Nu pat Saeimā ir izskanējušas kārtējās Ārpolitikas debates. Ir skaistas runas, un ir reāli darbi.
Ir jāsaprot, ka ārpolitikā skaistas runas tiek runātas priekš citiem, bet reāli darbi - lai īstenotu savas intereses.
Teikt skaistas runas, tas ir darbs, ko esam iemācījušies. Un kā ir ar reāli veicamiem darbiem? Gribētos dzirdēt arī par tiem.
Piemēram, mums patīk runāt par savu Eiropas padomes Prezidentūru 2015.gadā, esam jau tai paredzējuši desmitiem miljonu no sava budžeta. Bet tā arī joprojām nav dzirdēts, ko tad īsti mēs šajā laikā, kad tiks iztērēti desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas, taisāmies paveikt savas valsts, savas tautas interesēs? Kur ir konkrēti projekti, kā ir paredzēts tos virzīt, ar ko ir vienošanās par to atbalstu, kādi sagatavošanas darbi priekš tā tiek darīti?
Ir tikai saldkaira trīcēšana par to, kā mēs spēsim pienācīgi noorganizēt šo pasākumu un kā mūs par to novērtēs. Tā ir sulaiņu domāšana. EP prezidentūru vajadzētu uztvert nevis kā godu - iespēju uz brīdi pasēdēt pie kungu galda, bet gan kā pienākumu - ar uzviju atstrādāt savai valstij tos daudzos miljonus, ko mēs par šo dīžāšanos esam gatavi iztērēt. Diemžēl nekādi konkrēti priekšlikumi nav pat dzirdēti.
Mums patīk runāt par Baltijas vienotību, bet nevaram panākt, pat to ka tiek atjaunotas lietuviešu nojauktās sliedes pie Reņģes, lai šajā virzienā no Lietuvas caur mums nevarētu iet tranzīta kravas. Tad cik ļoti mēs varam paļauties, ka piemēram Rail Baltica projektā būs ievērotas Latvijas intereses? Ar konkrētiem ticamiem aprēķiniem par šī projekta ekonomisko izdevīgumu Latvijai sabiedrību joprojām neviens nav spējis iepazīstināt. Tas, ka šis projekts ir izdevīgs Igaunijai, un tāpēc tā aktīvi virza to, izmanojot, ka tai pašlaik pieder ES Transporta lietu komisāra portfelis, nenozīmē, ka šis projekts būs izdevīgs arī mums. Vēl vairāk, tas var radīt nopietnus riskus mūsu tranzītnozares attīstībai, ja izrādīsies, ka īstenojot Rail Baltica projektu uz sev neizdevīgiem nosacījumiem mēs vairs nebūsim spējīgi veikt Austrumu-Rietumu tranzītkoridora modernizāciju, tādejādi zaudējot savā konkurētspējā gan Igaunijai, gan Lietuvai. Ne velti Lietuva ir pamodusies un atsākusi diskusiju par Rail Baltica projekta izdevīgumu. Šeit mums būtu svarīgi jau laicīgi saprast konsekvences: Ja Lietuvai izdosies panākt iecerētās izmaiņas, tā kopā ar Igauniju spiedīs mūs virzīties tālāk ar šo projektu, un tad mēs būsim sevi nolikuši neapskaužamas izvēles priekšā: būt par muļķīšiem – ja paklausīgi piekritīsim turpināt projektu uz sev neizdevīgiem nosacījumiem, vai būt par sliktajiem – ja tikai tad pamodīsimies un un arī pieprasīsim veikt tajā izmaiņas, lai tas būtu izdevīgs arī Latvijai. Un neaizmirsīsim, ka šis projekts būs ne tikai jāuzceļ, bet arī jāuztur, pat ja tas būs mums neizdevīgi, ja būsim par to vienojušies.
Mums patīk runāt par savu „veiksmes stāstu” – bet neviens tā arī nespēj dot skaidru atbildi uz galveno ārpolitisko izaicinājumu - kā turpinot šo veiksmes stāstu nosargāsim savu valsti, savas vērtības, lai tās netiktu samaltas globalizācijas dzirnavās.
Ir skaidrs, ka globalizācijas procesi neapstāsies. Tas nozīmē, ka mums nākotnē ir jārēķinās ar aizvien pieaugošām un globālākām gan preču, gan kapitāla, gan cilvēku plūsmām.
Mēs iegūstam ļoti izaicinošu ainu, ja lūkojamies uz šīm tendencēm kontekstā ar savu demogrāfisko un ekonomisko situāciju. Veidojas cilpa – lai panāktu vajadzīgās demogrāfijas un migrācijas izmaiņas, tam ir vajadzīgi ekonomiskie stimuli –nepieciešams nozīmīgi celt mūsu ekonomikas produktivitāti. Savukārt, lai celtu produktivitāti ir vajadzīgi cilvēki – zinoši, radoši un uzņēmīgi. Ja ņemam vērā (un tas mums noteikti ir jādara), ka līdzīgā demogrāfiskā situācijā ir gandrīz visas Eiropas valstis, tad mūsu situācija kļūst vēl izaicinošāka, jo tas nozīmē, ka pat par saviem cilvēkiem mums būs aizvien vairāk jācīnās, lai tie paliktu mūsu ekonomikā. Turklāt, ja mēs raujamies īstenot aizvien ciešāku integrāciju, paralēli nespējot nodrošināt atbilstošu savas ekonomikas līmeni, mēs veicinām sava ražīgā darbaspēka aizplūšanu, kur to gaida ar atplēstām rokām un visādiem labumiem. Un tādejādi mēs savelkam sev cilpu arī no otras puses. Nav grūti saprast, ka esošais „veiksmes stāsts” nav ilgtspējīgs. Var jau, protams, turpināt pie tā turēties, bet tad ir jārēķinās, ka pie šādiem nosacījumiem savu cilvēkresursu mēs nespēsim atražot, turklāt globālā pieprasījuma spiediena dēļ uz mūsu darbaspēku, mums kļūs aizvien grūtāk izrauties no sev uzmestās nabadzības cilpas, jo ražīgākais darbaspēks un kapitāls dosies turp, kur tas var radīt lielāku pievienoto vērtību, bet mēs savukārt būsim spiesti specializēties uz zemākas pievienotās vērtības produktu ražošanu un veikt apjomīgu „lētā” darbaspēka imigrāciju no citām valstīm, jo bez tās mums vienkārši nebūs iespējams nodrošināt tādus savas tautsaimniecības apjomus, lai spētu uzturēt valstij un sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, piemēram, pensiju sistēmu.
Vai ir iespējams cits risinājums? Ir, ja vien pārstāt īstenot savu „veiksmes stāstu”, kas tiek panākts uz cilvēkkapitāla rēķina, un sākt mērķtiecīgi ieguldīt savus centienus un resursus produktīvas ekonomikas pamatu veidošanā – pirmkārt jau cilvēkos, ar atbilstošam prasmēm un zināšanām.
Apzinoties, cik ierobežoti ir mūsu resursi, ir jāizmanto visas savas iespējas, lai Latvija kļūtu par vietu, kur mēs varam veiksmīgi piesaistīt arī citu valstu „smadzenes”. Lūk šeit tad kā reiz būtu viens konkrēts projekts, kura uzsākšanai mēs varētu izmantot savu Eiropas prezidentūru, un tajā iezīmēto prioritāti – Austrumu partnerību, lai nodarbotos ne tikai ar „rietumu vērtību” eksportu mūsu austrumu kaimiņiem, bet arī izmantotu to, kā iespēju radīt iestrādnes vērtīga cilvēkkapitāla piesaistīšanai. Mums ir virkne priekšrocību priekš tā, un virkne mājasdarbu izdarāmi – sākot ar dažādiem pasākumiem prezidentūras ietvaros un beidzot ar koncepciju un reālas sistēmas veidošanu, lai varētu to nodrošināt. Bet tiem, kuriem par to gribās taisīt nievājošas vai nosodošas grimases, lai reāli novērtē mūsu iespējas un palūkojas, ko sen jau dara citas Eiropas valstis, kuras rēķinās ar globalizācijas procesiem un cenšas izmantot tos, nevis kļūt par to upuriem.
Ja arī mēs nesāksim apņēmīgi rīkoties, tad pavisam drīz mēs būsim sevi nolēmuši izvēlei starp sliktu vai ļoti sliktu iespēju, kā tālāk nodrošināt savu pastāvēšanu šajā globālajā pasaulē, un tām vērtībām, kuras tā patīk dažādiem politiskiem ekspluatēt, var vienkārši vairs neatrasties vietas, lai cik karstasinīgi tās kāds piesauktu - Latvija, kādu mēs to pazinām un mīlējām, tiks samalta globalizācijas dzirnavās uz mūžīgiem laikiem. Vai mēs to vēlamies piedzīvot?
Tāpēc, līdzīgi kā par Latvijas ārpolitiku, būtu nepieciešama diskusija visaugstākajā līmenī (sākot ar parlamentu) par to kā, izmantojot un mobilizējot visas mūsu iespējas, vislabāk uzcelt mūsu Latvijas glābējzirdziņu - īstenot „zināšanu ekonomiku”, kura, starp citu, jaunās valdības deklarācijā ir minēta kā pirmā prioritāte!
Nu tad, ja tie nav tikai skaisti solījumi, tad šī ir iespēja, kā to sākt ar reāliem darbiem.