Ivars Zariņš

Reaģējot uz publiski pausto ekonomikas ministra (EM) Arvila Ašeradena paziņojumu saistībā ar OIK atcelšanu:“Ja ir kompetents rīcības plāns, kā to paveikt ātrāk, aicinu to iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā jau nekavējoties – es noteikti atbalstīšu. Katrā ziņā, nepieļaušu, ka OIK atcelšana tiek pārvērsta vienīgi par politisko retoriku, kam neseko rīcība,”kā arī koalīcijas politiķu pausto gatavību pārtraukt OIK afēru pēc iespējas atrāk, Saeimas deputāts Ivars Zariņš (Saskaņa) ir gatavs šādu rīcības plānu piedāvāt.
 
Latvijā jau vairāk nekā 22 gadus tiek sniegts valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, kā arī ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijā. Šāda valsts atbalsta sistēma ietekmē visu Latvijas tautsaimniecību un līdz šim brīdim valsts atbalsta ietvaros virs tirgus cenas izmaksātā atbalsta apmērs jau sasniedz vairākus miljardus eiro un tā apmērs turpinās pieaugt vēl miljardos eiro. Tas būs jāturpina segt visai Latvijas sabiedrībai.
 
Nu jau kādu laiku ap OIK ir relatīvs klusums. Tas ir loģisks rezultāts, kas daudziem bija ļoti nepieciešams – pirmkārt jau valdošajai politiskajai elitei, un arī mēdijiem, kuri tos apkalpo, vai kuru eksistence ir atkarīga no šo varturu labvēlības. Tāpēc katra atmaskojoša ziņa par kādu no “OIK afēras” aspektiem tiek slāpēta vai apaudzēta ar gādīgi saražotām “viltus ziņām”, lai piesegtu kādam tik ļoti neērto patiesību.
 
Atbildīgās amatpersonas nāk klajā ar aizvien skaļākiem paziņojumiem saistībā ar “OIK afēru”. Tiem, kuriem nav zināmas šo paziņojumu aizkulises un rodas cerība, ka kaut kas beidzot var būtiski mainīties, aicinātu aizdomāties -  kāpēc tad tas netika darīts līdz šim, visu šos garos gadus, kad pie varas ir bijuši tie paši politiskie spēki, kas nu tagad to sola izdarīt?
 
Pavisam nesen plašu rezonansi sabiedrībā izpelnījās “Māja-kuģis” gadījums - savdabīgā būve, kas uzcelta jūras krastā Pāvilostas novadā. Acīmredzams absurds un netaisnības sajūta ir daudzu pirmā reakcija uz šo situāciju.
 
Nu jau visi zina, ko nozīmē burtu salikums OIK. Mēs to katrs redzam, maksājot savus elektroenerģijas rēķinus. 2016. gadā OIK maksājuma summa bija 237 miljoni eiro. Kopumā šī afēra mums jau ir izmaksājusi vairāk nekā miljardu eiro. Un, ja šai afērai ļaus tāpat turpināties, tad, saskaņā ar EM sniegto informāciju Eiropas Komisijai, kopējais OIK slogs, ko mums nāksies nomaksāt, būs apmēram 3,7 miljardi eiro. Tātad mēs ar šo OIK stāstu, vēl neesam pat pusē! Lūk, tā ir lielākā valsts izzagšana Latvijas vēsturē, salīdzinot ar kuru, “oligarhu sarunas” izskatās pēc tādu mazu puišeļu blēņošanās.
 
Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
 
Veselības aprūpe – valdības rūpju bērns? Šo trešdien “diskusijām par veselības aprūpes finansēšanu ir jāpieliek punkts” – tā nu ir solījis mums valdības vadītājs. Vai tas nozīmē, ka samilzušajām problēmām veselības aprūpē tiks pielikts punkts, vai tikai tiks pielikts punkts runāšanai par tām? Lai uz to varētu atbildēt, ir jāsaprot – par ko ir diskusija, un, kāpēc vispār tā ir sākusies?
 
Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis raksts nebūs “trendā”, kaut vai dēļ elementāras cieņas pret citas valsts pilsoņu demokrātiski izdarīto izvēli.
 
Atbilde ir vienkārša un skaidra, ja ir zināms, kāds tad galu galā būs Latvijas gāzes tirgus modelis pēc tirgus liberalizācijas. Mūs kā patērētājus interesē, lai tas nodrošinātu iespēju izvēlēties sev izdevīgāko piedāvājumu, un lai tirgus būtu pietiekami drošs – vienmēr būtu iespējams iegādāties gāzi sev vajadzīgajā apjomā.
 
Sen zināma un izmantota patiesība nu ir izlauzusies līdz plašākai sabiedrības apziņai - pakļaut valstis un tautas, pārdalīt tām piederošos labumus, var ne tikai ar zobeniem vai tankiem, bet arī daudz smalkāk – manipulējot ar informāciju var iedarboties uz cilvēku apziņu tikpat efektīvi kā, izmantojot rupju varmācīgu spēku. Turklāt mūsdienu informācijas tehnoloģiju sniegtās iespējas un sabiedrības teju narkotiskā atkarība no sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem paver iespēju gandrīz jebkuram (vai caur jebkuru) palaist procesu analoģisku masu iznīcināšanas ieroču pielietošanai, protams, atkarībā no tā, vai ir izdevies atrast (vai arī kāds to ir pateicis priekšā…) vajadzīgo “pieejas kodu” Pandoras informācijas lādītei.
 
Šo trīs burtu savienojumu – OIK ( obligātā iepirkuma komponente, kuru apmaksājam ar saviem elektroenerģijas rēķiniem) nu zina gandrīz katrs. Diemžēl. Bet vai varēja būt savādāk? Kādēļ tā ir sanācis, un galvenais - kas mūs sagaida tālāk? Patiesībā tie visi ir savstarpēji pat ļoti saistīti jautājumi.
 
Diemžēl tieši šāda pieeja līdz šim ir bijusi Latvijas enerģētikas politikas pamatā: kur kaut kas sāk plīst( vai arī - kādam kaut kas sāk plīst…) - tur tiek pielāpīts. Un parasti vajadzīgais ielāps tiek izgriezts uz citu rēķina, bet pēc tam tiek domāts kā salāpīt šo pašu radīto caurumu no uztaisītā ielāpa.
 
“Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa. Jāj un jāj, un neapstājas... “ Šie Aspazijas vārdi tik ļoti raksturo Latvijas politikā notiekošo.
 
Tuvojās atrisinājumam galvenā politiskā intriga – kas būs “jaunās” valdības vadītājs. Citiem vārdiem sakot – vai “Vienotībai” izdosies panākt, lai tiktu nominēts tās izvēlētais premjera kandidāts, kura vadībā “Vienotība” kā valdošais politiskais spēks varētu atdzimt, vai tomēr tās “partneriem” izdosies noturēt Vienotību sev vajadzīgajā pozā, liekot nominēt sev ērtu Vienotības premjera kandidātu.
 
Jaunās ( nu, nosauksim to tā) valdības veidošanas process tiek karsti apspriests visos iespējamos veidos. Ir amizanti vērot, kā kāri tiek pakampti sabiedrībai izmestie mānekļi (kā savulaik veidojot ažiotāžu ap “Suhoi” lidmašīnu iegādi “airBaltic” sāgā ) un tiek aizrautīgi plosīti cenšoties katrā no tiem atrast kādu dziļāku jēgu vai vismaz kādu zīmi saistībā ar galveno gadumijas politisko intrigu – kas tad veidos “jauno” valdību, un kāda tā būs?
 
Slepenība ir cieši savijusies ar “veiksmes stāsta” spilgtākajām lappusēm - “Liepājas Metalurgs”, “Pasažieru vilciena” iepirkums, “Citadele”, tagad arī “AirBaltic”.
 
Nenoliedzami, katrs no mums, kurš vēl tic, ka šai valstij var būt nākotne, ar kuru varam lepoties, uzskatīs to vienkārši par sakritību, ka tieši novembris, visdrūmākais gada laiks, ir saistīts ar mūsu valsts visnozīmīgākajiem notikumiem - tas ir laiks, kad mūsu valsts ieguva neatkarību, laiks, kad mēs to nosargājām par spīti grāmatvediskiem argumentiem par to, ka tas nav iespējams, jo pārspēks bija naidnieka pusē – gan vairāk vīru, gan labāks bruņojums. Bet mēs pieņēmām cīņu un uzvarējām, jo ticējām tam, ko darām. Likmes bija augstas – mēs varējām pazaudēt savu valsti, savu neatkarību.
 
Spekulācijas ap valdības krišanu ir uzpūstas, lai koalīcijas partijām būtu iespējams demonstrēt, cik ļoti tām rūp “bēgļu risinājums”, jo citādāk šai bezspēcīgajai kņudēšanai, neko nedarīšanai, tukšajai runāšanai nav iespējams piešķirt kaut kādu tveramu nozīmīgumu, kuru sabiedrība spētu ievērot un novērtēt.
 
Divi pēdējā laikā viskarstāk diskutētie sociālekonomiskie temati - valdības piedāvātais valsts budžets nākošajam gadam un “bēgļi”.
 
Mēdz teikt – cerība mirst pēdējā. Ja nav reālu darbu - cerību var barot ar solījumiem. Nav svarīgi, vai solītājs spēs, un vai solītājam vispār ir sajēga, kā izpildīt solīto – galvenais, lai būtu ko solīt no jauna, kad pienāks laiks pildīt jau dotos solījumus, lai cerību aplis nebeidzās. Tādejādi reāli var neko nedarīt un tikai turpināt solīt.
 
Pēdējo nedēļu laikā sākusies sabiedriskā apspriešana saistībā par vairākus miljardus eiro vērto Eiropas līmeņa projektu – jaunu dzelzceļa līniju Rail Baltica. Tā dosies cauri arī Latvijas teritorijai. Un, lai Latvija varētu to īstenot, būs nepieciešamas vairāk kā 1,3 miljardi eiro lielas investīcijas - aptuveni miljardu no tām mums tiek solīts finansēt no Eiropas struktūrfondiem.