Mēdz teikt – cerība mirst pēdējā. Ja nav reālu darbu - cerību var barot ar solījumiem. Nav svarīgi, vai solītājs spēs, un vai solītājam vispār ir sajēga, kā izpildīt solīto – galvenais, lai būtu ko solīt no jauna, kad pienāks laiks pildīt jau dotos solījumus, lai cerību aplis nebeidzās. Tādejādi reāli var neko nedarīt un tikai turpināt solīt.
Šķiet, to nu ir labi ielāgojusi Latvijas valdība, kas veiksmīgi un aizvien nekaunīgāk (vai izmisīgāk?) pielieto šo iluzoro cerību radīšanas principu, lai slēptu savu mazspēju un nekompetenci un noturētos pie varas.
Nemaz nepieskaroties pie valdības solījumiem, kur kā ierasts viss ir sapīts meistarīgās atrunās un jaunos cerību solījumos, kuri atkal netiks pildīti - pensionāriem, skolotājiem, vai sasolītajam veselības, reģionālās attīstības vai zinātnes jomā, palūkosimies uz “vienkāršākām lietām”, kur valdība vēl tikai cenšas sapīt sabiedrības apziņu savos solījumu pinekļos.
Šī gada 17. jūlijā valdības sēdes slepenajā daļā tika lemts par Latvijas pozīciju attiecībā uz Grieķijas palīdzības programmu. Jau pats fakts, ka šis jautājums tiek skatīts slepeni no sabiedrības, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kur to skata publiski un debatē par to visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī – parlamentā, rada pamatotas bažas par šāda lēmuma iespējamo kvalitāti Latvijā. Kā tas jau pausts masu medijos – šajā sēdē valdība ir lēmusi, ka Latvija var atbalstīt tikai tādu palīdzības programmu Grieķijai, kuras aizdevums no Eiropas Finansiālās stabilitātes mehānisma (EFSM) nerada ilgtermiņa ietekmi uz Latvijas valsts budžetu. Tiek pausta pat Latvijas gatavība izmantot savas “veto” tiesības, lai nepieļautu Latvijas nodokļu maksātājiem nelabvēlīgas palīdzības programmas pieņemšanu.
Ja arī kādam vientiesīgākam Latvijas politikas vērotājam tas rada cerību, ka beidzot Latvijas valdībai ir parādījies mugurkauls un gatavība pārvarēt savu sulaiņa pakalpību lielajiem Eiropas kungiem, tad ir vērts atcerēties, kā pavisam nesen valdība iebilda pret “bēgļu kvotām”, lai jau pēc īsa brīža būtu viena no pirmajām Eiropā, kas pati uz tām steidz pieteikties!
Šī aizbildināšanās ar solidaritāti skan mazliet dīvaini, ņemot vērā, ka Latvija nav piedalījusies šo bēgļu valstu kolonizācijā, materiālo bagātību izpumpēšanā un “liberalizācijā”, kas rezultātā ir radījis šo milzīgo plaisu valstu labklājības līmeņos, haosu reģionā, kuru nu cenšas pārvarēt bēgļu straumes. Jā, Eiropa nu ir mūsu kopīgās mājas, un mums kopīgi ir jārisina daudzas problēmas, taču nekādi nevar piekrist, ka “bēgļu kvotas” ir Latvijai pareizais risinājums, kā solidarizēties “bēgļu problēmas” risināšanā. Vēl jo vairāk, izrādās, šāda valdības apņemšanās ir veikta bez mazākās sajēgas par to, kā uzņemsim, kā nodrošināsim šo bēgļu uzturēšanu, integrēšanu sabiedrībā.
Un te nu rodas pamatotas bažas, ka attiecībā uz “Grieķijas glābšanu”, izmantojot slepenību tiek gatavota tāda pati nekompetenta un bezatbildīga “solidarizēšanās”, un šie brašie valdības paziņojumi ir tikai, lai to piesegtu - līdzīgi kā tas notikās ar “bēgļu kvotām”.
Lai dotu iespēju pierādīt, ka tik tiešām valdība ir patiesa savos nolūkos un spējīga izpildīt solīto, vismaz sajēdz, kā solīto izpildīt – tai ir iesniegti jautājumi un no tās tagad tiek gaidītas konkrētas un izsmeļošas atbildes: kā tad īsti ir plānots vērtēt Eiropas Komisijas un Grieķijas sarunu gaitu par finansiālās palīdzības sniegšanu, kuri tad būs tie eksperti, kas un kā izvērtēs priekš Latvijas valdības Grieķijai piedāvāto palīdzības programmu, un Grieķijas spēju un gatavību atdot nesamērīgo, milzīgo aizdevumu? Kā ir paredzēts nodrošināties, ka varēsim savlaicīgi iegūt informāciju par sarunu gaitu un rezultātiem, un pēc kādiem kritērijiem, un kā vērtējot valdība gūs pārliecību, ka Latvijas dalība Grieķijai piedāvātajā palīdzības programmā neatstās ietekmi uz Latvijas valsts budžetu?
Svarīgs aspekts - vai vērtējot iespējamo šīs palīdzības programmas ietekmi uz Latvijas budžetu, šie termiņi un vērtējamie kritēriji tiks salāgoti ar palīdzības programmā paredzamajiem termiņiem un nosacījumiem, lai varētu izvērtēt reālo šīs programmas ietekmi uz Latvijas budžetu pilnībā, jo visnozīmīgākā ietekme uz Latvijas budžetu un ar to saistītie riski radīsies tikai tajā brīdī, kad Grieķijas pusei būs jāsāk pildīt savas finansiālās saistības, kuras ņemot vērā to nesamērīgi milzīgo apjomu, tā nebūs spējīga izpildīt, un tāpēc visdrīzāk palīdzības programmā tiks paredzēti ļoti gari termiņi to izpildei, paredzot atlikt saistību izpildi uz nozīmīgu laika periodu, tādejādi it kā neradot nekādus riskus un izdevumus Latvijas budžetam tuvākajos gados, kas dos iespēju Latvijas valdībai bezatbildīgi apgalvot, ka nekādu seku Latvijas nodokļu maksātājiem no valdības pieņemtā lēmuma nebūs.
Patiesībā, jebkuram, kas kaut ko saprot notiekošajā ap “Grieķijas glābšanu”, ir skaidrs, ka Grieķijai nav iespējams izpildīt savas saistības, vismaz mēs neviens to nepieredzēsim, un dotajā situācijā tiek “glābta” nevis Grieķija, bet gan jau esošo aizdevēju nauda un sistēma, lai panāktu, ka Grieķija paliek šīs sistēmas ietvaros, nevis kā sivēntiņš, kurš pamatīgi barots, nu aizlaižas projām no aploka, parādot arī citiem lielākiem zvēriem šādu iespēju kā izvairīties no kaušanas. Šāds precedents novestu pie radītās parādu sistēmas sabrukuma, tāpēc “palīdzība” Grieķijai tiks sniegta – vēlas to Grieķija vai nē, jo rūpes jau nav par Grieķiju…
Ļoti gribētos, lai tie, kas lems par Latvijas dalību šajā “Grieķijas glābšanā” spētu adekvāti un ar atbildību pret savu tautu novērtēt, kas tad mums tiek piedāvāts. Ir jāsaprot, ka mums tiek piedāvāts piedalīties “Grieķijas ballītes” (ballītes, kurā mēs neesam dzīrojuši) trauku novākšanā. Tas ir, paņemt uz saviem pleciem daļu no šīs ballītes rēķina, kuru sarīkoja un dzīroja citi – tās pašas “apzinīgās” Eiropas valstis, kuru struktūras deva naudu Grieķijai, lai tiem būtu nauda patēriņam to pašu vēlīgo aizdevēju valstu ražotajiem produktiem, tādejādi stumjot Grieķiju parādu verdzībā, bet caur to attīstot savu valstu ekonomikas ( - jābūt ir maksimāli naivam, lai ticētu pasakām, ka kāds aizdod miljardus un ļaujas tapt vieglprātīgi apmānīts). Turklāt nevienā vien Eiropas valstu pensiju fonda portfelī var atrast Grieķijas vērtspapīrus, kuri, pateicoties šai ballītei, sola tiem labu ienesīgumu, bet pārvērtīsies tualetes papīrā, ja Grieķijai netiks “palīdzēts”.
Mums tagad ir jālemj par iespēju piedalīties šīs ballītes trauku mazgāšanā – piedalīties Grieķijas parāda saistību pārfinansēšanā. Vai mēs atkal būsim tikai cērpamu aitu lomā, vai arī spēsim gūt kādu labumu no šī procesa?
Ņemot vērā, ka paši vēl lāpāmies pēc savas ballītes – atmaksājam savu parādu, būtu īstais laiks lūgt iespēju arī mums pārfinansēt savas parādsaistības. Savādāk sanāk savdabīgi – mēs paklausīgi “solidarizēsimies”, un, lai gan esam priekšzīmīgi izpildījuši visas mūsu “glābēju” prasības, maksāsim par to daudzreiz augstāku maksu nekā nepaklausīgie un “bezatbildīgie” grieķi! Ņemot vērā to, ka Latvijas valdība ir veikusi aizņēmumus uz nosacījumiem, kas ir nesamērīgi dārgi salīdzinot ar esošo situāciju finanšu tirgos (Piemēram: Eiropas komisijas aizdevuma likme Latvijai ir 3,375%, bet savukārt finanšu tirgos šobrīd kotētais likmju līmenis attiecīgajam aizdevumu termiņam būtu aptuveni 0.4%. – tas ir apmēram 10 reizes letāks!), valdībai ir lūgts paskaidrot, kas ir darīts, lai varētu īstenot aizņēmuma pārfinansēšanu uz krietni izdevīgākiem nosacījumiem, vismaz attiecībā uz pašas Eiropas komisijas izsniegto aizdevumu, lai tā aizdevuma likme būtu vismaz līdzvērtīga Grieķijai paredzētajai?
Panākot iespēju pārfinansēt Latvijas ārējo parādu, tas radītu papildus fiskālo telpu Latvijas valsts budžetam vairāku desmitu miljonu apmērā, tādejādi radot iespēju risināt samilzušās problēmas veselības aprūpē, izglītības sistēmā, un citās jomas, kur pašlaik nekas netiek darīts, jo valdībai tam neesot iespējams atrast finansējumu.
Tas būtu tikai taisnīgi un solidāri (ja jau šie paši principi tiek izmantoti, lai pamatotu citus lēmumus), ka Latvijai, kura paklausīgi un kārtīgi ir izpildījusi visas aizdevēju prasības, vismaz Eiropas Komisija dotu Latvijai iespēju pārfinansēt savus izsniegtos aizdevumus atbilstoši esošajai situācijai finanšu tirgos.
Kā jūs domājat, vai tas tiks izdarīts, jeb tiks atrasts kāds svarīgs, visdrīzāk ģeopolitisks, iemesls, kāpēc šī valdība nav spējīga to izdarīt?
Ivars Zariņš
12.Saeimas deputāts, Tautsaimniecības komisijas loceklis