Ivars Zariņš / Viedokļi

Diemžēl tieši šāda pieeja līdz šim ir bijusi Latvijas enerģētikas politikas pamatā: kur kaut kas sāk plīst( vai arī - kādam kaut kas sāk plīst…) - tur tiek pielāpīts. Un parasti vajadzīgais ielāps tiek izgriezts uz citu rēķina, bet pēc tam tiek domāts kā salāpīt šo pašu radīto caurumu no uztaisītā ielāpa.

“Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa. Jāj un jāj, un neapstājas... “ Šie Aspazijas vārdi tik ļoti raksturo Latvijas politikā notiekošo.

Tuvojās atrisinājumam galvenā politiskā intriga – kas būs “jaunās” valdības vadītājs. Citiem vārdiem sakot – vai “Vienotībai” izdosies panākt, lai tiktu nominēts tās izvēlētais premjera kandidāts, kura vadībā “Vienotība” kā valdošais politiskais spēks varētu atdzimt, vai tomēr tās “partneriem” izdosies noturēt Vienotību sev vajadzīgajā pozā, liekot nominēt sev ērtu Vienotības premjera kandidātu.

Jaunās ( nu, nosauksim to tā) valdības veidošanas process tiek karsti apspriests visos iespējamos veidos. Ir amizanti vērot, kā kāri tiek pakampti sabiedrībai izmestie mānekļi (kā savulaik veidojot ažiotāžu ap “Suhoi” lidmašīnu iegādi “airBaltic” sāgā ) un tiek aizrautīgi plosīti cenšoties katrā no tiem atrast kādu dziļāku jēgu vai vismaz kādu zīmi saistībā ar galveno gadumijas politisko intrigu – kas tad veidos “jauno” valdību, un kāda tā būs?

Slepenība ir cieši savijusies ar “veiksmes stāsta” spilgtākajām lappusēm - “Liepājas Metalurgs”, “Pasažieru vilciena” iepirkums, “Citadele”, tagad arī “AirBaltic”.

Nenoliedzami, katrs no mums, kurš vēl tic, ka šai valstij var būt nākotne, ar kuru varam lepoties, uzskatīs to vienkārši par sakritību, ka tieši novembris, visdrūmākais gada laiks, ir saistīts ar mūsu valsts visnozīmīgākajiem notikumiem - tas ir laiks, kad mūsu valsts ieguva neatkarību, laiks, kad mēs to nosargājām par spīti grāmatvediskiem argumentiem par to, ka tas nav iespējams, jo pārspēks bija naidnieka pusē – gan vairāk vīru, gan labāks bruņojums. Bet mēs pieņēmām cīņu un uzvarējām, jo ticējām tam, ko darām. Likmes bija augstas – mēs varējām pazaudēt savu valsti, savu neatkarību.

Spekulācijas ap valdības krišanu ir uzpūstas, lai koalīcijas partijām būtu iespējams demonstrēt, cik ļoti tām rūp “bēgļu risinājums”, jo citādāk šai bezspēcīgajai kņudēšanai, neko nedarīšanai, tukšajai runāšanai nav iespējams piešķirt kaut kādu tveramu nozīmīgumu, kuru sabiedrība spētu ievērot un novērtēt.

Divi pēdējā laikā viskarstāk diskutētie sociālekonomiskie temati - valdības piedāvātais valsts budžets nākošajam gadam un “bēgļi”.

Mēdz teikt – cerība mirst pēdējā. Ja nav reālu darbu - cerību var barot ar solījumiem. Nav svarīgi, vai solītājs spēs, un vai solītājam vispār ir sajēga, kā izpildīt solīto – galvenais, lai būtu ko solīt no jauna, kad pienāks laiks pildīt jau dotos solījumus, lai cerību aplis nebeidzās. Tādejādi reāli var neko nedarīt un tikai turpināt solīt.

Pēdējo nedēļu laikā sākusies sabiedriskā apspriešana saistībā par vairākus miljardus eiro vērto Eiropas līmeņa projektu – jaunu dzelzceļa līniju Rail Baltica. Tā dosies cauri arī Latvijas teritorijai. Un, lai Latvija varētu to īstenot, būs nepieciešamas vairāk kā 1,3 miljardi eiro lielas investīcijas - aptuveni miljardu no tām mums tiek solīts finansēt no Eiropas struktūrfondiem.

Īstenojot pamatīgu sabiedrības smadzeņu skalošanu un šantāžas elementus, kā arī koalīcijas deputātu vēlību, banku lobijs ir panācis sev vajadzīgo – Saeimā apstiprināšanai sekmīgi steidzamības kārtībā tiek virzīti likumu grozījumi, kas atcels tā saucamo „nolikto atslēgu” principu. Var droši saderēt, ka visa šī brašā performance beigsies jau šonedēļ - ar galīgo lēmumu Saeimas plenārsēdē. Ja vajadzēs, tiks sasaukta ārkārtas sēde. Bet bankām tik vajadzīgie grozījumi tiks izdarīti. Tas viss tiek pasniegts, kā gādīgas rūpes par sabiedrību, kā iespēja glābt tautsaimniecību no recesijas draudiem. Bet kā tad īsti ir?

Latvijā strādājošo banku acīmredzamās saskaņotās darbības laikā, kad notikušas diskusijas par „nolikto atslēgu principu”, rada aizdomas, ka banku vidū var pastāvēt savstarpējas aizliegtas vienošanās, norāda Saeimas deputāts Ivars Zariņš („Saskaņa”).

Gribētos, lai mūsu ārlietu ministrs būtu bijis tik pat apņēmīgs savā rīcībā arī attiecībā uz karakuģu “Mistral” darījuma nosodīšanu, kā tagad attiecībā uz Krievijas popdziedātājiem.

Ķirzaka, lai piemānītu savus vajātājus, pamet tiem savu asti. Tad pati var tikt cauri sveikā. Kaut ko līdzīgu nu mēs varam redzēt darbībās ap pasažieru vilcienu iepirkumu: visa sabiedrības uzmanība tiek novirzīta diskusijai par to, kā tad tiks finansēti pēdējā iepirkuma konkursa rezultāti, kuri, šķiet, beidzot apmierina nozares politisko vadību, nevis lai izvērtētu un atskaitītos sabiedrībai par to, vai vispār šāds rezultāts tai ir pieņemams.

Citadeles bankas pārdošanas process uzskatāmi parāda, ka valdība nav ne spējiga, ne motivēta rūpēties par valsts attīstību, tā izmisīgi cenšās risināt tikai īstermiņa problēmas, kuras pati ar savu rīcību ir radījusi.

Nu pat Saeimā ir izskanējušas kārtējās Ārpolitikas debates. Ir skaistas runas, un ir reāli darbi.

Tuvojas bubuļu, tas ir priekšvēlēšanu laiks. No mušas tiks pūsti ziloņi. Savukārt ziloņus centīsies veikli slēpt burvju cilindrā. Lai radītu jukas un šķelšanos sabiedrībā mēdijos intensīvi tiek izplatīta nepatiesa informācija un tiek maldināta sabiedrība, ka Rīgas Dome piedāvā dažādu, vēl jovairāk - diskriminējošu maksu par sabiedrisko transportu. Patiesībā nav nekas tamlīdzīgs – visiem ir noteikta vienāda maksa: 1.20 eiro.

Neskatoties uz publiskajiem ultimātiem un neveiklajiem mēģinājumiem paspaidīt vienam otru pret pašu izliktajiem ideoloģiskajiem un fiskālajiem bortiem, koalīcijas partneri, izspēlējušies teātri sabiedrības priekšā, vienoti atbalstīs nākamā gada budžetu, lai arī kāds tas galu galā būs sanācis vai nesanācis visa šā cirka rezultātā.

Tā ir vienkārša kibernētikas gudrība: ja notiekošais process šķiet bezjēdzīgs, tad visdrīzāk tā jēga ir citādāka, nekā tas šķiet šā procesa vērotājam.

Kādēļ mūsu valsts stūrmaņi ar putām uz lūpām nopūlas runāt par draudiem, kas nāk no «krievu tankiem», bet pat ar pušplēstu vārdu izvairās runāt par tiem draudiem mūsu valsts nākotnei un drošībai, kas veidojas no pašu radītās un gādīgi lolotās situācijas finanšu sistēmā – Latvijas nozīmīgo atkarību no skandināvu bankām?

Saistībā ar Saeimas Tautsaimniecības komisijas pieņemto lēmumu par dabasgāzes tirgus liberalizāciju sabiedrībā intensīvi tiek izplatīta tendencioza informācija, balstoties uz dažādu ekspertu pausto viedokli, kas nav pat iepazinušies ar komisijas pieņemto lēmumu vai arī nav spējuši to izdarīt ar atbilstošu kompetenci, lai varētu spriest par to adekvāti.

Drīzumā onedēļ Saeima izskatīs Euro ieviešanas likumu galīgajā lasījumā. Nav šaubu, ka likums tiks pieņemts. Lai gan uzsvērti tiek skaidrots, ka tas skar tikai tīri tehniskas ieviešanas detaļas, diskutējot par šo likumu Saeimā, šīs detaļas atklāja daudz nozīmīgākas lietas, kuras līdz šim sabiedrībai vairāk ir noklusētas, bet par kurām tomēr būtu vērts aizdomāties.