Latvijas 2025. gada ģeopolitiskajai situācijai atbilstoši būs baudīt zelta rudeni nevis Siguldā, bet apceļojot vietas, kas veltītas Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšanai un atjaunošanai gandrīz visa pagājušā gadsimta garumā starp Pirmā pasaules kara sākumu 1914. gadā un barikādēm 1991. gadā.
Latvijā pamanāmāko plašsaziņas pārstāvju iepazīstināšana ar Latvijas militārā mantojuma apskates vietām iekrita tajās dienās, kas sākās ar ziņām par to, ka Krievijas militārie bezpilota lidaparāti iepriekšējās naktīs šķērsojuši Krievijas un Polijas jeb Krievijas un NATO militārās savienības robežu un Polija vismaz kādu nakti sadūšojusies vismaz dažus dronus notriekt. Atlika mierināt sevi ar to, ka 2025. gada 10. septembris tomēr nav tas pats, kas 1939. gada 1. septembris ar Padomju Savienības uzbrukumu Polijai kā Otrā pasaules kara sākumu. Pagaidām tā vēl tikai taustīšanās un Krievijas mēģinājumi ar draudiem citām valstīm kompensēt panākumu trūkumu reāli Ukrainā jau sen notiekošajā karā. Taču tāda taustīšanās notika arī tad, kad vēlāk karā metušās valstis vēl tikai meklēja izdevīgākos sabiedrotos, ērtākos ieganstus un labākos brīžus kara sākšanai. Ar pēckara gudrību Otrā pasaules kara sākumu iespējams saskatīt nacistiskās Vācijas armijas iesoļošanā Prāgā 1939. gada martā vai arī notikumos Tālajos Austrumos, kuriem konvencionāli piešķirtas kara beigas ar Japānas padošanos 1945. gada 2. septembrī. Bet varbūt turpat bija arī kara sākums ar Japānas 1937. gada iebrukumu Ķīnā un jau 1931. gada iebrukumu Mandžūrijā. Par turpmāko mums tādas gudrības nav. Jāizlīdzas ar ticību, ka gudrības vietā liktenis devis laiku, pa kuru Latvija tāpat kā viss NATO bloks apliecinās tādu spēku, kas pārbīdīs šobrīd skaidri saskatāmos kara draudus uz nepārskatāmi tālu nākotni. Kļūsim stipri kā dzelzsbetona bluķi netālu no Malnavas:
Attēlā tie gluži skaidri saskatāmi nav, jo Malnava ceļojumā tika iekļauta nevis šo bluķu, bet Otrā pasaules kara notikumu un viesmīlības - šmakovkas darināšanas dēļ. Tāpēc ceļš veda nevis tieši klāt, bet tikai garām bluķu krātuvei, no kuras briesmu gadījumā tiktu ņemti materiāli pierobežas ceļu aizbarikādēšanai.
Latvijas militārā mantojuma vietu noskaidrošana un piedāvāšanā interesentiem sadarbojas atbilstoši Latvijas vēsturiskajiem novadiem veidoto plānošanas reģionu administrācijas un profesionāla lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs”. Konkrēto pasākumu organizēja Zemgales plānošanas reģiona darbinieki, apgūstot aptuveni 250 tūkstošus eiro vērtā Eiropas Savienības (ES) finansēta projekta Nr. LL-00052 “Baltijas militārā mantojuma tūrisma produkta paplašināšana Lietuvā un Dienvidlatvijā” naudu. Par ES pastāvēšanas paskaidrojumā iekļauto cēlo vārdu pamatojumu tiek izvirzīta ES dalībvalstu sadarbības veicināšana. Tāpēc konkrētais projekts marķēts ar Latvijas un Lietuvas nosaukumiem, bet sadarbība tūrisma un tieši militārā tūrisma veicināšana aptver visu Baltiju un visu ES 2021.-2027. gada plānošanas periodu. Kuru ieinteresējušas iespējas apvienot militārās piemiņas objektu apmeklēšanu ar emocijām, kādas izraisa valstu robežu šķērsošana pat tad, ja tās tik nemanāmas kā ES dalībvalstu un - Baltijas gadījumā - jau kopš padomju laikiem bez kavēšanās šķērsojamās robežas, tam jāmeklē rokā ceļojumu karte “Baltija: Lietuva, Igaunija; 1914-2024" kā viens no jau nosauktā projekta izpildes produktiem. Kartēm jābūt pieejamām tūrisma informācijas centros, daudz maz solīdās bibliotēkās un varbūt vēl citos kontaktpunktos starp plānošanas reģionos apvienotajām pašvaldībām un iedzīvotājiem.
Kartē numurēti 233 militārās piemiņas objekti. Latvijā atrodas objekti ar kārtas numuriem starp 64. un 161. No daudzām Latvijas vietām objekti vai nu Lietuvā, vai Igaunijā tuvāk nekā “tepat Latvijā”, ja ar to domāts otrs gals austrumu-rietumu virzienā krietni izstieptajai Latvijai. Šī ģeogrāfiskā sakarība darbojas arī pretējā virzienā un varētu ievest Latvijā ceļotājus no kaimiņvalstīm, kurās bez ES atbalsta cilvēkiem būtu grūtāk uzzināt ceļu uz tādiem objektiem Latvijā, kādi varētu ieinteresēt. Šajā gadījumā ES nefinansē objektu radīšanu, bet tikai pārbaudi, ka objekti patiešām pastāv, ka tos iespējams atrast pēc norādījumu zīmēm, ka tiem iespējams piekļūt bez riska nogrimt kūdras purvā vai mālu grāvī utt., un par droši apmeklējamiem atzīto objektu popularizēšana.
Popularizēšanas pasākuma izpilde prasīja divās dienās nobraukt apmēram 1 000 km līku loču no Jelgavas līdz Viļakai un atpakaļ. Tāds ritms nav pats piemērotākais ne dabasskatu baudīšanai, ne lielāku interesi izraisījušo eksponātu rūpīgai izpētei. Patīkamāk būtu aizbraukt līdz vietai, kurā kaut uz pāris dienām apmesties un tad aplūkot to, kas tur interesants un sasniedzams bez gariem pārbraucieniem. Tādā gadījumā militāros objektus var izvēlēties kā ceļojuma vadmotīvu, bet turpat blakus taču atradīsies arī pilis, muižas u.c. arhitektūras un mākslas pieminekļi, arī industriālā mantojuma objekti, arī rakstnieku piemiņas vietas, arī dabas retumi un arī kulinārie gardumi.
Iespējami lielāka objektu skaita apmeklēšanas mērķis bija apliecināt šo objektu daudzveidību pēc dažādiem kritērijiem.
Piemēram, atšķirība gan starp institūciju un entuziastu skatījumiem uz Latvijai pāri gājušajiem kariem, gan uz to, kā šo skatījumu atklāt savu iespēju robežās. Vairāk līdzības nekā atšķirību Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja un Ludzas Novadpētniecības muzeju ekspozīciju sadaļās par karošanu muzejiem piegulošajos novados no senlaikiem līdz karu kulminācijai 20. gadsimtā: viss ļoti informējoši, saprotami un paredzami cilvēkiem, kam Latvijas vēsture nav balta lapa.
Jelgavas muzejā vēstures eksponāti izvietoti ar gaumīgu atlasi no daudzkārt lielākiem krājumiem, bet turpat netālu Elejā tādu iespēju nav novadpētniecības entuziastam Eduardam Budancevam. Jelgavas novada pašvaldība izīrējusi viņam vienu korpusu no Meitenes dzelzceļa stacijas, kur krājumu glabāšana un eksponēšana 91,6 kvadrātmetru platībā ir viens un tas pats. Tādā gadījumā arī īstu Pirmā un Otrā pasaules kara laiku priekšmetu pagrozīšana un aptaustīšana nav ekspozīcijas izpētes noteikumu pārkāpums. Pieņemsim, ka savulaik kauju apstākļiem paredzētās drēbes, ieroči un visi citi priekšmeti izgatavoti ar tādu stiprības rezervi, ka saudzīgu pārcilāšanu pārcietīs vēl ilgi.
Savus eksponātus apmeklētāju pirkstiem vai deguniem sasniedzamā attālumā izvietojis arī Dzintars Dvinskis “Abrenes istabā” Viļakā. Īstenībā tās vairākas istabas, kurās savākti priekšmeti gan par karu, ieskaitot nacionālo partizānu karu pēc Otrā pasaules kara, gan par nosacītu mieru pēc abu šo karu beigām. “Abrenes istaba” akcentē aizmirstu faktu par okupētās Latvijas teritorijas daļas atdošanu Krievijai, Latvijai atstājot Abrenes vārdu teritorijai ap Viļaku, kas līdz 1959. gadam saucās par Abrenes rajona centru.
Attiecībā pret eksponātu skaitu lielāku ekspozīcijas platību var izmantot Valdis Tumovs Aglonā. Viņa krājuma kodolu veido Otrā pasaules kara laika ieroči u.c. tehnika, kuras attīstības pakāpi jau pirms nepilna gadsimta atliek vien apbrīnot. Īpatnēju eksponātu šim krājumam sarūpējusi kāda vācu karavīra ģimene, kas saglabājusi abos virzienos - no sievas vīram uz fronti un no vīra sievai uz mājām - sūtītas vēstules. Varbūt starp “Neatkarīgās” lasītājiem atradīsies interesents sabīdīt nākamo projektu - šo tekstu literāru apdarināšanu un publicēšanu?
Gribētos jau nu gan, lai militārisms aprobežotos ar skaistumu, kāds savākts ekspozīcijā “Brīvvalsts dārgumu namā”, par kādu kļuvusi sena, bet nesekos laikos pazīstama kā grausts un padomju laikos - kā tukšo pudeļu pieņemšanas punkts pazīstama ēka Rēzeknes krustnešu pilskalna pakājē. Proti, tur savākti parādes zobeni, ordeņi un goda zīmes ar ķēdēm un lentām, karaspēka daļu atšķirības zīmes kā, piemēram, dzintara ugunskrusts, ar kādiem greznojušies vīri, kuriem izdevies cīnīties līdzās Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam Oskaram Kalpakam (1882-1919).
Pavisam savādāki, bet arī militāras nozīmes eksponāti mirdz atpūtas kompleksā “Miķelis” iekļautajā mašīnmuzejā, kādu no Bauskas rajona kolhoza “Uzvara” (no tā leģendārā priekšsēdētāja Ivara Jansona (1932-1990)) pārņēmusi kompānija “Uzvara-Lauks” ar tās īpašnieku Arni Vēju. Pašsaprotami, ka krievu ģenerāļiem, vācu admirāļiem un vēl visādiem maršaliem patika braukāt tādos automobiļos, kādi šeit redzami:
Sagurušu ceļotāju uzmundrināšanai kā radīta ir pieturvieta Malnavā, kur Jānis Krivtežs sagaida ceļotājus ar Latgales šmakovku un ilustrētām liecībām gan par Vācijas diktatora vizīti šajā vietā (vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābā) 1944. gada 21. jūlijā, gan par tagadējās šmakovkas, savulaik laikam kandžas tecinātāju trenkāšanu padomju laikos.
Divos gadījumos karš atspoguļots ne priekšmetos koncentrētā, bet telpā izkliedētā veidā. Viesītes muzejs “Sēlija” izvietots bijušajās šaursliežu (60 cm platuma, attēlā)
depo ēkās un veltīts laikam starp 1916. un 1972. gadu, kad Viesīte bija padarīta par faktisko centru Latvijas mērogā plašam apgabalam. Muzeja darbinieki paši noskaidrojuši un prot pastāstīt par vācu 20. gadsimta sākuma armijas darba prasmēm, ar kādām viņi ļoti ātrā tempā paguva izbūvēt sazarotu, pēc kopgaruma lielu dzelzceļa tīklu tikai tāpēc, lai apgādātu savu frontes līniju ar lielgaballādiņiem un visu citu nepieciešamo. Drīz vien vairs nepalika ne ziņas, ne miņas no tā fronšu līniju izvietojuma, kam pieskaņotas bānīša līnijas, toties bānītis pieskaņoja sev daudzu tūkstošu cilvēku dzīves ritmu vēl gandrīz piecdesmit gadus, līdz kamēr to izkonkurēja autotransports.
Jāpievienojas Viesītes muzeja darbinieku nožēlai par viņu neizdevīgo statusu Sēlijā, kuras iezīmēšana Latvijas novadu kartē notikusi bez kultūrprojektiem atvēlētās naudas plūsmu pārdalīšanas. Proti, bet naudas tieši Sēlijai, par kādu varētu sacenties turienes kultūriestādes, biedrības utt. Ja tām jākonkurē Zemgales mērogā, tad vienmēr izrādīsies, kā tagad pierasts, ka ieguldījumi taču lietderīgāki Jelgavā/Bauskā, kur apgrozās vairāk cilvēku u.tml.
Vēl jo vajadzīgāka ilgākā braucienā saspiestu kāju izlocīšanai ir taka netālu no Viļakas (tagad Balvu rajonā), kas ieved dabas liegumā “Stompaku purvi” un vienlaicīgi aizved uz vietu, kur neilgi, bet toties kā lielākā Baltijā no 1944. gada decembra līdz 1945. gada 2. martam noturējās nacionālo partizānu apmetne ar apmēram 350 cilvēkiem, tajā skaitā ap 300 kaujas spējīgiem vīriem. 1944. gada 2. martā notika viņu pirmā un vienīgā lielā kauja ar padomju soda ekspedīciju, kas beidzās ar kaujiniecisku neizšķirtu - ar partizānu atkāpšanos un sašķelšanos 20-30 cilvēku un vēl mazākās vienībās, kas apliecin;aja sevi kā izdzīvot spējīgākas Latvijas mēroga mežos. Tomēr atkāpšanās nav sakāve! Atradās enerģiski ļaudis, kuri panāca, lai Saeima pasludina 2. martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu un “Latvijas Valsts meži” lai atjauno dažus partizānu bunkurus un ieliek koka laipas uz tiem. Visu šo notikumu krāšņumu saprast palīdz Dz. Dvinskis (attēlā).
