Tuvojās atrisinājumam galvenā politiskā intriga – kas būs “jaunās” valdības vadītājs. Citiem vārdiem sakot – vai “Vienotībai” izdosies panākt, lai tiktu nominēts tās izvēlētais premjera kandidāts, kura vadībā “Vienotība” kā valdošais politiskais spēks varētu atdzimt, vai tomēr tās “partneriem” izdosies noturēt Vienotību sev vajadzīgajā pozā, liekot nominēt sev ērtu Vienotības premjera kandidātu.
Nu ir acīmredzams, ka visiem, kuri vēl cerēja, ka Vienotībai ir spēks un potenciāls atdzimt, nāksies vilties savās cerībās. Par spīti apņēmīgi uzņemtajam kursam pārņemt varas līderību, tā, iestiegot savās iekšējās pretrunās, nespēja būt vienota – tās apņēmība prasmīgi un veiksmīgi tika izšķīdināta un pārvērsta savstarpēju pretrunu un intrigu savītā centienu murskulī, un tā vietā, lai Vienotība izlēmīgi noteiktu politisko notikumu tālāko virzību, tā atkal tiek ripināta kādam vajadzīgā virzienā.
No varas principu loģikas viss ir taisnīgi – varas tronis pieder tam, kurš ir spējīgs to noturēt (nu vai tas, kurš tajā tiek turēts). “Jaunās” valdības veidošana bija patiesības mirklis – gan Vienotībai, gan visai sabiedrībai. Lai Vienotība varētu pretendēt uz vadošā politiskā spēka statusu (kurš tai ir piešķirts tikai formāli), tai bija jābūt spējīgai noteikt, kurš būs nākošais valdības vadītājs. Un ja Vienotība būtu gatava tam (būt par vadošo politisko spēku), tad tai bija visas iespējas to paveikt – virzīt savu izvēlēto premjera kandidātu, kuru tās partneri smilkstēdami būtu spiesti pieņemt, lai arī ko tie līdz tam būtu teikuši. Ne jau tāpēc, ka tiem nebūtu spēku izgāzt šo Vienotības iniciatīvu, bet tāpēc, ka pie izveidotā varas monopola ir iespējams tikai ļoti šaurs un konkrēts lomu sadalījums. Un ja kāds nav gatavs spēlēt savu lomu, vai pieļaut, lai pārējie spēlē tiem atvēlētās lomas – tad šis esošais varas monopols sabrūk. Un to neviena no esošajām varas partijām nevēlās, jo nekas labāks tām nav iespējams. Tāpēc, lai nesagrautu izveidoto varas sistēmu, varas partijām (un visai sabiedrībai) nāktos pieņemt sava partnera rīcību, ja tā notiktos tam atvēlētās lomas ietvaros.
Šajā lomu sadalījumā Vienotībai iedalīta “vadošā” loma – neviens cits to nevēlās, vai arī nav spējīgs uzņemties. Tāpēc Vienotības “partneri” bez maz vai izmisīgi centās panākt, lai Vienotība nevirzītu tiem nevēlamu premjera kandidātu, saprotot, ka ja tas notiks – saskaņā ar lomu sadalījumu, tiem nebūs iespējas to noraidīt (jo savādāk tiem ērtais varas monopols tiek sabrucināts, ar visām no tā izrietošajām sekām…).
Taču Vienotība nebija spējīga izmantot savu iespēju atdzimt. Tagad, ja tā piekritīs (un tā piekritīs) atkal uzņemsies upurjēra lomu valdībā, ko visdrīzāk tai arī uzticēs prezidents – nominējot koalīcijas “partneriem” vajadzīgo Vienotības premjera kandidātu, turpināsies tālāk tie paši procesi, kas jau ir noveduši Vienotību pie sabrukuma un degradācijas.
Tas savukārt nozīmē, ka arī valsts līmenī viss turpināsies “pa vecam” – bezatbildīga muļļāšanās, kuras piesegā tiks “kārtotas lietas”, “dīvaini” lēmumi, kuri tiks piesegti ar jau gana noplukušiem “džokeriem” – ģeopolitiku, stabilitāti, drošību, utt.
Patiesībā nekādas stabilitātes nebūs, turpināsies šī biezputra miglā, pa kuru visiem mums būs jābrien tālāk, klausoties pasakas par to, ka pareizāk un labāk mums vairs nevar būt!...
Lai būtu stabilitāte, lai būtu attīstība – ir nepieciešams pieņemt pārdomātus un atbildīgus lēmumus. (savādāk tie atkal un atkal ir jāmaina)
Bet, lai būtu šādi lēmumi – ir jābūt lēmuma pieņēmējiem, kas ir spējīgi pieņemt šādus lēmumus, un kuri ir gatavi(motivēti) to darīt.
Kā to panākt?
Kā to uzskatāmi parāda cilvēces vēsture - pie esošā cilvēces sabiedrības attīstības līmeņa nav nekāda cita labāka mehānisma kā konkurence.
Ja citās jomās (piemēram ekonomikā), ir iespējami vēl citi instrumenti, kurus veido likumdevējs (vara), lai ar to palīdzību veicinātu vajadzīgo rezultātu sasniegšanu, tad politikā konkurence ir vienīgais iespējamais instruments, ar kura palīdzību ir iespējams nodrošināt, lai vara būtu motivēta rīkoties pēc iespējas atbildīgāk un sabiedrības interesēs. Jo, ja ir konkurence, tad tas, kurš nav spējīgs piedāvāt vislabāko risinājumu, tiek izkonkurēts – tā vietā nāk cits. Tas savukārt nozīmē, ka lai noturētos pie varas, rodas motivācija pieņemt pēc iespējas “labākus” lēmumus. Savukārt, ja neesi spējīgs to izdarīt labāk par citiem, tad tavā vietā nāk “labāks” par tevi. Šāds konkurences mehānisms priekš varas darbojās kā mūžīgais dzinējs, kura ietvaros vara ir spiesta kļūt aizvien “labāka”. Nu nekas cits nedarbojas.
Tāda ir arī demokrātijas, kā efektīvas un ilgtspējīgas sabiedrības modeļa, jēga – dot iespēju īstenot pilnasinīgu ideju konkurenci, lai tās rezultātā tiktu īstenotas labākās no tām.
Un te nu mēs nokļūstam līdz visu mūsu problēmu saknei – esošā politiskā sistēma irizveidojusies tā, ka reāla konkurence, līdz ar to arī demokrātija, mūsu valstī nedarbojās. Un tas pat vairs netiek slēpts.
Ir radīts mākslīgs varas monopols. Ar mītu un briesmu stāstu palīdzību iegalvojot lielai sabiedrības daļai, ka tieši šis monopols ir arī labākais iespējamais risinājums priekš valsts un sabiedrības. Lai gan patiesībā izdevīgs tas ir tikai šī monopola turētājiem, jo dod tiem iespēju pieņemt lēmumus, nevis vadoties no sabiedrības interesēm, bet gan izejot no savām interesēm, pieņemot un mainot lēmumus pēc savām vajadzībām, īpaši nerūpējoties par to, kādu ietekmi tie atstās uz sabiedrību. (piemēram: biežās nodokļu izmaiņas).
“Jaunās” valdības veidošanas process ir uzskatāms tam apliecinājums. Un arī turpmākie lēmumi, kamēr saglabāsies varas monopols, būs tādi paši, mainīsies tikai nosaukumi – bija Citadele, AirBaltic, būs - Lattelecom, RailBaltic, utt.
Kamēr sabiedrība nenonāks līdz apziņai, ka ļaut tai tikt sadalītai “pareizajā” vairākumā un “nepieskaitāmajā” mazākumā, nozīmē tai turpināt iet pašiznīcināšanās ceļu ( kurā vislielākais zaudētājs būs tieši “vairākums”), ka šī sabiedrībai uzspiestā dogma ir kā vēzis, kas nemanot izēd to no iekšpuses, neatstājot pāri pat kaulus – nespējot vairs nodrošināt ilgtspējīgai sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, vai tā būtu izglītība vai veselības aizsardzība, vai ceļš, kas ved uz darbu.
Priekš sekmīgas un ilgtspējīgas attīstības ir nepieciešama pilnasinīga politiskā konkurence. Tikai tā tiks nodrošināti adekvāti, sabiedrības interesēm atbilstoši lēmumi. Nekādi represīvie vai starptautiskie instrumenti to nenodrošinās – lai kur mēs iestātos, lai kādas jaunas struktūras izveidotu, tā visa būs tikai kārtējā nejēdzīgā resursu tērēšana un vilšanās par iegūto rezultātu.
Daudzi klusībā jau cer, ka uz sabrūkošās Vienotības drupām varētu izveidoties kaut kas tāds, kas spētu sastādīt konkurenci esošajam varas monopolam. Tas ir maksimāli naivi.
Pirmkārt, kā to uzskatāmi jau ir pierādījusi vēsture - “labējo” spēku nišā tas vienkārši nav iespējams. Pat ja šāds jauns politiskais spēks izveidosies un spēs iekļūt Saeimā (atkal?), tas nespēs sastādīt konkurenci esošo varas monopolu baudošajiem, kuri atrodas uz tās pašas politiskās platformas daļas - tas tiks saplosīts vai asimilēts, vai labākajā gadījumā (priekš tā) -padarīts par paklausīgu varas satelītu.
Otrkārt, kā to uzskatāmi parāda esošais valdības “veidošanas” process – ja pat tādu politisko briedumu ieguvušu politisko spēku kā “Vienotību” var nolikt kādā pozā vien grib un darīt ar to, ko vien vēlas, tad kādas ir cerības un iespējas šajā “pareizo” politisko spēku saspēlē izdzīvot kādam jaunpienācējam, nemaz nerunājot par to, lai tas vēl kādu spētu izkonkurēt?
Tāpēc ir pavisam naivi sapņot un gaidīt to, ka reiz (atkal?) dzims jauns “pareizais” politiskais spēks, kas spēs radīt veselīgu politisko konkurenci esošajam varas monopolam.
Kā to pierāda demokrātisko valstu vēsture – reālā politiskā konkurence (līdz ar to ilgtspējīga un sekmīga to attīstība) ir iespējama tikai tad, ja valsts pārvaldes procesos ir iesaistīta visa pilsoniskā sabiedrība un viss politiskais spektrs. Un tas ir normāli, ka laiku pa laikam varas svārsts virzās no labās puses uz kreiso, lai pēc tam atkal un atkal atgrieztosatpakaļ, aizvien jaunā un jaunā kvalitātē.
Lai arī kā censtos esošais varas monopols noturēt savās rokās šo varas svārstu, kaut kad tas tomēr izslīdēs– un sabiedrība beidzot varēs uzskatāmi pārliecināties, ka tā ir vienīgā un pareizā iespēja, kuras tik ļoti pietrūkst mūsu valstij. Un, jo ātrāk tas notiks, jo lielākas iespējas būs Latvijai atdzimt kā demokrātiskai, ilgtspējīgai valstij, kura ir spējīga pieņemt un īstenot pārdomātus un atbildīgus lēmumus savas sabiedrības labā. Jācer, ka uz to brīdi pamats valsts atdzimšanai vēl nebūs pazaudēts- varas monopolam turpinot īstenot un apmierinot savu pavaļu.
Bet tikmēr būs jāpļauj tas, kas ir nu iesēts. Arī pašiem sējējiem…
Ivars Zariņš, Saeimas deputāts