Dzejnieks Jānis Ruģēns (1817–1876) pirms 150 gadiem vienā no saviem dzejoļiem uzdeva jautājumu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki,/Ko citas tautas tagad redz?» Jāņa Ruģēna dzejolī uzdotais jautājums man nedeva mieru pēc tam, kad 16. marta vakarā tiešraidē (France24) noskatījos Francijas prezidenta uzrunu nācijai.
Emanuels Makrons uzrunāja Francijas iedzīvotājus dienu pirms tam, kad Francija ieviesa ļoti stingrus karantīnas noteikums un pārvietošanās ierobežojumus. Francijas prezidents cīņu pret epidēmiju salīdzināja ar karastāvokli, jo tiek noteikti aizliegumi, kas ir raksturīgi tikai karastāvoklim un kara laikam. Francija uz 30 dienām slēdza ES ārējo robežu, kā arī noteica būtiskus iedzīvotāju pārvietošanās ierobežojumus iekšzemē. Iedzīvotājiem ir atļauts doties tikai uz darbu un uz veikalu vai aptieku. Ir atļautas fiziskas aktivitātes un pastaigas ārpus telpām, bet tikai vienatnē utt. Municipālo vēlēšanu otrā kārta tika atlikta. Visur, kur vien iespējams, ir jāpāriet uz attālinātā darba formām. Tika apturēta kafejnīcu, restorānu, kinoteātru u.c. iedzīvotāju pamatvajadzībām nesvarīgu uzņēmumu darbība. Ņemot vērā to, ka bez darba un bez regulāra ienākuma paliek ievērojama iedzīvotāju daļa - tas īpaši attiecas uz Francijas pašnodarbinātajiem izklaides, viesmīlības, ēdināšanas u.c. citos sektoros, ārkārtas stāvokļa izsludināšana nozīmē nepārvaramas varas (force majeure) apstākļu iestāšanos. Tāpēc visi tie Francijas iedzīvotāji un mazie uzņēmumi, kuri paliek bez ienākumiem vai kuru ienākumi būtiski samazinās, drīkst pārtraukt maksāt komunālo pakalpojumu rēķinus (par elektrību, dabasgāzi, apkuri, ūdeni u.c.) un arī drīkst nemaksāt īres maksu. Rēķinu nomaksa būs jāatjauno, tiklīdz situācija normalizēsies. Francijā gaidāmās krīzes slogs tiek proporcionāli sadalīts starp nomniekiem un telpu īpašniekiem.
Taču vienlaikus Emanuels Makrons paziņoja par visu uzsākto reformu apturēšanu. Francijas prezidents īpaši uzsvēra, ka pašlaik nav īstais brīdis, lai strauji virzītu strīdīgus likumprojektus, kuri šķeļ nāciju, tāpēc pat lielā Francijas prezidenta iniciatīva, pensiju reforma, pagarinot pensionēšanās vecumu un būtiski mainot pensiju lielumu dažādām nozarēm, tiek atcelta.
Tieši šajā punktā iezīmējas radikālā atšķirība starp atbildīgas Eiropas valsts politisko eliti un to politisko pigmeju kliķi, kas nosaka toni Latvijas lielajā politikā. Es nelietoju apzīmējumu Latvijas valdība. Liela daļa no Latvijas valdības ministriem (ārlietas, satiksme u.c.) atbilstoši savai pieredzei un zināšanām pieņem situācijai atbilstošus lēmumus. Protams, tie valdības ministri, kuriem vienīgā pieredze ir valsts pasūtījumu naudas plūsmas novirzīšana par labu saviem sponsoriem, uzvedas kā mājasdarbus neizpildījuši pirmklasnieki, kad tos izsauc atbildēt uzdoto, par kuru tiem nav ne mazākās jēgas. Es domāju to Latvijas politisko kliķi, kas šaurā lokā, iesaistot specdienestus, izlemj Saeimas un valdības lēmumu virzienu un nedrošina valdības «stabilitāti». Atšķirībā no Francijas, Latvijas valdošā politiskā kliķe izmantoja kopējo nelaimi, lai steigā izbīdītu atsevišķiem politiskās kliķes darboņiem svarīgas biznesa intereses. Vīrusa aizsegā tika paātrināta pretrunīgās un sabiedrību šķeļošās administratīvi teritoriālās reformas virzība, specdienesti, riskējot ar valdības krīzi, izteica neuzticību ekonomikas ministram utt. Cilvēku saliedētība kopēja posta un kopējas nelaimes priekšvakarā tika izmantota, lai strauji ieņemtu taktiski izdevīgākas pozīcijas pēckrīzes laikam. Latvijas politiskā kliķe rīkojas nevis kā atbildīgi demokrātiskas Eiropas valsts politiķi, bet kā ciniski nelieši.
Taču šiem politiskajiem pigmejiem vajadzētu saprast, ka mēs - lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju - labprātīgi ievērojam un ievērosim noteiktos ierobežojumus un pienākumus nevis tāpēc, ka mēs šādi paustu atbalstu valdības partijām, bet gan tāpēc, ka labi saprotam - pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumu kopēja un visaptveroša ievērošana ir vienīgais pašlaik zināmais instruments, kā var ja ne novērst, tad vismaz samazināt epidēmijas izplatīšanās ātrumu. Novērst epidēmiju vai samazināt tās izplatības ātrumu ir visu, visu interesēs, neatkarīgi no ikviena politiskajām simpātijām un antipātijām.
Pašlaik tiek lauzti šķēpi par to, ka Latvijā noteiktie pasākumi nebūs efektīvi, jo citās zemēs, Francijā, Šveicē un pat Lietuvā, aizliegumu un ierobežojumu saraksts ir daudz garāks nekā Latvijā. Atbildes uz šo jautājumu vēl nav zināmas. Ja pašreizējie ierobežojumi nelīdzēs un inficēto peronu skaits turpinās strauji pieaugt, tad, protams, ierobežojumi būs jāpastiprina. Taču ikviens no mums var sev uzlikt daudz lielākus ierobežojumus, nekā tie ir noteikti valdības rīkojumā. Ikviens no mums var atlikt vai atcelt nesvarīgas aktivitātes, kuras Latvijā vēl ir atļautas - samazināt kontaktus ar citiem ārpus tikai tuvāko cilvēku loka utt. Ja ikviens no mums ievēros daudz lielāku piesardzību par to, kāda ir noteikta valdības rīkojumos, tad tas palīdzēs mums visiem mazināt epidēmijas izplatību un tad visaptveroši un daudz stingrāki aizliegumi Latvijā varbūt nemaz nebūs jāievieš.
