Apklusa putnu čivināšana un bērnu smiekli, pensionāri vairs nebrauca uz tirgu, kaķi pārstāja ņaudēt un suņi riet, Daugava apstājās savā plūdumā, un Zeme pārstāja riņķot ap Sauli, mazliet aizsala elle, un pat beidzot aizvērās Govjuzemis ar Šloseru – visā pasaulē uzkārās feisbūks, instagramma un vatsapps.
“Kā nu mums dzīvot, kā būt?!” izmisuši bija cilvēki visā pasaulē. “Vai tiešām nāksies kādam zvanīt vai, nedo’ die’s, runāt ar dzīviem cilvēkiem uz ielas vai kafejnīcās?! Skatīties pašam uz savu kaķi, uz savu sievu, savu vīru?! Kam tagad atrādīsim savas salasītās sēnes, kam nodemonstrēsim noskrieto kilometru skaitu?! Pasaule taču aizies bojā, ja šovakar neredzēs kotleti ar ceptiem kartupeļiem un mārrutku mērci manā vakariņu šķīvī!” Par laimi, joprojām darbojās tviteris, telegramma un odnoklasņiki, kuri šajā kritiskajā brīdī izrādīja toleranci un bija gatavi pastiept palīdzīgu roku nelaimē nokļuvušajai cilvēcei. “Esam gatavi izrādīt iecietību pret jebkuru interneta minoritāti un netradicionālās sociālo saziņas vietņu orientācijas pārstāvi, nodrošināsim jums pajumti šajā grūtajā laikā un iespēju kārtīgi izlamāt Cukerbergu,” bija teikts viņu kopīgi izplatītajā paziņojumā.
Nebūšanas ar feisbūku un vatsappu tika relatīvi ātri novērstas, taču tā vietā, lai žēlotu nabaga Cukerbergu, kurš šī uzkāruma dēļ akcijās pakāsa piecus miljardus, piecus biljonus, piecus miljonus un piecus tūkstošus, cilvēki visā pasaulē metās spriest, kas tiks izdarīts ar to sisadmini, kurš bija uzlējis kafiju uz tastatūras, un tāpēc radusies kļūda DNS jeb Domēnu nosaukumu sistēmas protokolā. Populārākā pagaidu versija bija tāda, ka viņš tiks saplucināts mazos, sīkos gabaliņos, pēc tam aprakts, izrakts, salīmēts kopā un saplucināts vēlreiz. Latvju bāleliņi gan līdz tik nožēlojamam spriešanas līmenim nenolaidās, turklāt te lielākajai daļai tāpat bija skaidrs, ka notikušajā vainojams nevis ierindas sisadminis, bet Geitsa un vispasaules masonu ložas sazvērestība, lai pa feisbūka karināšanas laiku saslēgtu vakcīnu čipus ar 5G torņiem, beidzot palaistu darbībā gēnu mutācijas iekārtas, pakļautu visu domājošo cilvēci un pat Točs tur vairs nespētu neko glābt.
Uz visu šo šokējošo notikumu fona bāleliņiem jau bija diezgan vienalga, ko un kā savos Ministru kabineta gaiteņos kovida sakarā atkal izprātos valdība un vai vispār kaut kad izprātos. Taču kaut ko izprātot vajadzēja, tāpēc ceturtdien Krīzes vadības padomes sēdei tika attālināti pieslēgti pat tie ministri, kuri bija atvaļinājumos, komandējumos, izsaukumos un brīvdienās, tāpēc lemšanai pievienojās tiešraidēs no Elizejas laukiem, Reperbāņa, Amsterdamas sarkano lukturu rajona, Kristiānijas un Karostas. Vai nu šī, vai citu iemeslu dēļ, bet lemšana pagalam nevedās, un padome satupēja vadības mājā desmit stundas līdz rīta pirmajiem gaiļiem un arī tad neko jēdzīgu neizperēja, ja nu vienīgi ārkārtējo situāciju uz trīs mēnešiem un diskusijas sabiedrībā par to, kas ir “pašu nepieciešamāko preču veikali” un “publiskais sektors”.
Šī bakstīšanās jau nedēļas sākumā bija tā izbesījusi prezidentīgo Levitu, ka viņam viss piegriezās. “Valdībai ir jābeidz bakstīties savā starpā un nekavējoties jāpieņem lēmumi saistībā ar kovidierobežošanu. Katra diena mūs tuvina katastrofai, jo slimnīcās nevarēs nokļūt ne kovidpacienti, ne nekovidpacienti, ne pat nepacienti, jo tās būs pārpildītas, un, ja tās būs pilnas, tad tajās nevarēs tikt iekšā,” LTV raidījumā “Bērtules nakts” uzsvēra Levits un domās dusmās tā gāza ar dūri pa galdu, ka palecās uz tā esošā krūzīte ar uzrakstu “Ar mīlestību no Irēnas”.
Un vēl prezidentīgais Levits norādīja, ka lielai daļai sabiedrības savukārt ir piegriezušies un izbesījuši nevakcinētie un šaubīgie, kuri bakstās ar vakcinēšanos, toties aktīvi izpaužas sociālajos tīklos, un ne velti portālā “Mananekamnevajadzīgābalss.lv” jau ir savākti 10 000 parakstu par to, lai nenošpricētajiem pašiem nāktos maksāt par ātrajiem un slimnīcu, ja viņi tajā nonāktu ar kovidu. “Es gribētu redzēt debates Saeimā par šo jautājumu,” brillēm nikni zibot, teica Levits. Pagaidām šī iniciatīva tālāk vēl netika virzīta, tomēr ar laiku Saeimā bija gaidāmas diskusijas arī par to, ka par nonākšanu slimnīcā jebkuram vajadzētu maksāt par to no savas kabatas, jo viņš pats vien vainojams pie veselības stāvokļa pasliktināšanās - pīpējis, lietojis alkoholu, par daudz strādājis, bijis tik stulbs, ka pakļuvis zem mašīnas, vai nosodāmā kārtā palicis vecs.
Tā kā Govjuzemis ar Šloseru bija uz brītiņu pieklusuši vai arī tā visiem pieriebušies, ka neviens viņus vairs nedzirdēja, nedēļas glupību gvelšanas limitu nolēma uzturēt bezkompromisa tiesiskais Bordertaunbordāns. Pēc viņa domām, viens no nošpricēšanās aptveri veicinošajiem pasākumiem būtu ļaut vakcinētajiem vairs nestrādāt attālināti. Tad pateicīgie latvju bāleliņi, priecīgi un līksmi smaidot, rokā vicinot portfeļus un dziedot “Inokentija Mārpla” dziesmu “Eu, priekšniek, es tevi sabradāšu”, varētu atkal doties uz darbu, kas taču ir katra godīga latvju pilsoņa lielākais prieks un galvenais dzīves mērķis. “Neskaitot nodokļu maksāšanu, protams,” piebilda Bordertaunbordāns. “Tā, kur var vakcinēties atpakaļ?” drūmi vaicāja nepateicīgā latvju tauta.
Patiesībā gan latvju bāleliņu lielākais prieks un galvenais dzīves mērķis bija sagaidīt, kad beidzot atvērsies vācu lidli. Par šī Latvijas vēstures 21. gadsimta neapšaubāmi nozīmīgākā notikuma datumu tika izvēlēts 7. oktobris, un uz atklāšanu vieni no pirmajiem aizdieba Brāļi Banāni - Jauno Konservu Feldmans un labklājīgais Eglītis. “Jau strādājam!” informēja neuzpurnotais Feldmans, pārvietoja plauktos burciņas un izsita kases čeku, kamēr lāga Gača vēl slaucīja noliktavas. “Tā turpiniet!” par viņiem no sirds priecājās potenciālie vēlētāji.
Visu nedēļu pirms šiem svētkiem bāleliņi zīmēja kartes, pētīja shēmas un izstrādāja rīcības plānus, uz kuru no 15 lidliem doties, lai astoņos no rīta tur pastāvētu kilometrīgā rindā un tiktu pie lētākas doktordesas un vistu spārniņiem ar atlaidēm. Konkurentus centās apsteigt leišu maksimas un norvēģu rimčiki, kuri, piezvanījuši savam vācu konsultantam vārdā Joachims, noskaidroja, ka jau vēsturiski latviešus vislabāk uzpirkt ar banāniem. Tā nu visos lielveikalos parādījās lētie banāni, kuru cenas bija zemākas par kartupeļiem, tāpēc turpmāk par latviešu nacionālo ēdienu tika kronēta arī siļķe ar biezpienu un banāniem, banāni ar žāvētu speķi, aukstā banānu zupa, banānu skābputra un kviešu klimpas ar banānu ķīseli. “Banānu ir tik daudz, cik vēl nekad nav bijis,” teica Kariņpaps. Tāds, lūk, priecīgs stāsts.
