Jāvēdina plaušas

 
©F64 Photo Agency

Tukšas viesnīcas, klusums lidostā, bankrotējoši tūrisma uzņēmumi, slēgtas kafejnīcas, kinoteātri, stadioni, teātri. Krīze pāriet mokošā un kaitinošā fāzē, kad sākas izmisums un depresija no neziņas un neparastajiem apstākļiem, kuros jāmaina paradumi – jāsargājas saķert sērgu, bērni neiet uz skolu, nav saprotams, vai rīt vēl būs darbs un iztikas līdzekļi.

Laime tiem, kas var pārkārtoties un strādāt attālināti, taču ne jau katrs darbs ir veicams ar interneta starpniecību. Jaunā koronavīrusa Covid-19 slimība tagad seko visur - iejaucas politikā un ekonomikā, sportā un kultūrā, nekur no tās nav glābiņa. Pat laika ziņām tagad sāja piegarša - ko gan dod zināt, ka Parīzē pašlaik ir 11 grādu un nav lietus, ja uz turieni nevar aizbraukt?

Daudzu valstu līderi, runājot par sērgu, lieto vārdu «karš». Varbūt tas tāpēc, lai attaisnotu piespiedu pasākumus slimības ierobežošanai.

Nekādi salīdzinājumi tā īsti neder. Covid-19 izraisītā finanšu krīze apvainotos, ja to salīdzinātu ar 2008. gada vai deviņdesmito gadu krīzēm. Pašreizējā krīze ir savā ziņā unikāla un oriģināla, tāpēc arī prognozēt neko daudz nevar. Var tikai cerēt.

Kaut cik cerīgi ir tas, ka šī finanšu krīze nav cēlusies no parādu un nenotikušu darījumu burbuļa, bet no pieprasījuma krituma pēc degvielas, kas pašieregulēsies atpakaļ, kad sērga būs beigusies. Taču, kad tas būs? Ja vīruss rimsies tuvāko mēnešu laikā, tirgi un bizness optimistiski rosīsies un aizgūtnēm atgūs zaudēto. Taču pastāv arī drūmi scenāriji. Ja slimība plosīsies ilgi, tuvākais vēsturiskais salīdzinājums būs ar pasauli pēc 1929. gada 24. oktobra jeb «melnās ceturtdienas», kas ievadīja Lielo depresiju. Lai vai kā, no valdības tagad gaidām pasākumus ekonomikas dzīvības uzturēšanai, ventilējot tās plaušas - nodokļu brīvdienas, finanšu instrumentus, parādu atlaišanu un sociālu atbildību.

Valsts prezidents Egils Levits ir sacījis, ka Latvijas sabiedrība sevi parāda no labākās puses un ir tikpat saliedēta kā pirms 30 gadiem. Pareizi, ka viņš tā saka, jo vajag kaut ko uzmundrinošu, tomēr prezidents vairāk tā kā vēlamo uzdod par jau esošu. Līdz tam vienotajam elpojumam, kāds bija barikāžu laikā, pagaidām vēl tālu. Cilvēki ir dažādi. Ir daļa ļaužu, kas ir īsti varoņi - ir apbrīnojama tā pašaizliedzība, ar kādu strādā mediķi, kuru veselība un dzīvība ir vistiešākajā veidā apdraudēta.

Bet ir arī «slavenības», kas ir publiski paudušas bravūrīgu lielību ar savu stulbumu un pretēji veselajam saprātam vēl šomēnes devušās slēpot uz Alpiem. Daudzi šādi atgriezušies slēpotāji no Itālijas reisa pa taisno devās uz Spici izpirkt griķus un tualetes papīru. Un, ja kādam līdzi bija vīruss, tad viņš ar to aplaida desmitiem citu cilvēku. Daži vecāki durnā bezatbildībā pēc atgriešanās no ārzemju ceļojuma ir veduši savas atvases uz skolu un bērnudārzu, slēpuši, ka pabijuši koronavīrusa skartās zemēs. Šādi gadījumi raisa pamatotu sašutumu.

Interneta sociālajos tīklos var manīt lielas dusmas par varas iestāžu novēlotiem vai nepietiekamiem pasākumiem vīrusa izplatības ierobežošanā. Ar to novēlotību gan ir tā, ka visvieglāk ir prognozēt pagātni... Protams, varēja visu ko darīt ātrāk, taču vai kāds varēja paredzēt, ka būs tik slikti? Un vēl Latvijai ir tāda nelaime laimē, ka esam demokrātiska valsts. Kādā diktatoriskā zemē tādi slēpotāji no lidmašīnas būtu pa taisno aizvesti uz kādu karantīnas vietu un tur ieslodzīti uz 14 vai vairāk dienām. Taču pie mums tā nevar, nebūs glīti. Kurš uzņemsies atbildību un klausīsies pārmetumus par nežēlību un policejiskumu? Var izveidoties arī situācija, kad bez policejiskiem pasākumiem vairs nevarēs iztikt, un valdībai tik un tā nāksies saņemt pērienu gan par bezspēcību, gan par pārmērīgu spēka pielietošanu vienlaikus.

Interneta sociālajās vietnēs no visas pasaules nāk daudz melnā humora. Humors ir laba lieta, kas ir dabiska cilvēka aizsargreakcija kritiskos apstākļos. Tāpat atgadās, ka ļaudis izsakās ciniski. Bet arī tas ir saprotami, jo cilvēki tādā veidā mēģina noslāpēt tuvojošos histērijas lēkmi, iestāstīt sev, ka ir drosmīgi un nevērīgi pret pandēmiju. Fotogrāfe Ieva bija apsmējusi vecus ļaudis, kas veikalā iepērk pārmērīgus krājumus. Uz to pārspīlēti asi reaģēja politiķis Aleksejs, kurš Ievu kaunināja. Beigās šie ieraksti feisbukā kļuva par plašu diskusiju tēmu. Bet nu taču liecieties mierā! Ir muļķīgi rieties, kad nevienam vairs nav stabila pamata zem kājām.

It īpaši jāsargās cilvēkiem, kam ir kādas hroniskas kaites. Statistika rāda, ka šī sērga pļauj ļaudis ar gadu nastu, ar citu slimību jau novājinātu imunitāti.

Šis ir laiks, kad vajag just līdzi un vajag vairāk cita ādā iejušanās spēju. Vajag klausīt speciālistiem - bez vajadzības nevazāties pa publiskām vietām, ieturēt distanci, jūtoties slimam, palikt mājās, no ārzemēm atbraukušam divas nedēļas pašizolēties, mazgāt rokas un nebučoties ar svešiniekiem. Klausīsim dakterim Pēterim Apinim, kurš iesaka daudz vingrot, skriet, iet, vēdināt plaušas un uzticēties savam ģimenes ārstam!