Vai brīvība augšāmcelsies?
Šo tekstu rakstu 16. martā. Kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka no rīta pie manis uz ielas pienāca cilvēks un teica, ka man tas jādara. Viņš sacīja: redz, šogad gājiena nebija, bet latviešu leģionu joprojām un varbūt pat vairāk nekā agrāk (kungs negribēja nosaukt savu vārdu, bet viņa tēvs esot bijis leģiona virsnieks) tagad cenšoties noklāt ar vācu mundieru, ar SS krāsām, nevis atklāt jēgu un iemeslus, kāpēc leģiona tapšana izrietēja un pamatojās pašu latviešu vidē. Es teicu šim kungam, ka es varbūt neesmu tas īstais tips, kam rakstīt par leģionu. Viņš atbildēja: «Viss kārtībā! Tā vismaz būs patiesība.» Paldies viņam par uzticību.
Jā, man, kā gandrīz ikvienam latvietim, ir dažas savas ar leģionu saistītas atmiņu skices. Un es uzskatu, ka 16. marts, šīs dienas nozīmība nav ne atmetama, ne diskriminējama, ne aizmirstama. Pie viena es gribu pateikt lielu paldies Raivim Dzintaram par viņa leģionāriem veltīto un TV24 parādīto filmu. Tā nebija ideāla, bet tā bija laba dokumentāla fiksācija, kura it labi sistematizēja norišu vēsturisko secību un jēgu.
Turklāt, neraugoties uz dažiem saviem «sarkanajiem» darbiņiem, es nekādā ziņā nevaru sevi pieskaitīt pie tiem latviešiem, kuri teicas «neko nezinājuši» par Latvijas pirmspadomju vēsturi. Man Latvijas (nacionālo, faktisko) vēsturi jau visai agrā bērnībā apskaidroja vecāmamma Emīlija Avotiņa. Šo to piemetināja vectēvs Pēteris Avotiņš (mana mamma tad mita citur). Tad man atmiņa vēl bija visai laba, un pat jaunībā, būdams visādos savos darbiņos, es arī tā laika oficiālo nostāju uztvēru pamatā kā situācijai pakļaujamu un lietojamu instrumentu. Nevis kā ideoloģiju. Atšķirībā no savas mammas, kura bija izcila skolotāja, bet visumā «pareizs» tā laika cilvēks. Viņa pat neatnāca uz sava tēva, mana vectēva bērēm, kuru mēs glabājām ar mācītāju. Es gāju viņai pakaļ uz viņas dzīvoklīti Suntažos, taču viņa gulēja ar seju pret sienu, laikam raudāja, taču teica: «Nē!»
Kāds tam sakars ar 16. martu? Ja mana māte būtu apprecējusi manu tēvu, tad mans vārds būtu Viktors Seipulnieks. Taču informāciju par tēvu man atklāja nevis māte, bet Literatūras un Mākslas korektores, tēva māsīcas Ženija Simsone un Vera Palkova. Jo tēvs pēc kara bija starp tiem ap 4000 nacionālajiem partizāniem, bet mātei bija savi, viņai ļoti svarīgi apsvērumi, kādēļ viņa ar Matīsu Seipulnieku nesagājās. Turklāt leģionārs bija arī mana vectēva brālis, Latvijas armijas pulkvežleitnants Jānis Avotiņš. Ārkārtīgi gaišs cilvēks, kuru, protams, savulaik «savāca» un aizsūtīja uz kādiem Turkmēnijas purviem. Es pat sacītu, ka vēstures faktūra man ir daudz mazāk vērta par šo konkrēto cilvēku piemiņu. Es viņus nekad nenodošu. Tāpēc arī respektēju 16. martu un esmu mēģinājis par to visai savdabīgi rakstīt jau 1983. gadā. Publiski tur nekas tolaik nesanāca, bet es to darīju sev tuvo cilvēku piemiņas dēļ.
Kungs, kurš mani uzrunāja uz ielas, uzjundīja manī ne tikai latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas gaitas, bet arī veselu virkni daudz cilvēcīgāku, piezemētāku, varētu teikt, intīmāku atmiņu. Es taču redzēju vismaz piecu vai sešu leģiona cilvēku dzīves pēc viņu Sibīrijām, es redzēju viņu mīlestības, viņu ģimenes, redzu viņu bērnus un mazbērnus. Un es teikšu, ka šo cilvēku mugurkauls, viņu uzskati attieksmē pret Latviju, latviešiem palika nelokāmi. Tie būtu paraugs ikvienam šodienas politiķim.
Man personiski 16. marta notikumi, to starptautiskās rezonanses izpausmes pamatā saistās ar Latvijas valsts varas nespēju ieņemt konsekventu pozīciju.
Bet Nirnbergas tribunāls taču atzina, ka par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras Vācija piespiedusi iestāties SS organizācijā, un ka šīs personas nav pastrādājušās kara noziegumus. Šī sprieduma daļa palīdzēja latviešu organizācijām izskaidrot rietumvalstīm latviešu ieroču faktisko nepiederību Waffen SS. Un, ja ar leģionāri nebija līdz galam brīvprātīgie, ja ar viņus krāsoja ar SS, tad man manu radu un paziņu atklāsmes neatstāj nekādas šaubas par to, par ko viņi faktiski cīnījās. Par Latviju. Par brīvu Latviju.
Kā savulaik teica mācītājs Guntis Kalme: «Zem svešiem karogiem ar Latviju sirdī.» Un visā pilnībā jāpiekrīt Guntim, ka «mūsu valsti neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboracionisti. Mūsu valsti uzbūvēja varoņi.»