Vērts apmeklēt, piedzīvot, noklausīties: izstādes, šefpavāru stāsti, festivāls Andrejostā un jauna dziesma ar vasaras garšu.
Visu vasaru Valdemārpils izstāžu zālē apskatāma foto mākslinieka Ata Ieviņa (attēlā) izstāde “…no krājumiem...” un Valdemārpils tūrisma centrā - izstāde “Spicumi”.
Tikšanās ar mākslinieku notiks Valdemārpils pilsētas svētku laikā - 18. jūlijā plkst. 13.00.
“Ata Ieviņa personālizstādei Valdemārpilī noteikti bija jānotiek. Jo šobrīd Siguldā dzīvojošais “pensionārs, mākslinieks un fotogrāfs”, kā viņš sevi šobrīd “ierāmē”, ir dzimis 1946. gada 6. janvārī Ārlavas pagasta Saslaukās. Tātad 80. jubilejas gads un mākslinieka bērnības zemes aicinošais sentiments ir nozīmīgākās motivācijas šim notikumam pie mums, Valdemārpilī. Apskaužami radoši darbīgais, ar tekstilmākslas augstāko izglītību apbruņojies Atis Ieviņš pagājušā gadsimta 70.- 80. gados sāk nevis cītīgi sēdēt stellēs, bet fotografēt, un viņš kļūst par foto sietspiedes tehnikas aizsācēju Latvijā. Paralēli vienmēr ir bijis fotoreportiera maizes darbs kādā preses izdevumā, sākot ar laikrakstu “Pionieris “(1972) līdz “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” (1998).
Viņa tuvāko draugu loks ir padomju laika Rīgas hipiju un mākslinieku vide, kurā rosās tādas vizuāli efektīgas personas kā Andris Grīnbergs ar kundzi Intu, Līga Purmale un Miervaldis Polis, Jānis Borgs, Arvīds Priedīte, Dzintra Vilks un citas.
Ata Ieviņa tā laika radošo personību foto fiksējumi kļuvuši par Latvijas (un ne tikai) muzeju kolekciju dārgumiem.
Un, kā jau tas pamanāms Ata pēdējo sešu - septiņu gadu izstādēs, šos sava krājuma dārgumus var pielietot jaunu un pavisam citādāku darbu aizrautīgai radīšanai.
Ir grūti arī šajā izstādē redzamos darbus pieskaitīt kādam konkrētam žanram vai stilam; labākajā gadījumā tos var saukt par autortehnikā izpildītiem, kad “…kaut kas ir un kaut kas nav, zelts uzmirdz un apsūbē, ir māksla, kura bij ‘kādas citas mākslas turpinājums, bij’ dzīve un rituāli, bij’ citu mākslu iespaidi. Aizejošais un bijušais dod atkal jaunas iespējas tuvināties nākotnei. Te viss der - faraoni un viņu ikonas, padomju meiteņu slepenās aktu fotogrāfijas un attēlu apstrādei var izmantot būvmateriālu veikalu preču klāstu vai lodlampas liesmu; visam pāri iet laiks un mākslinieka azarts…” stāsta izstādes iekārtotāja Guna Millersone.
