Viedoklis

Nenoliedzami, ka valstij ir jārīkojas, lai mazinātu COVID19 vīrusa radītās sekas uz tautsaimniecību. Taču nepietiek tikai ar labiem nodomiem (vēl jo vairāk – ne tikai ar labiem nodomiem. Par to vēlāk...). Ir svarīgi, lai šie nodomi tiktu pareizi īstenoti. Citādi vietā ir teiciens- “ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli”, un diemžēl to var attiecināt arī uz šo nu jau Saeimā apstiprināto valdības piedāvāto pasākumu plānu.

20. marta Saeimas sēdē deputātiem bija iespēja ar balsojumu labot savu kļūdu, šā gada budžetu pieņemot. 46. priekšlikums 2. lasījumā steidzamības kārtā pieņemtajā likumā „Par valsts apdraudējumu un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid–19 izplatību” paredzēja algu palielinājumu medicīnas darbiniekiem, kas šobrīd cīnās ar briesmīgo SARS 2 vīrusu un ārstē Covid – 19 pacientus. „Par” šo priekšlikumu nobalsoja 36 deputāti, bet „pret” un „atturējās” – kopā 38. No opozīcijas aizbēgusī bijusī Veselības ministre Anda Čakša ar savu balsi varēja izšķirt par labu valsts atbalstam veselības aprūpes darbiniekiem. Balsojumam ir vēl divas konsekvences: pirmā – pozīcija čakli aplaudēja mediķiem par viņu darbu, bet tūlīt pēc tam mediķus nodeva („uzmeta”), otrā – „Attīstībai PAR” deputāti balsoja pēc sirdsapziņas, nevis pēc finanšu ministra Jāņa Reira diktāta. Finanšu ministrs sola miljardu vai divus, bet tos izdalīs bankām, kredītiem, lielajiem uzņēmumiem, bet ne vienkāršiem cilvēkiem, kas stājas pretī vīrusam.

Pirms nedēļas rakstīju, ka neviens šajā valstī, «kur visi baidās no caurvēja», nevar būt pasargāts no vīrusiem, jo latvieši ir nācija, kas ies uz darbu arī ar četrdesmit grādu temperatūru, vājprātīgu klepu un sarkani nošņauktiem deguniem. Es taču esmu neaizstājams, kā nu bez manis darbā iztiks! Latvijā, cik zināms, slimības lapas vispār ņem tikai žuļiki, lai izvairītos no tiesas, un tie, kam kaulainā stāv pie gultas. Stulba bravūra un nerūpēšanās par veselību nācijai ir ieaudzināta kopš neatkarības atjaunošanas».

Kā stiprināt savu imunitāti un tādejādi pasargāt sevi tostarp arī no koronavīrusa - tas patlaban ir viens no aktuālākajiem jautājumiem.

Ārsti, kas daudz mācījušies un lasījuši, šobrīd zina itin maz par koronovīrusu SARS 2, toties zina krietni vairāk par šā vīrusa izraisīto slimību Covid 19. Ārsti neslēpj, ka zina pārlieku maz, jo vīrusu pazīstam tikai divarpus mēnešus, bet pasaules pētnieki jau šobrīd strādā pie pretvīrusu zālēm un vakcīnām. Ārsti ar katru dienu zina vairāk, katru dienu saņem jaunu informāciju, tādēļ mainās prognozes un taktika.

Šogad savādāk nekā citus gadus izvērtās ar leģionāru piemiņas dienu – 16. martu – saistītie notikumi. Vislielākais kontrasts bija publikas attieksmē par šo pasākumu dažādās interneta platformās. Vēl pirms gada un vēl senāk emocionāls viedoklis par leģionāru vēsturisko lomu un nozīmi, ja tas tika publiskots ap 16. martu populārā interneta vietnē, varēja pārtapt par masveidīgu viedokļu apmaiņu ar simtiem komentāru, no kuriem daudzi balansēja uz naida runas definīcijas robežas.

Tukšas viesnīcas, klusums lidostā, bankrotējoši tūrisma uzņēmumi, slēgtas kafejnīcas, kinoteātri, stadioni, teātri. Krīze pāriet mokošā un kaitinošā fāzē, kad sākas izmisums un depresija no neziņas un neparastajiem apstākļiem, kuros jāmaina paradumi – jāsargājas saķert sērgu, bērni neiet uz skolu, nav saprotams, vai rīt vēl būs darbs un iztikas līdzekļi.

Šo tekstu rakstu 16. martā. Kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka no rīta pie manis uz ielas pienāca cilvēks un teica, ka man tas jādara. Viņš sacīja: redz, šogad gājiena nebija, bet latviešu leģionu joprojām un varbūt pat vairāk nekā agrāk (kungs negribēja nosaukt savu vārdu, bet viņa tēvs esot bijis leģiona virsnieks) tagad cenšoties noklāt ar vācu mundieru, ar SS krāsām, nevis atklāt jēgu un iemeslus, kāpēc leģiona tapšana izrietēja un pamatojās pašu latviešu vidē. Es teicu šim kungam, ka es varbūt neesmu tas īstais tips, kam rakstīt par leģionu. Viņš atbildēja: «Viss kārtībā! Tā vismaz būs patiesība.» Paldies viņam par uzticību.

Cenšoties ierobežot Covid-19 pārlieku strauju izplatīšanos, valdība pieņēmusi virkni sarežģītu lēmumu. Ņemot vērā to, ka nav pieredzes, kā rīkoties tik plaša mēroga krīzē, kas skar ne tikai naudu, bet arī veselību, var piekasīties par kļūdām, par izvēlēto līdzekļu pretrunīgumu, vienlaikus par labajiem nodomiem, centieniem un atsevišķiem lēmumiem tā pelnījusi atzinību.

Par spīti vairākas nedēļas ilgām diskusijām par to, vai Eirovīzija šogad notiks citā formātā, šodien saņemts oficiāls paziņojums, ka tā tomēr atcelta. Bet vai tas nozīmē, ka Samanta Tīna konkursā varēs uzstāties nākamgad?

Dzejnieks Jānis Ruģēns (1817–1876) pirms 150 gadiem vienā no saviem dzejoļiem uzdeva jautājumu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki,/Ko citas tautas tagad redz?» Jāņa Ruģēna dzejolī uzdotais jautājums man nedeva mieru pēc tam, kad 16. marta vakarā tiešraidē (France24) noskatījos Francijas prezidenta uzrunu nācijai.

Bankas Citadele paredzējums par 2020. gada Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) samazināšanos par aptuveni 3% «labākajā gadījumā» sasaucas ar 2008. gada 9. decembrī latviskoto Pasaules Bankas (PB) aprēķinu, ka Latvijas IKP 2009. gadā samazināšoties par 3,5%.

Šobrīd valstī ir noteikts ārkārtas stāvoklis, kas absolūtajam Latvijas iedzīvotāju vairākumam ir kaut kas līdz šim nepieredzēts. Šajā situācijā nācijai vajadzētu saliedēties un visus spēkus veltīt krīzes novēršanai, taču arī šādā situācijā atrodas laiks un vieta politiski saimnieciskām spēlītēm. Šoreiz par politisko intrigu upuri kritis ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro. Viņam pēkšņi atņemta pielaide valsts noslēpumam.

Nesen biju jauniešu (ap un zem trīsdesmit) tusiņā Ezītī miglā. Tur bija dažādi konkursi, jautājumi un vēl daudz kas cits. Pasākumā piedalījās un to arī vadīja mūsu bērni. Tāpēc mēs ar sievu tur gadījāmies. Man tā jauniešu publika kopumā ļoti patika. Erudīti, gudri, inteliģenti...

Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nekad dzīvē nav bijis jāpiedzīvo ārkārtas apstākļi. Reālu ārkārtas apstākļu pieredze ir tikai visvecākajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri piedzīvoja vēl Otrā pasaules kara laikus. Visiem pārējiem ārkārtas stāvokļa pieredzes nav.

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Lai gan pagaidām uz ielām un sabiedriskajā transportā nav nācies saskarties ar cilvēkiem aizsargmaskās, soctīklos ik pa brīdim pavīd ziņas, ka pieprasījums pēc medicīniskajāmm aizsargmaskām ir liels un dažviet tām pat piemērots uzcenojums. Taču ar maskas iegādi vien nepietiks! Jāzina arī, kā pareizi to lietot, lai tā tiešām būtu efektīvs palīgrīks šajā situācijā.

Lasot pēdējo dienu vīrusu sāgas atreferējumus latviešu medijos, vērojamas divas tendences speciālistu komentāros, un tās ir savstarpēji saistītas. Panikai Latvijā neesot pamata, kaut šonedēļ, pēc tam, kad sociālajos tīklos par Covid-19 savādībām Latvijā matus bija plēsis pats Hitlers, inficēto skaits sācis dramatiski pieaugt, vien neapzinīgo cilvēku vēlme ceļot sarežģījot vīrusu mednieku ikdienu.

Nav jau strīda par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Ir skaidrs, ka reformu vajag. Taču nebaudāms ir veids, kādā valdošās partijas šo likumdošanas brāķi uzražo un cenšas iesmērēt sabiedrībai kā kaut ko ļoti garšīgu.

Mūsu publiski pieejamajā informatīvajā telpā esmu apskatījis, protams, ne visus daudzmaz lietišķos, profesionāli kaut cik pamatotos valsts varas un pašvaldību viedokļu pamatojumus tā sauktajai administratīvi teritoriālajai reformai (ATR).