5.lapa
Šovasar mākslas telpā “Studija” apskatāmas kolumbiešu mākslinieces Radhas Johanas Haramiljo (Radha Johana Jaramillo) instalācijas - “Dzemde-ala” (Uterus-Cave) un “Sakenda (Mía): kliedziens, kas sašķeļ” (Sakenda (Mía): a scream that fractures).
Haramiljo ir viena no “Studijas” starptautiskās rezidences dalībniecēm, kas uzturējās mākslas telpā, Kuldīgā, šī gada maijā.
Rezidences ietvaros māksliniece attīstīja pētniecisku projektu, kas pievēršas komunikācijas kā rituālas prakses izziņai, vienlaikus paplašinot tā konceptuālo ietvaru paleolīta mākslas, simbolisko sistēmu un varas reprezentāciju izpētē.
Šī pētījuma gaitā valoda Radhai atklājusies kā “telpa starp atsevišķām pieredzes salām emociju jūrā” - kā trausls, bet būtisks savienošanās mehānisms, kura pamatā ir ne vien vārdi, bet arī žesti, klusums un rituāla darbība.
Viņas mākslinieciskā prakse balstās pārliecībā, ka katrs mākslas darbs ir rituāls akts - simboliska darbība, kurā savstarpēji savijas atmiņa, sievišķā pieredze un vietas identitāte.
Šajā procesā radītie mākslas darbi kļūst par telpu, kurā personiskie un kolektīvie naratīvi tiek transformēti vizuālā un materiālā valodā.
Kuldīgā gūtās pārdomas Haramiljo materializējusi divās instalācijās - “Dzemde-ala” un “Sakenda (Mía): kliedziens, kas sašķeļ”.
Skulpturālā instalācija “Dzemde-ala” pēta sieviešu zināšanu un pieredzes pārmantojamību, aktualizējot jautājumus par iekšējo un ārējo telpu, par valodu kā tēlu sistēmu un par attēlu kā transformācijas nesēju.
Darbs veidots kā telpiska struktūra, ko iespējams pieredzēt dažādos veidos atkarībā no skatīšanās perspektīvas.
Dienasgaismā tas uztverams no ārpuses, turpretim tumsā skatītājs var izgaismot objektu ar mākslīgo apgaismojumu, atklājot tā iekšpusē mītošās ēnu spēles un vizuālās transformācijas.
Instalācija “Sakenda (Mía): kliedziens, kas sašķeļ” ir veltīta Mijas Katalejas (Mía Cataleya) un visu bērnu un sieviešu, kuras cietušas no seksuālas vardarbības Kolumbijā, piemiņai.
Kā seksuālās vardarbības izdzīvotāja autore darbu uztver kā rituālu darbību, kurā skaņa, materiāls un simbols kļūst par kolektīvas sērošanas un atceres instrumentiem.
Upes un lietus motīvi šeit pārvēršas par attīrīšanās, atmiņas un izturības metaforām, savukārt sievietes figūra, kas ievietota zivs ķermenī, kopā ar plaisu, no kuras izaug mežs un nokaltuši ziedi, veido piemiņas zīmi gan izdzīvotājām, gan tām, kuru dzīves vardarbība ir pārtraukusi.
Instalācijas apskatāmas mākslas telpā “Studija” līdz 30. septembrim, katru piektdienu un sestdienu no plkst. 12.00-18.00.
Radha Johana Haramiljo (Radha Johana Jaramillo) ir vizuālā māksliniece no Kolumbijas, bāzēta Čia. Ieguvusi grādu filozofijā Nacionālajā Pedagoģijas Universitātē (Universidad Pedagógica Nacional), turpat studējusi arī filmu, televīziju un vizuālo mākslu. Savā praksē viņa pievēršas zīmējumam, gleznošanai, skulptūrai, tekstilam un dažādu materiālu eksperimentiem, uztverot katru no izvēlētajiem medijiem kā mediāciju un rituālu.
“Studijas” adrese: Kaļķu ielas kvartāls 14, Kuldīga.
