iecerēta kā jaunās pasaules kārtības demonstrācija. Tās kārtības, kurai būtu jānomaina vecā, izkurtējusī liberālās demokrātijas hegemonija, kuru līdz šim iemiesoja nīstie Rietumi. Tagad, kad vadošajā Rietumu lielvalstī - ASV - pie varas ir “mūsējais”, laiks apgāzt galdiņu ar kājām gaisā un pasaulē ieviest jaunu kārtību.
Vecā “Roma” ir jāsagrauj. Līdz pašiem pamatiem, kā to nosaka Austrumu kara vešanas principi. Ienaidnieks jāiznīcina līdz pēdējam ieroci nest spējīgam vīrietim. Nekādas tubrālības sadzeršanas. Nekādas kopīgas operas skatīšanās, kā tas bija pēc Austerlicas kaujas 1805. gadā, kad uzvarētājs Napoleons Vīnē apmeklēja operas izrādi kopā ar zaudētāju, Austrijas imperatoru Franci II.
Vai šoreiz mums izdosies izvairīties no asiņainajām vēstures paralēlēm? Kad līdzīgu jautājumu intervijā uzdevu pieredzējušajam politiķim Jānim Urbanovičam, tad viņš atzina, ka viņa atbilde būtu pesimistiska. Viņš gan nevēlējās šo savu pesimismu izvērst plašākā analīzē, jo atrunājās, ka vārdiem esot tendence piepildīties, tāpēc labāk paklusēšot. Paklusēsim arī mēs, taču vienlaikus mēģināsim atrast kādas pazīmes, kuras šo nākotnes redzējumu ļautu skatīt ar kaut nedaudz optimistiskāku optiku.
Par laimi, šādas pazīmes ir. Klausoties ne tikai politiskos apskatniekus, bet arī atbildīgus valstu vadītājus, nevar nepamanīt, ka viņu leksikā ir parādījusies krietni skaidrāka sapratne par situācijas nopietnību. Vairs nav tā, ka dažādi “blogeri” un “influenceri” ceļ trauksmi, bet politiķi no šiem “eksaltētajiem panikas cēlājiem” atgaiņājas, murminot: nav jau tik traki, nav ko sēt paniku.
Atcerēsimies, ka vēl diezgan nesen šāda attieksme bija vērojama pat no mūsu valsts prezidenta puses. Var dažādi interpretēt viņa dīvaino šā gada 17. februāra ierakstu: “Never stop panicking” (nekad nepārstājiet krist panikā), bet tobrīd šāda psihoterapeitiska mierināšana bija Eiropas valstu vadītāju kopējā pozīcija.
Tagad ar atpakaļejošu datumu var teikt, ka tobrīd tā, iespējams, bija vienīgā pareizā uzvedība, jo situācija, kāda Eiropai atklājās pēc Donalda Trampa nonākšanas Baltajā namā, bija pagalam kritiska. Tramps aizplīvurotā vai pat gluži atklātā (ar viceprezidenta Dž. D. Vensa muti) tekstā pateica, ka ASV Eiropu nedomā aizstāvēt. Aizstāviet sevi paši. Mēs paskatīsimies un rīkosimies “atbilstoši situācijai”.
Eiropas līderi pēkšņi saprata, ka Eiropa ir pilnīgi neaizsargāta. Trīs lielās, dārgās, patentētās atslēgas durvīs, izrādījās, slēdz kartona durvis, kuras var atsist ar vieglu kājas spērienu un nepasargā ne no kā. Šādā situācijā pareizākais, ko teikt sabiedrībai: neuztraucieties, viss būs labi. Kā mazam bērnam, kad saproti, ka nekādi palīdzēt nevari.
Gandrīz tieši pirms gada - 2024. gada 7. septembrī - Latvijas gaisa telpā ielidoja tā sauktais Gaigalavas drons ar 50 kilogramu sprāgstvielu lādiņu. Šodien ar atpakaļejošu datumu varam uzskatīt, ka tas mums bijis gandrīz kā debesu dāvana. Toreiz smaga kritika tika vērsta gan pret Nacionālo bruņoto spēku, gan Aizsardzības ministrijas vadību. NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš drīz pēc tam tika nomainīts, un nav šaubu, ka jaunais vadītājs, ģenerālmajors Kaspars Pudāns šim jautājumam jau pieiet ar daudz lielāku uzmanību.
Varam domāt jebko par mūsu aizsardzības ministru Andri Sprūdu, bet gan jau arī viņš pēc šī incidenta būs guvis mācību. Neatkarīgi no ministra organizatoriskajām spējām gan jau pa šo gadu arī šajā jomā būs notikuši ievērojami uzlabojumi. Vai maksimāli iespējamie, tas jau ir cits jautājums, bet skaidrs, ka esam vismaz citā sapratnes līmenī.
Nespekulēsim par to, cik droša šobrīd ir mūsu pretgaisa aizsardzības sistēma. Militārais sektors atrodas pamatotas slepenības zonā, tāpēc varam tikai paļauties uz mūsu NBS un NATO spēkiem, taču pozitīvais ir tas, ka to pašu satraukumu par drošību, ko izjūtam mēs, izjūt arī tie, kuri pieņem lēmumus. Agrākās sajūtas, ka politiķi nodarbojas ar galvu bāšanu smiltīs un reālo draudu ignorēšanu, vismaz man vairs nav. Cita lieta, ka daudzviet Rietumos un diemžēl arī pie mums “parastā” sabiedrība drošības draudu nopietnību līdz galam (vai pat nemaz) neuztver.
Ja runājam par politiskās retorikas (visticamāk, arī domāšanas) maiņu Eiropā, tad šajā jautājumā lielu lomu nospēlēja Tramps. Deviņos mēnešos, kopš Tramps ir ASV prezidents, notiek lēns, bet nenovēršams lūzums attiecībā pret ASV un tās vadītāju. Pēc ilgiem militārās atrofijas gadiem, pareizāk sakot, desmitgadēm, Eiropa ir attapusies pie “sasistas siles”. Izslavētais ASV drošības “lietussargs” izrādījās noderīgs, kad ārā rasina viegls lietutiņš, bet neko nepalīdz stiprā vētrā. Nav pat vērts to vilkt ārā no somas. Salūzīs, aizpūtīs, bez mazākās jēgas.
Arī šī draudīgā atklāsme jāvērtē pozitīvi, jo paļaušanās uz pašu spēkiem vienmēr ir labāka nekā paļaušanās uz citiem. Tas, ka Vācija pēdējā gada laikā ir fundamentāli mainījusi oficiālo politisko pozīciju kara/miera jautājumā, ir viens no svarīgākajiem drošības faktoriem Eiropā. Ja Vācijai izdosies ar pilnu jaudu iedarbināt savu militāri rūpniecisko potenciālu, tad tas būtiski mainīs spēku samēru Eiropā. Pat tīri mentālā līmenī, jo Krievijas masu apziņā joprojām saglabājas milzīga pietāte pret vācu inženiertehniskajām iespējām. Jebkurš Krievijas pilsonis, sākot no sādžas pēdējā plenča līdz pat Kremļa saimniekam, līdz zemapziņas dziļākajām dzīlēm lieliski zina, ka jebkura vācu prece ir kvalitatīvāka par krievu analogu. Tāpēc ar vāciešiem karot nebūtu vēlams.
Ja uz Krievijas dronu masveida ielidošanu Polijā paskatāmies no “pareizā” leņķa, tad varam arī tur ieraudzīt savu labumu. Ar šo akciju Krievija ne tikai testēja NATO, bet arī pati NATO testēja savas aizsardzības spējas. Izrādījās, ka pretgaisa aizsardzība joprojām ir vāji gatava šādiem Krievijas uzbrukumiem. Labāk to apzināties tad, kad tev virsū lido “finiera” droni bez kaujas lādiņa, nekā tad, kad notiek īsts uzbrukums ar īstiem kaujas droniem.
Ir atsākušās runas par NATO spēku gaisa telpas kontroli vismaz Ukrainas rietumdaļā. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis nupat intervijā vācu laikrakstam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” izteicies, ka būtu jāapsver iespēja notriekt gaisa mērķus virs Ukrainas teritorijas, atgādinot, ka tāda ideja jau tika apspriesta pirms gada. “Tehniski mēs kā NATO un ES to varētu darīt, taču šo lēmumu Polija nevar pieņemt viena pati. Tikai kopā ar sabiedrotajiem,” norādīja Sikorskis, piebilstot, ka Krievijas gaisa uzbrukumu atvairīšana virs Ukrainas teritorijas “būtu Varšavas interesēs”.
Taču, ja par Ukrainas gaisa telpas kontroli no NATO puses ir runāts jau arī agrāk, tad Sikorska vārdi par to, ka šobrīd ne Vācijas, ne Polijas, ne kādas citas Eiropas valsts pieredze nespējot līdzināties Ukrainas pieredzei gaisa uzbrukumu atvairīšanā, tāpēc no viņiem jāmācās, ir it kā pašsaprotams, bet vienlaikus arī principiāli jauns izteikums.
Ja līdz šim runas grozījās ap NATO pēckara garantijām Ukrainai, tad tagad fokuss ir radikāli mainījies. Tagad, kad ir pilnībā izgāzušies Trampa “miera plāni” un centieni “samierināt” Putinu ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un kļuvis skaidrs, ka Putins karu izbeigt neplāno, tad pēkšņi atklājies, ka Eiropa nekādas garantijas Ukrainai nemaz nevar dot. Pēkšņi ir atklājies, ka ir tieši otrādi. Ukraina ir kļuvusi vienīgais un galvenais Eiropas drošības garants.
Polija steidzami plāno slēgt vienošanos, ka viņu pretdronu aizsardzības sistēmu operatorus apmācīs ukraiņu militārie speciālisti, jo tādas kaujas pieredzes, kāda ir ukraiņu karavīriem, nav nevienai citai NATO valstu armijai. Arī mums ir steigšus jāstiprina sadarbība ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem tieši militārās apmācības jomā. Gan aicinot viņu cilvēkus uz Latviju, gan arī pašiem braucot pieredzes apmaiņā.
Līdz ar to var uzskatīt, ka Putins ar savām provokācijām tikai stiprina NATO kaujas spējas, kuras bez šīm provokācijām, iespējams, tā arī paliktu neizšķīlušos cālīšu līmenī. Katra šāda provokācija atsedz mūsu pašu vājās vietas, dod iespēju tās laikus uzlabot un būt gatavākiem, ja notiks ļaunākais.
Visbeidzot. Tieši šīs nebeidzamās provokācijas ir tas, kas vieš lielāko optimismu. Viens no karamākslas pamatprincipiem ir uzbrukuma pēkšņums. Jo uzbrukums negaidītāks un jo pretinieks tam mazāk gatavs, jo lielākas izredzes uz panākumiem. Krievijas provokācijas liek Eiropai, lai cik tā būtu gļēva un miegaina, gatavoties karam. Tas dod cerības, ka Putins, izvērtējot visus par un pret, izdarīs pareizo izvēli un no tiešas konfrontācijas ar NATO atturēsies.
