Par "dīvaino" Covid-19 krīzes pasākumu plānā

Nenoliedzami, ka valstij ir jārīkojas, lai mazinātu COVID19 vīrusa radītās sekas uz tautsaimniecību. Taču nepietiek tikai ar labiem nodomiem (vēl jo vairāk – ne tikai ar labiem nodomiem. Par to vēlāk...). Ir svarīgi, lai šie nodomi tiktu pareizi īstenoti. Citādi vietā ir teiciens- “ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli”, un diemžēl to var attiecināt arī uz šo nu jau Saeimā apstiprināto valdības piedāvāto pasākumu plānu.

Tikai par dažām - visdīvainākajām - lietām, kuras jau ir sacēlušas neizpratnes un sašutuma vilni sabiedrībā. Mazs “dīvainību” skaidrojums. Kādam var noderēt...

PIRMĀ PLĀNA “DĪVAINĪBA”

Pavisam nesaprotams un neloģisks (ja skatās, kā visefektīvāk mazināt krīzes ietekmi) ir priekšlikums atbalsta pasākumus piešķirt vadoties nevis pēc konkrētiem kritērijiem, izvērtējot to konkrētam uzņēmumam (jo atbalsts tiks piešķirts konkrētam uzņēmumam), bet gan nosakot krīzes skartās nozares (kaut kad pieņemot (vai nepieņemot) par konkrēto nozari lēmumu).

Ir saprotams, ka ir nozares, kuras vīrusa radītā krīze skar vairāk, ir nozares, kuras krīze skar mazāk, bet ir jāsaprot, ka arī vienā nozarē krīzes ietekme uz uzņēmumiem būs dažāda, un tas jau ir novērojams, ka atsevišķās nozarēs, kuras valdība neuzskata par atbalstāmām, ir uzņēmumi, kurus krīze ir skārusi ne mazāk smagi kā “atbalstāmās nozarēs”. Nebūtu taisnīgi šos uzņēmumus turēt norobežotus no atbalsta. Tāpat, kā nebūtu pareizi sniegt uzņēmumam atbalstu tikai tāpēc, ka tas ir politiķu izdomātajā “atbalstāmajā nozarē”, lai gan reāli atbalstam tas nemaz nekvalificējas.

Šāda atbalsta noteikšana, nevis pēc konkrētiem kritērijiem konkrētam uzņēmumam, bet pēc nozaru principa, kad par katru nozari tiek atsevišķi lemts (tādējādi, ar šādu lēmumu radot īpašu izredzēto (un pateicīgo?) kastu) rada lielus korupcijas un valsts naudas šķērdēšanas riskus. Lielus un sistēmiskus.

Lai kliedētu šīs bažas, šī principa aizstāvji tika aicināti no Saeimas tribīnes pamatot visai sabiedrībai šādas pieejas izvēli, dot racionālus argumentus, norādot tiem - ja šādi argumenti netiks sniegti, tad tas tikai apliecinās paustās bažas par korupciju. Šīs pieejas lobētāji tā arī nespēja minēt nevienu argumentu, kādēļ šāda savdabīga nozaru pieeja būtu jāsaglabā. Pat pēc atkārtota lūguma sniegt kaut jel kādu pamatojumu šādai pieejai!

Komisijas sēdē FM amatpersonas gan bikli mēģināja iebarot savu(?) sagatavoto leģendu (laikam cerot uz deputātu nekompetenci) - ka šāda pieeja dos iespēju krīzes visvairāk skartajām nozarēm ātrāk sniegt atbalstu, negaidot kamēr tiks izstrādāti šie kritēriji - taču šī leģenda tika uzreiz atmaskota, jo uz jautājumu - kā tad šajā gadījumā šis atbalsts tiks sniegts ( - tā vienkārši visiem šajā nozarē, cik to pieprasīs, vai tomēr būs kādi kritēriji?), pašiem pasaku teicējiem nācās atzīt, ka šis atbalsts “visvairāk skartajiem” tiks sniegts tomēr izvērtējot to pēc konkrētiem kritērijiem! Tātad pēc šiem pašiem kritērijiem izvērtēt var arī pārējos uzņēmumus no citām nozarēm, kuriem pamatoti būtu vajadzīga tāda pati palīdzība. Tādējādi tiktu nodrošināta godīga un vienlīdzīga attieksme pret visiem uzņēmējiem. Ko “nez kāpēc” atbildīgie par šī plāna īstenošanu nevēlējās - iebilstot uzdevumam izstrādāt šādus kritērijus. Tāpēc nav jābrīnās, ka visdrīzāk šie kritēriji parādīsies tikai tad, kad “lielā sadale” būs jau notikusi (vai sagatavota), lai pārējiem tiek tikai cīņa par kripatām.

Selektīvā attieksme, kas balstīta nevis uz objektīviem kritērijiem, bet gan uz politiskiem lēmumiem, kuri turklāt būs grūti prognozējami (vismaz priekš lielākās sabiedrības daļas), rada ne vien pamatīgus korupcijas riskus (vai dažiem iespējas...), bet arī padara šo atbalsta sistēmu neefektīvāku un dārgāku nodokļu maksātājiem par daudziem, daudziem miljoniem, kaut vai tāpēc vien, ka tie uzņēmēji, kuri nepiederēs politiķu izredzēto kastai, bet būs jau nonākuši krīzes grūtībās, neredzot atbalsta iespējas, būs spiesti pieņemt lēmumus, kuru sekas mums pēc tam izmaksās daudz dārgāk, nekā, ja tiem būtu bijusi iespēja uzreiz plānot savas darbības izejot no skaidriem zināmiem kritērijiem, uz kuriem var paļauties rēķinoties ne tikai ar savām, bet arī ar pieejamā atbalsta iespējām.

OTRĀ DĀRGĀ “DĪVAINĪBA”, KURU NOVĒRTĒSIM TIKAI PĒC DAUDZIEM GADIEM

Tāpat ne mazāk “dīvains” ir priekšlikums noteikt 700 eiro atbalsta griestus “dīkstāvē” esošam darbiniekam. Ja tik tiešām šī atbalsta mērķis ir palīdzēt noturēt cilvēkus ekonomiskajā apritē, un ir sajēga, ka krīze šoreiz skars ne tikai zemi atalgotos darbiniekus ( arī vīruss neskatīsies VID datu bāzē cilvēka ienākumus), tad nav saprotams, kāpēc šis atbalsts tiek veidots tā, lai tieši pretēji - motivētu darbiniekus, kuru vidējais atalgojums ir vismaz vidējās algas līmenī (pārsniedz 1000 eiro), labāk izvēlēties nevis tam paredzēto “dīkstāves atbalstu”, bet gan bezdarbnieku statusu, jo tādējādi tam būs iespēja saglabāt savus ienākumus daudz lielākā apmērā ( to nosaka spēkā esošā darba likumdošana), kuri pienāksies par godīgi maksāto sociālo apdrošināšanas iemaksu.

Grūti noticēt, ka šī priekšlikuma autori nesaprata, kādas sekas radīs šāda nesamērīgi zema “dīkstāves” atbalsta griestu noteikšana - milzīgu slogu uz sociālo budžetu, uz to pašu budžetu, no kura tiek maksātas pensijas un citi sociālie pabalsti. Ir acīmredzami, ka šī plāna veidotāji ir vai nu absolūti atrauti no reālās dzīves un nekompetenti (kam grūti noticēt) vai arī speciāli ir izveidojuši šādu izvēles mehānismu, lai “dīkstāves” kompensācijās cilvēki pēc iespējas mazāk izmantotu krīzei paredzēto piesaistāmo finansējumu (lai vairāk atliktu, ko sadalīt? ) bet tā vietā izvēlētos risinājumu, kas tiek finansēts no sociālā budžeta.

Atkārtojas iepriekšējā krīzē pieredzētais, kad krīzes radīto seku dzēšanai tika izmantota sociālā budžetā sakrātā nauda - toreiz, lai glābtu PAREX bankas akcionārus. Lai gan šī nauda bija paredzēta pavisam citiem mērķiem.

Arī tagad šis uzkrājums sociālajā budžetā gadiem tika veidots, lai nodrošinātu pensiju sistēmas stabilitāti - rēķinoties ar nākotnē reāli sagaidāmo demogrāfisko situāciju, kura pasliktināsies, radot papildus slodzi uz sociālo budžetu.

Ne reizi vien politiķiem ir bijis kārdinājums izmantot šo sociālā budžeta uzkrājumu kādiem citiem mērķiem, taču Finanšu ministrija ir bijusi stingra savā pozīcijā, ka šis uzkrājums ir neaizskarams, jo citādi nebūs iespējams nodrošināt pensiju sistēmas stabilitāti ilgtermiņā.

Vai tagad kas pēkšņi ir mainījies? Nav dzirdēts. Fakti runā drīzāk par pretējo - situācija nākotnē iezīmējas vēl dramatiskāka, bet tas netraucē tagad pakļaut neparedzētiem papildus tēriņiem rūpīgi audzēto sociālā budžeta uzkrājumu, tā vietā, lai izmantotu krīzei paredzēto lēti piesaistāmo naudu.

TREŠĀ “DĪVAINĪBA” - PĒRLE!

COVID 19 krīzes seku novēršanas plāns paredz vairāk nekā 2 miljardus (!) eiro dažādām tautsaimniecības nozarēm, bet par veselības aprūpi tajā vispār ir aizmirsts! Vēl vairāk, pēc izmisīgiem “Nacionālās apvienības” politiķu centieniem, mobilizējot koalīciju balsot PRET, tika noraidīts priekšlikums paredzēt šajā plānā mediķiem vismaz to atalgojuma pieaugumu, kas sen jau viņiem likumā ir ticis noteikts - nieka 60 miljoni eiro paredzētajā vairāk nekā 2 miljardu eiro lielajā plānā. Ar 2 balsu pārsvaru pat tas tika noraidīts.

Tāpat kā visi pārējie priekšlikumi, tā arī nespējot sniegt nevienu argumentu to noraidīšanai (skat. Šeit - par plāna “dīvainībām” un papildus piedāvātajiem pasākumiem )

Tiešām īstais laiks turpināt spēlēt politiskās spēlītes?!...