Sabiedriskajā telpā ir daudz diskutēts par iespējamajiem un pareizajiem Latvijas tautsaimniecības attīstības scenārijiem un iespējām. Un, lai gan šīs diskusijas parasti ir diezgan fragmentāras un fokusētas tikai ap kādu šauri izvēlētu, diskutētājam izdevīgu aspektu vai lidinās augstās makroekonomiskās matērijās, par ko dziļāka izpratne pārējai sabiedrībai parasti ir visnotaļ minimāla, tas tomēr nav traucējis (vai varbūt tieši palīdzējis?) nostiprināt viedokli, ka viss, kas tiek darīts, ir labākais un pārdomātākais, ko valsts vara varēja izdarīt un dara savas tautas labā. Un nejēgas ir tie, kas to nespēj saprast un novērtēt.
Protams, kamēr viss ‘griežas’ tikai ap šīm augstajām un sabiedrībai grūti tveramajām matērijām, ir viegli pasniegt gandrīz jebko kā viedas rūpes par sabiedrību un Latvijas attīstību.
Beidzot ir pienācis brīdis, kad augstās matērijas - makroekonomiskā situācija - ir gatavas dāvāt iespēju valdībai reāli to pierādīt, piepildot tās vārdus ar atbilstošiem, sabiedrībai tveramiem un saprotamiem darbiem, kurus liela sabiedrības daļa nu spēs adekvāti novērtēt.
Runa ir par sagaidāmajiem nodokļu grozījumiem - kādu risinājumu izvēlēsies valdība?
Valdības solījumi
Vārdos valdība apgalvo, ka tās mērķis ir valsts izaugsme. Izaugsmes pamatā - eksports.
Bet kāpēc tad valdība piedāvā sākt ar PVN likmes samazināšanu, tas ir, samazināt nodokli, ar kuru eksports vispār netiek aplikts un Latvijas eksportspējai neko nedos?
Valdība to cenšas pamatot ar savām rūpēm par sabiedrību, un tāpēc, lai uzskatāmi apliecinātu šīs savas rūpes, valdība ir gatava vest sarunas un vienoties ar tirgotājiem, lai PVN nodokļa samazinājums nepaliktu tirgotāju kabatās, bet gan nonāktu līdz patērētājam kā cenu samazinājums. Lai to nodrošinātu, valdība ir pat gatava īstenot speciālu uzraudzības mehānismu.
Katrs, kas kaut ko sajēdz no tirdzniecības, šeit pasmaidīs. Turklāt, ar kādiem tiesiskiem instrumentiem demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku valdība domā to nodrošināt?
Un vai daudz esam pieredzējuši, kā valdība ir spējusi par kaut ko vienoties ar sabiedrību un to izpildīt? Ja arī ir bijusi spējīga vienoties, tad pati parasti ir bijusi tā, kas šo vienošanos nepilda - uzskatāms piemērs ir pensiju sakarā.
Tad kam vajadzīga šī jezga un šie kārtējie solījumi?
Kā piepildīt solīto?
Ja jau tik tiešām valdības rūpes ir par sabiedrību, tad tās var īstenot daudz vienkāršāk un lietderīgāk gan sabiedrībai, gan tautsaimniecībai: samazināt darbaspēka nodokļu nastu par to pašu summu, kuru valdība tagad vēlas nosargāt no tirgotāju nagiem, samazinot PVN. Tas būs daudz efektīvāks risinājums - sabiedrības maciņiem tiešā veidā dos to pašu efektu bez jebkādas tirgotāju pierunāšanas un kontroles, turklāt tas būs arī Latvijas konkurētspēju veicinošs pasākums, atšķirībā no PVN izmaiņām. Tā būs palīdzība arī eksportētājiem, jo samazinās tiem nodokļu slogu, tas reāli padarīs Latvijas vidi pievilcīgāku arī investoriem- nē, ne jau ar to, ka samazinās darbaspēka izmaksas, jo šis pienesums būs niecīgs, bet gan ar to, ka parādīs, ka valdības solījumiem var ticēt un rēķināties ar tiem.
Pirms vēlēšanām visas koalīcijas partijas vienbalsīgi solīja, ka pirmās un svarīgākās izmaiņas nodokļiem, kas ir jāveic un tiks veiktas, būs darbaspēka nodokļu nastas samazināšana.
Tagad, apzinoties, ka solījuma, ko tik ļoti gaidīja jo sevišķi godīgie uzņēmēji, nepildīšanas dēļ valdībai būs grūti saglabāt savu reputāciju, nu tiek solīts, ka „ par darbaspēka nodokļu izmaiņām varētu domāt no nākamā gada”. Vai tiešām?!
Vienkārši un acīmredzami
Salīdzinam, kādu guvumu dotu darbaspēka nodokļu nastas samazināšana, pretēji valdības piedāvātajām PVN izmaiņām:
Šādas nodokļu izmaiņas, atšķirībā no PVN izmaiņām, attiektos tikai uz Latvijā saražoto (samazinātos darbaspēka izmaksu komponente). PVN izmaiņu gadījumā ieguvums no tām būtu ’jāizšķīdina’ uz visām, arī importa precēm, kas ieņemtu lielu šī pasākuma labuma īpatsvaru, stimulējot pirkt arī importa preces.
Darbaspēka nodokļa izmaiņas attiektos tikai uz tiem, kuri maksā šo nodokli - tā labums nebūtu jādala ar „ēnu ekonomikā” nodarbinātajiem – tā būtu motivācija uzņēmējiem „nākt laukā no ēnas”. Savukārt PVN izmaiņu gadījumā, to nenodrošināt ne ar kādu kontroli, nodokļa izmaiņu labums pazustu arī uz „ēnu ekonomikā” nopelnīto un tālāk patēriņam izmantoto, un šis īpatsvars, kā mēs zinām, nav mazs.
Turklāt, samazinot PVN, lielāku labumu no tā iegūs tie, kuri vairāk tērēs. Tātad tie, kas ir turīgāki, no tā iegūs vairāk.
Pareizā izvēle.
Savukārt, veicot pārdomātas izmaiņas ar darbaspēka nodokļiem, to ir vienkārši izmainīt - ir jāsamazina nevis Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet gan jāpalielina ar IIN neapliekamā ienākuma apmērs. Lai gan abi šie pasākumi dod vienādu tiešo efektu uz kopējo darbaspēka nodokļu nastas samazinājumu, tomēr neapliekamā minimuma izmaiņas dod iespēju visiem vienlīdzīgi baudīt labumus no šāda nodokļu samazinājuma, turklāt jo mazāki ienākumi, jo lielāks būs iegūtā labuma īpatsvars pret ienākumiem. Tādejādi, izmainot neapliekamā ienākuma apmēru (ja izmantotu visu paredzēto nodokļu samazinājumu neapliekamā minimuma paaugstināšanai, to varētu pacelt līdz apm. 100 Ls) nodrošināt daudz nozīmīgāku reālās ienākuma nodokļa likmes samazinājumu uz salīdzinoši nelielajām algām (piemēram 200 Ls algai tā būtu vairs tikai 12,5%!), kas savukārt būtu motivējošs faktors uzņēmējiem tās sākt legalizēt, bet tas nozīmētu papildus pozitīvu ietekmi arī uz Speciālo (sociālo) budžetu. Lūk, papildus iespēja sociālo izaicinājumu risināšanai.
Risinājums arī demogrāfijas izaicinājumam.
Izmantojot neapliekamā minimuma izmaiņas vēl prasmīgāk, piemēram, papildus diferencējot to pēc apgādājamo bērnu skaita, tiktu iegūts reāls demogrāfijas problēmu risināšanai: tie būtu reāli miljoni, kas ieplūstu tieši ģimenēs ar bērniem un tālāk atgrieztos atpakaļ Latvijas ekonomikā caur šo ģimeņu patēriņu, palīdzot ģimenēm, sildot ekonomiku un maksājot patēriņa nodokļus.
Paustie apgalvojumi, ka tāpēc (samazinot darbaspēka nodokļu nastu) Latvijas ekonomika piedzīvos draudošu inflācijas kāpumu un tāpēc to nedrīkst atļauties, ir ciniski meli, kas jau sāk līdzināties Gebelsa cienīgai propagandai – ar jebkādiem argumentiem attaisnot savu lēmumu pareizību. Savukārt apgalvojumi, ka PVN labāk nekā darbaspēka nodokļu samazinājums veicinās Latvijas konkurētspēju , liecina par fundamentālām izpratnes problēmām par tautsaimniecības procesiem.
Kurš kuru cenšas piemānīt?
Ir jāatzīst, ka pie esošajām iespējām valdības izvēle samazināt PVN likmi izskatās pavisam dīvaina, lai neteiktu vairāk – ja vien patiešām valdības mērķis ir rūpes par savas tautas nākotni un savas valsts attīstību. Bet varbūt tas ir tikai skaists piesegs, kā balta jērādiņa, zem kura patiesībā slēpjas pelēkais vilks, kas lūko panākt pavisam citus mērķus, piemēram, nemanāmi iefiltrēties kārotajā ‘aitu barā’ (eiro zonā)?
Te viedajie, protams, uzreiz norādīs uz to, kā var nesaprast šī pelēkā vilka plāna ģenialitāti – vispirms tiekam ‘aitu barā’, un tad mums būs jauna dzīve un jaunas iespējas. Tā mums tiek solīts.
Atvainojiet, vai nevajadzētu beidzot konkretizēt, kādas īsti iespējas mēs tur taisāmies realizēt, kā šajā aplokā ir plānots īstenot šo Latvijas „Ekonomisko uzrāvienu”? Ja valdība jau tagad, kad tai vēl ir brīvas rokas, neuzdrošinās neko uzsākt, tad kā tā rīkosies, esot Eirozonas aplokā, kur tās dalībvalstīm tiks uzlikts vēl ciešāks ietvars?
Varbūt to ir iecerēts panākt, cenšoties piemānīt Eiropu? Ja tāds ir plāns, tad valdības vadītājam nav ko apvainoties par to, ka Eiropa no savas puses, redzot kas patiesībā slēpjas zem jērādiņas, jau tagad preventīvi sāk pieņemt mērus, lai pelēkais vilks „aitu barā” netiktu.
Redzot un saprotot to visu - cik ticami tad kļūst valdības dotie solījumi nākotnes nodokļu sakarā?
Vai uz Latviju ekonomikas likumi neattiecās?
Vai ir kāda ģeniāla, nevienam nezināma recepte, kā Latvijai īstenot sasolīto „ekonomikas izrāvienu”, vienlaicīgi ietilpinot to pašas valdības iekārotos fiskālos ietvaros, piemēram, ierobežojot inflāciju? Inflācija ir dabisks ar tautsaimniecības attīstību nesaraujami saistīts process, un censties to apiet, ir tas pats kā likt cilvēkam skriet, bet ar nosacījumu, ka sirds pulss tam nedrīkst paaugstināties – šādā situācijā cilvēks krīt ģībonī, finišu nesasniedzis...
Patiesības brīdis tuvojas...
Valdības izvēle par šiem it kā nenozīmīgiem nodokļu grozījumiem būs kā lakmusa papīrītis, kas bezkaislīgi parādīs patiesību - vai tiešām vadībai ir sapratne un gatavība pašai vest valsti ārā no krīzes, īstenot savas valsts izaugsmi vai arī patiesībā tā rīkojas kā atvarā ierauts kukainītis, kurš pats neredz kā no tā paglābties un vienīgais tā izdzīvošanas plāns ir par katru cenu, ziedojot jeb ko, pieķerties pie kaut kā lielāka (eiro zonas), cerībā uz tā rēķina izglābties, pat ja arī to rauj līdzi atvarā…
Ja valdība uzdrošinātos noticēt šīs valsts nākotnei, ko tā pati arī veido, tad nekas tai neliegtu tūlīt pat sākt rīkoties, lai risinātu samilzušās demogrāfijas, sociālās un ar „ēnu ekonomiku” saistītās problēmas, nevis gaidīt, kad tai tiks pasniegtas atslēgas uz kāroto debesu valstību.