Mūsu valsts netikšanu līdzi Lietuvai un Igaunijai apliecina ne vien ekonomikas apjoms uz vienu iedzīvotāju, bet arī uzņēmumu peļņas un apgrozījuma rādījumi. Eksperti to skaidro gan ar zemo ekonomikas apjomu, finansējuma un darbaspēka piesaistes grūtībām, gan arī to, ka pašreizējos apstākļos, kad tautsaimniecībā nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, nav vienotas izpratnes par transformācijas būtību un prioritāri veicamajiem darbiem.
Starptautiskās risku pārvaldības kompānijas “Coface” publiskotajā Baltijas valstu lielāko uzņēmumu Top50 reitingā iekļuvuši vien seši Latvijas uzņēmumi. Salīdzinājumā - pagājušajā un aizpagājušajā gadā šim reitingam bija spējīgi kvalificēties astoņi mūsu valsts uzņēmumi. Minētais liecina, ka ekonomiskās kapacitātes ziņā no kaimiņvalstīm atpaliekam aizvien vairāk. Kopumā Baltijas valstu 50 lielāko uzņēmumu apgrozījums pērn veidoja 74 miljardus eiro, bet peļņa - 2,78 miljardus eiro. Latvijas uzņēmumu pienesums starp Baltijas Top50 lielākajām kompānijām: 9,4% apgrozījuma un 10,6% peļņas ziņā. Attiecībā uz Latvijas uzņēmumiem, savu sniegumu reitingā uzlabot izdevies tikai energokompānijai “Latvenergo” (11. vieta, pērn bija 14., apgrozījums pieauga par gandrīz 73% līdz 1,84 miljardiem eiro 2022. gadā) un “Orlen Latvia” (18. vieta, pērn bija 44. vieta, apgrozījumam augot par gandrīz 122% līdz 1,1 miljardam eiro). Pārējo uzņēmumu vietas reitingā kritās: šogad 13. vietā ierindojas “ELKO grupa” (pērn bija septītā vieta, apgrozījums kritās par gandrīz 23% līdz 1,4 miljardiem eiro), 22. - “Rimi Latvia” (bija 15., pērn apgrozījums auga par 1,2 % līdz 1,03 miljardiem eiro), 25. vietā - “Maxima Latvija” (bija 18. vieta, apgrozījums palielinājies par 6,5% līdz 975 miljoniem eiro) un 49. vietā - “Circle K Latvia” (bija 48.vieta, apgrozījums pieauga par 35% līdz 623 miljoniem).
Tā kā Latvija atrodas Baltijas centrā, raugoties ģeogrāfiski, tieši šeit būtu labākas iespējas veidoties lielajiem uzņēmumiem. Tas tāpēc, ka Baltijas valstis ļoti daudz tirgojas savā starpā (ap 30% no Latvijas eksporta precēm nonāk Lietuvā vai Igaunijā) un ekonomiski cita citu ļoti papildina. Rīga ir reģiona lielākā pilsēta, turklāt viena no lielākajām ostām, šeit ir lielākā lidosta, un pati pilsēta atrodas faktiski reģiona centrā, tāpēc tieši šeit, nevis Viļņā vai Tallinā vajadzētu atrasties lielo kompāniju sēdekļiem. Praksē gan sanāk tā, ka lielie uzņēmumi vairāk ir Lietuvā un Igaunijā.
Ar jautājumu, kāpēc lielu uzņēmumu izveidošanā Latvijā veicās sliktāk nekā kaimiņiem, “Neatkarīgā” vērsās pie ekonomikas ekspertiem. Viena no atziņām - mūsu ekonomika ir sadrumstalotāka nekā kaimiņvalstīs. Kā “Neatkarīgajai” izteicās Ekonomikas ministrijas (EM) analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle, Latvijā dominē mazie un vidējie uzņēmumi. Turklāt arī ekonomikā kopumā būtiskākā ietekme ir nozarēm, kas rada zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Līdzīgi spriež arī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) nodokļu eksperts Jānis Hermanis. Viņaprāt, viens no iemesliem, kādēļ Latvijas uzņēmumiem reitingā neklājas tik labi kā kaimiņvalstu uzņēmumiem, ir saistīts ar to, ka tur ir kopumā attīstītāka ekonomika un augstāks dzīves līmenis, kas nozīmē arī lielāku vidējo iedzīvotāju pirktspēju. Viņš piebilst, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā ir augstāks eksporta īpatsvars ekonomikā, līdz ar to ir lielāks attīstības un izaugsmes potenciāls. Un tādējādi arī eksports ļauj kaimiņvalstu uzņēmumiem straujāk audzēt apgrozījumu, kā arī uzlabot peļņas rādītājus, skaidro LDDK pārstāvis.
Komentējot ekonomisko virzību, D. Zīle norāda, ka viens no ilgtermiņa apstākļiem, kas būtiski ietekmē ekonomikas izaugsmes iespējas, ir darbaspēka pieejamība. Latvijā, tāpat kā citās attīstītās pasaules valstīs, iedzīvotāju skaits sarūk, īpaši darbaspējas vecumā, jo, dzīves apstākļiem uzlabojoties, iedzīvotāji dzīvo ilgāk un dzimst mazāk, tādējādi palielinot demogrāfisko slodzi strādājošajiem. “Citiem vārdiem sakot, lai saglabātu esošo dzīves līmeni valstī, strādājošajiem ir jāspēj radīt lielāku vērtību, jo “tērētāju” būs aizvien vairāk. Lai to varētu nodrošināt, ir nepieciešama ekonomikas transformācija, jo sabiedrības novecošanos un iedzīvotāju dzimstības samazinājumu nevarēs kompensēt ar dažām papildu virsstundām tādā pašā produktivitātē kā līdz šim,” skaidro EM eksperte.
Viņa teic, ka, saskaņā ar EM vērtējumu, lai Latvija sasniegtu Igaunijas IKP uz iedzīvotāju, strādājot esošajā produktivitātē, būtu papildus nepieciešami 273 tūkstoši strādājošo, kuri tiktu nodarbināti ar vidējo algu tautsaimniecībā. Trešajā ceturksnī vidējā bruto alga Latvijā sasniedza 1549 eiro. “Ir jāstrādā gudrāk, nevis vairāk. Cilvēkam nav jādara tās lietas, ko var izdarīt mašīna. Un, protams, būtiska loma ir mūžizglītībai, lai esošajam cilvēkkapitālam dotu iespēju realizēties pēc iespējas efektīvāk,” secina D. Zīle. Viņa norāda, ka, lai arī publiskās diskusijās aizvien vairāk tiek runāts par ekonomikas transformāciju, tomēr bieži vien nav vienotas izpratnes par šīs transformācijas būtību un prioritāri veicamajiem darbiem. Arī no J. Hermaņa teiktā izriet, ka ekonomikai ir “jākļūst gudrākai”, proti, ir vairāk jāiegulda tehnoloģijās. Eksperts gan norāda uz mūsu valsts kreditēšanas atpalicību, jo šajā ziņā pret ekonomikas apjomu esam vienā no zemākajām vietām Eiropas Savienībā. “Mēs neesam arī pietiekami interesanti ārējiem investoriem, kas šeit varētu ienākt. Nodokļu politika ir pārāk sarežģīta, īpaši jāatzīmē Latvijas darbaspēka nodokļu slogs, kurš ir augstākais starp Baltijas valstīm gandrīz visos atalgojuma līmeņos - tas kavē ekonomikas pāreju uz augstāku pievienoto vērtību, veicina ēnu ekonomiku un aplokšņu algas. Savukārt ēnu ekonomikas klātbūtne ir viens no šķēršļiem, kas kavē iespēju piesaistīt kredītus un attīstīties,” skaidro LDDK eksperts.
