Deviņdesmito gadu sākumā uz laikraksta Atmoda Atpūtai redakciju atnāca kāds bijušais VDK virsnieks. Viņam bija piedāvājums: nopirkt VDK ziņotāju sarakstu. Tajā bija ap deviņdesmit cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Tā bija viena čekista aģentūra. Laikrakstā Atmoda Atpūtai mēs nopublicējām šo sarakstu, taču īstos vārdus un uzvārdus aizkrāsojām, un lasītāji redzēja tikai katra konkrētā ziņotāja segvārdu. Mēs nejutāmies tiesīgi būt par soģiem šiem cilvēkiem, tāpēc īstos vārdus neatklājām. Ivars, Elza, Leons, Ziediņš, Laima, Miķelis... Pirms dažām dienām piezvanīja dzejnieks Jānis Rokpelnis un lūdza steidzamu tikšanos. «Es biju VDK aģents ar segvārdu Miķelis,» viņš teica, «es gribu izstāstīt visu, kā bija.»
- Ja pareizi sapratu, tu pirms kādiem 25 gadiem ieraudzīji nopublicētu savu segvārdu laikrakstā Atmoda Atpūtai...
- Jā, un tad mani pārņēma drausmīga panika un sirdsapziņas ēdas. Kopš 1979. gada, kad atmetu dzeršanu, mani vajāja panikas lēkmes, grimu depresijā. Bet sākšu no sākuma. Mani jau bija vienreiz izsaukuši uz Stūra māju, jo 70. gados kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju. Trakāka bija otrā reize. Iepriekšējā dienā es Skapī (padomju laikos slavens viesnīcas Rīga bārs - E. V.) biju pamatīgi sadzēries, rāvu cilvēkus ārā no krēsliem un bļāvu: «Tu esi komunists?! Tad tevi jānošauj!» Mani uz čeku aizrāva drausmīgās paģirās un tincināja: paskaidrojiet, kāpēc jūs gribējāt šaut nost komunistus? Atbildēju, ka vienkārši gribēju izprovocēt cilvēkus uz ampelēšanos. Jāteic, Skapī es sēdēju katru dienu, nereti līdz noplīšanai. Un mani nav apcietinājuši tikai viena iemesla dēļ: mana tēva vārda dēļ (Jāņa tēvs Fricis Rokpelnis bija rakstnieks, Latvijas PSR himnas līdzautors, Raiņa Literatūras muzeja direktors, Latvijas PSR Kultūras ministrijas Galveno mākslas lietu pārvaldes vadītājs utt. - E.V.). Manī bija tradicionālais, absolūtais naids pret čekistiem un komunistiem, un mani tuvākie draugi bija Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Bet es gribu pastāstīt, kā sākās mana krišana. Kopš 1981. gada strādāju laikrakstā Literatūra un Māksla, kur galvenais redaktors bija Jānis Škapars. Mēs bijām stipra komanda. Kad notika Škapara kārtējā vajāšana, bija runas par to, ka avīzē ir pārāk maza partijas organizācija. Škapars iesauca mani kabinetā un teica: «Stājies!» Zemtekstos sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā aktīvi sabiedriski darboties. Bet tur taču vajag trīs rekomendācijas, un man tādu draugu - komunistu - nav. Škapars saka: es došu rekomendāciju. Škapars piezvanīja Arvīdam Grigulim, mana tēva draugam un cekas loceklim. Grigulis saka: es viņu nepazīstu! Piezvanīja arī Imantam Ziedonim, kurš deva man rekomendāciju, lai es iestātos Rakstnieku savienībā. Ziedonis arī atbild, ka mani nepazīst. Škapars tomēr pielauza abus. Tas man bija liels darījums ar sirdsapziņu... 1985. gadā cekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs ņēma nost no amata Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Juris Miļevskis, VDK virsnieks, radošo un preses darbinieku kurators, lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars. Miļevskis man šķita normāls cilvēks, salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes. Vienu dienu - tas bija vasarā - Miļevskis, kuram Preses namā bija istabiņa 18. stāvā, man saka tā: «Klausies, Jānīt, vai tu man nevarētu palīdzēt? Priekšniecība mani lamā, ka nevienu palīgu nevaru dabūt.» Es saku: «Kādreiz es tev varētu kaut ko pastāstīt, bet oficiāli gan ne.» Viņš turpina: «Nē, oficiāli. Un tas jau nekas nav.» Saproti, es toreiz vēl nebiju kristietis... Ja būtu, nekas tāds nenotiktu. Neslēgtu līgumu ar ļaunumu. Nu, lūk, Miļevskis iedod man kartīti, uz kuras rakstīts, ka es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā - paraksts. Miļevskis arī piebilst, ka viņš mani nekādi nevar šantažēt, jo viņam pret mani nekā nav. Es nodomāju: kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra - redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc dažiem mēnešiem tika pasludināta glasnostj. Varbūt zemapziņā es arī apzinājos, ka jutīšos čekas aizsargāts: tad pāries manas paniskās bailes. Es sarunāju, ka tikšos tikai ar Miļevski, un, ja viņš aizies no šī darba, es neturpināšu sakarus ar čeku. Vēlāk Uldis Bērziņš (dzejnieks un tulkotājs - E.V.) man jautāja: tu uzzināji kaut ko par čekas struktūru? Neko es neuzzināju... Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu.
Dokuments
- Kas notika tālāk?
- Mēs vienmēr tikāmies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesēja manu kolēģu - literātu - nodomi. Viņš zināja, ka Uldis gatavo kaut kādu graujošu runu. Es klārēju, ka Uldis nav bīstams, bet Knuts Skujenieks viņu nosoda, teikdams, ka viņam vienreiz jābeidz šis politiskais onānisms. Vienīgais gadījums, kad mani mēģināja izmantot, bija ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, sak, aizbrauc pie viņa, jo vietējie čekisti nevar viņam piekļūt - uzņem sakarus ar Valtonu. Taču es atteicos. Miļevskis, par laimi, man nebrauca virsū. Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas.
- Vai Miļevskis tev atklāja kādu citu ziņotāju vārdus?
- Nē, viņš man nesniedza nekādu informāciju. Taču man bija nojauta par dažiem cilvēkiem.
- Ziņotāja darbs bija par samaksu?
- Miļevskis man piedāvāja naudu, viņš teica - mēs varam maksāt tev prēmijas 25 rubļu apmērā, iedot kādu kūpinātu desu. Toreiz, būdams neticīgs, tomēr atcerējos par Jūdas grašiem un atteicos no jebkādas samaksas.
- Tu Miļevski vēl kādreiz satiki?
- Deviņdesmitajos gados es biju bezdarbnieks, stāvēju trolejbusa pieturā, man kabatā bija daži santīmi, un es domāju: nopirkt maizi vai trolejbusa biļeti? Blakus apstājās volga tumšiem stikliem, tur sēdēja Miļevskis. Viņš ieaicināja mani mašīnā. Parunājām.
- Kā tu domā, ko un kāpēc VDK vervēja?
- Vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ. Piemēram, homoseksuālistus: padomju laikos bija tā - vai nu sēdi cietumā, vai ziņo. Bet es negribu nevienu nedz attaisnot, nedz nosodīt, es patlaban runāju tikai par sevi.
- Kas astoņdesmitajos zināja, ka tu esi VDK aģents?
- Neviens. Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.
- Kā bija ar kompartijas nomenklatūru? Vai tā bija ziņotāju sarakstos?
- Nekādos sarakstos viņi nebija, bet viņiem tas vienkārši bija darba pienākums - būt ziņotājiem. Tie, kas braukāja pa ārzemēm, visi bija ziņotāji. Ja viņš neuzrakstīs atskaiti, viņu nākamreiz neizlaidīs. Komunistiskā un komjauniešu nomenklatūra, kas Latvijā patlaban ir pie varas, acīmredzot bija ziņotāji.
- Vai čekas maisi ir jāatver?
- Ir jāizpēta katra cilvēka līdzdalība šajā lietā: vai viņš tiešām tur bijis, ja bijis, tad - ko darījis? Es zinu, uz kādām baismīgām nelietībām bija spējīga čeka. Visi brīnās: cilvēks gadiem sēdējis lēģeros, un izrādās - stukačs!
- Bet kāpēc tu atzīsties? Tu taču varēji klusēt - tāpat kā pārējie.
- Es nevarēju neatzīties. Un tu jau mani tagad neatmasko. Es pats sevi atmaskoju. Es pat nezinu, vai mana kartīte atrodas tajos maisos. Es sevi atmaskoju tāpēc, ka mani ēd sirdsapziņa. Es redzu tādu kā dziļu, izžuvušu aku, apakšā ir pelēka zeme, un zem tās - līķis. Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks - lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem - čekistiem - nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu. Visvairāk man bail par saviem lasītājiem: varbūt viņi nespēs man piedot un vairs nespēs mani lasīt? Varbūt pat suns man no rokas neēdīs?
- Ko tu varētu ieteikt citiem, kuri arī bija ziņotāji? Atzīties?
- Ir taču atzinušies vairāki cilvēki... Jānis Stradiņš, piemēram. Viņu joprojām tauta grib par iespējamo Latvijas prezidentu. Bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs arī. Viņus visi pieņem normāli. Bet viņi ir lieli cilvēki, tautā populāri. Kas tad es esmu? Tikai dzejdaris.
- Un tātad - ko darīt ar čekas maisiem?
- Lustrācijas laiks ir nokavēts, maisus vajadzēja atvērt uzreiz, 1991. gadā. Spriežot pēc sevis, un es esmu novests līdz ārprāta robežai, varētu sekot pašnāvības - ja maisu saturu tā vienkārši nopublicētu. Ja kristietība neaizliegtu pašnāvību, visdrīzāk es padarītu sev galu jau 90. gados. Man ir dažā ziņā vājš raksturs, tomēr esmu vismaz kaut ko paveicis kā vīrs - es atmetu dzeršanu un smēķēšanu. Un arī tagad, runājot ar tevi, es rīkojos kā vīrs, nevis kā zaķapastala. Cilvēki dalās divās grupās - vieni, kas uzņem dzīvi kā dāvanu, otri - kā lāstu. Es piederu otrajiem.
