Ivars Zariņš / Viedokļi

Pēdējā Saeimas plenārsēdē pirms pašiem Līgo svētkiem Saeimā tika sarīkota izrāde, pareizāk sakot – tās pēdējais cēliens, kas tika paslēpts zem nevainīga nosaukuma «Par Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu».

Lietuva līdz ar parlamenta nobalsošanu par Visaginas atomelektrostacijas projekta realizēšanu sākusi izdarīt nopietnu spiedienu uz Latviju kā partneri šajā projektā. Mēs līdz šim esam koķetējuši, ka par Visaginas jautājumā pirmais solis jāsper Lietuvai, kurai pašai jātiek skaidrā ar savām iekšpolitiskajām kolīzijām. Taču brīdī, kad Lietuva ir izdarījusi savu mājas darbu, izrādās, ka mēs vispār neesam nedz domājuši, nedz diskutējuši, nedz izsvēruši un apsvēruši, vai un kā piedalīties vai nepiedalīties šajā projektā. Un tā vien izskatās, ka Visaginas projekts Latvijai izvērtīsies par tādu pašu „brāķi” kā vērienīgais vilcienu iepirkums, tikai summu, zaudējumu un kļūdu ziņā reizināts jau citā pakāpē.

Sabiedriskajā telpā ir daudz diskutēts par iespējamajiem un pareizajiem Latvijas tautsaimniecības attīstības scenārijiem un iespējām. Un, lai gan šīs diskusijas parasti ir diezgan fragmentāras un fokusētas tikai ap kādu šauri izvēlētu, diskutētājam izdevīgu aspektu vai lidinās augstās makroekonomiskās matērijās, par ko dziļāka izpratne pārējai sabiedrībai parasti ir visnotaļ minimāla, tas tomēr nav traucējis (vai varbūt tieši palīdzējis?) nostiprināt viedokli, ka viss, kas tiek darīts, ir labākais un pārdomātākais, ko valsts vara varēja izdarīt un dara savas tautas labā. Un nejēgas ir tie, kas to nespēj saprast un novērtēt.

Valdības piedāvātais budžets, diemžēl, liecina, ka, tieši tāpat kā līdz šim, aritmētiska konsolidācija bez attīstības vīzijas ir tas, kas Latvijas iedzīvotājus sagaida arī 2012. gadā, - uzskata Saeimas „Saskaņas centra” frakcijas deputāts Ivars Zariņš.