Var rakt, un var nerakt - kā darbojas “caurumi”
Lai kaut kā attaisnotos, EM norāda, ka noteikumos ir arī paredzēta atļauju atņemšana (kā gan savādāk - ja likumā tas ir paredzēts, tad vismaz formāli tam jābūt arī noteikumos, citādi šādus noteikumus nemaz nevar izdot!), taču realitātē tas nav nekas daudz vairāk kā tikai piesegs sagatavotajiem “caurumiem” noteikumos - lai it kā likums būtu izpildīts, bet paralēli ‒ visu var aizlaist “caurumā”.
(Tiesībsargājošo iestāžu uzmanības vērts jautājums ‒ nez, pēc kādiem kritērijiem tiek noteikts, kuram OIK komersantam piemērot visu likuma bardzību, bet kuram piedāvāt paglābties no tās ar noteikumos radīto “cauruma” iespēju?...)
Piemēram, tā kā likums nosaka, ka komersants ir tiesīgs pārdot obligātajā iepirkumā (par paaugstināto tarifu) tikai to saražoto elektroenerģijas daļu, kas palikusi pāri pēc pašpatēriņa (nevis nosegt savu pašpatēriņu no citiem - par tirgus cenu, lai savējo pēc iespējas visu pārdotu “pa dārgo” obligātajā iepirkumā), tad noteikumos beidzot ir parādījusies norma, ka par šādu krāpniecību OIK atļauju komersantam var atņemt, ja:
“elektrostacijā netiek nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai saskaņā ar šiem noteikumiem” (48.8 MK noteikumi Nr. 560).
Savukārt, jau noteikumu nākošajā punktā tiek paredzēta iespēja par šādu pārkāpumu (un arī par citiem pārkāpumiem, un arī par acīmredzamām krāpniecībām) nevis atņemt atļauju, bet vien izteikt komersantam brīdinājumu, ja:
“elektrostacijas darbība neatbilst normatīvajiem aktiem, kas nosaka prasības elektrostaciju darbībai enerģētikas jomā, vai konstatētās neatbilstības šo noteikumu prasībām var ietekmēt izmaksājamā atbalsta apmēru” ( 49.3. MK noteikumi Nr. 560).
Lai gan likumā paredzētā prasība attiecībā uz pašpatēriņu ir jau no pašiem OIK pirmsākumiem (2005. gads), un iespējamais krāpniecības fakts ar pašpatēriņu EM ir bijis vienkārši konstatējams, jo ir dokumentāri fiksēts EM iesniegtajās atskaitēs (kā nereāli zems pašpatēriņa līmenis - desmitiem, simtiem reižu mazāks, nekā pat teorētiski minimāli iespējamais pašpatēriņa līmenis konkrētajai izmantotajai tehnoloģijai), ‒ uz to netika reaģēts.
Šīs atskaites katru gadu (visus šos gadus) ir sniegtas un ir atradušās EM rīcībā, bet, lai nevajadzētu reaģēt uz acīmredzamajiem likuma pārkāpumiem, EM savos noteikumos noteica, ka atbilstošs ir jebkāds pašpatēriņš, ja vien tas nav nulle!
Šo pašu principu EM ir iestrādājusi savos jaunajos noteikumos, paredzot, ka uzraugošajai iestādei lēmums par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu ir jāpieņem:
“Ja elektrostacijas obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas apjoms ir vienāds ar saražotās elektroenerģijas apjomu…” (53. MK noteikumi Nr. 560).
Tādējādi jebkurš nereāli mazs pašpatēriņš (kaut vai 0,1% no saražotā), ja vien tas nav nulle, skaitās atbilstošs noteikumiem, pat gadījumos, kad ir skaidri zināms, ka pie izmantojamās tehnoloģijas tas pat teorētiski nevar būt mazāks kā 10 vai 20%. (Dažu minūšu laikā, pāršķirstot EM rīcībā esošos dokumentus, var atrast daudzus desmitus šādu gadījumu, kas ir dokumentāri precīzi fiksēti un elementāri pierādāmi, bet “nez kāpēc” palikuši neaiztikti...)
To, cik liela ir bijusi šī OIK afēras visatļautība EM paspārnē, parāda fakts, ka vēl pat pēdējās atskaitēs (kuras tagad pārbauda Būvniecības valsts kontroles birojs), vairāki komersanti ir atļāvušies paziņot, ka tiem pašpatēriņa nav vispār - lai varētu pārdot visu savu saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
To, ka EM labi apzinājās, ka tā piesedz šādus likuma pārkāpumus, apliecina pašas EM savulaik sniegtās atbildes Saeimai (skat. šeit).
Ir vārdi, un ir darbi!
Par EM publiski paustā un reāli paveiktā atšķirību uzskatāmi var pārliecināties, iepazīstoties ar OIK staciju pārbaužu protokoliem ( ‒ pēc tam, kad tika pierādīts, ka EM izvairās īstenot reālas OIK staciju pārbaudes, tika panākts, ka šīs pārbaudes profesionāli veic Elektroenerģijas publiskais tirgotājs (EPT) - rezultātā gandrīz visas stacijas tika pārbaudītas 2018.‒2019. gada laikā, pārbaužu rezultāti protokolēti un iesniegti EM).
Izskatot protokolus, jau dažu minūšu laikā ir iespējams identificēt virkni OIK staciju ar acīmredzamām krāpniecības pazīmēm - vai nu attiecībā uz elektroenerģijas pašpatēriņu, vai lietderīgo siltumu.
Veicot rūpīgu, atbildīgu analīzi (kas bija EM pienākums) - rezultātiem vajadzētu būt vēl daudz, daudz iespaidīgākiem. Taču EM “nez kāpēc” tie ir izpalikuši, lai gan šie rezultāti ir atradušies EM rīcībā vairāk nekā gadu (!) un EM (saskaņā ar pašas apgalvoto) ir rūpīgi ar tiem iepazinusies…
Par EM rīcību saistībā ar tai iesniegtajiem EPT pārbaužu protokoliem šī gada sākumā (vairāk nekā gadu pēc tam, kad EM rīcībā jau bija pirmā daļa EPT pārbaužu rezultātu) tika iesniegts kārtējais Deputātu pieprasījums (skat. šeit).
Var jau labticīgi naivi censties izskaidrot to kā velnišķīgu sakritību - ka nevienā no šiem acīmredzamas krāpniecības gadījumiem, par kuriem Pieprasījuma komisijas sēdē tika izvaicāta EM, tā nebija veikusi nekādas šiem faktiem atbilstošas darbības. Jāatzīst gan, ka arī citos gadījumos gandrīz nekādas darbības, vienīgi “brīdinājumi” (turklāt lielāko tiesu par visu ko citu - darba drošība, vides jautājumi u. c.), nebija veiktas.
Ticamu pamatojumu šādai “velnišķīgai sakritībai” EM tā arī nespēja sniegt - uz EM atrunu, ka tieši ar šiem komisijas sēdē aplūkotajiem gadījumiem tā nav vēl paguvusi iepazīties un lemt, turpat uz vietas sēdē tika atrasts 2018. gada EPT pārbaudes protokols (atgādināsim, ka komisijas sēde notiek 2020. gadā…) ar analoģiska gadījuma fiksāciju, attiecībā uz kuru arī izrādījās tāda pati situācija ‒ nebija atbilstošas EM rīcības. Uz to EM atruna nu bija pavisam “īpatnēja” - EM jau nemaz neesot tādas kompetences, lai varētu par to spriest! Nopietni? (Hmm, bet ar ko tad EM ir nodarbojusies visu šo laiku?!...)
Šāds apgalvojums ir jo īpaši pārdomu vērts ‒ zinot, ka daudzos protokolos iespējamais krāpniecības fakts ir norādīts arī “tiešā tekstā” un to pat nevajag censties identificēt pašam (urbjoties cauri cipariem un cenšoties tos saprast) ‒ pietiek vienkārši ar latviešu valodas lasītprasmi. Taču arī tas nav bijis pietiekami EM?!...
Ja jau par uzraudzību atbildīgajām EM amatpersonām nav pieticis kompetences (vai tiešām?!) attiecībā uz šiem gadījumiem atbilstoši rīkoties un vērsties tiesībsargājošās iestādēs, tad tiesībsargājošām iestādēm būtu pamats (pienākums) kompetenti izvērtēt atbildīgo amatpersonu rīcību šajā situācijā. (Visi materiāli, arī Pieprasījumu komisijas sēdes ieraksts - ir pieejami.)
Tas būtu paveicams vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc tam, kad šajā sēdē ar faktiem uzskatāmi tika parādīts, ka EM ar savu rīcību piesedz OIK krāpniecības sevišķi lielos apmēros - šis pieprasījums “nez kāpēc” ir pazudis no tālākas Saeimas darba kārtības un tā arī nav ticis izskatīts Saeimas sēdē…
“Vēl nāks piektais gads...”
Tāpēc, nelolojot ilūzijas par notiekošo, jau šī gada septembrī tika sagatavots vēlreiz Deputātu pieprasījums par EM rīcību saistībā ar EPT pārbaužu rezultātiem (skat. šeit). Kā jau tas bija paredzams, EM neko būtiski savā attieksmē un rīcībā tā arī nebija mainījusi ‒ savā atbildē EM atsaucās pamatā uz jau iepriekš sniegto informāciju, kuru tā bija sagatavojusi apmēram pirms gada (!) - 2019. gada rudenī, kad EM pirmo reizi tika pieprasīts atskaitīties par savu rīcību saistībā ar šo pārbaužu rezultātiem (skat. šeit), pārsteidzot tad pat koalīcijas deputātus ar savu attieksmi pret lietu patieso stāvokli (skat. šeit).
Tāpēc, izskatot nu jau kārtējo pieprasījumu attālinātā Pieprasījuma komisijas sēdē (šī gada 23. septembrī), lai varētu uzskatāmi noraksturot reālo situāciju, atkal tika ņemts viens reāls piemērs (jo tehniski vairāk nebija iespējams pagūt izskatīt) ‒ kur EPT pārbaudē (vēl 2018. gadā!) skaidri fiksēti fakti, kuri nepārprotami liecina par krāpniecībām sevišķi lielos apmēros. Visu šo laiku šī informācija ir atradusies EM rīcībā, un vienīgais, ko tā ir paveikusi, reaģējot uz šiem faktiem, - izteikusi komersantam brīdinājumu (par to var pārliecināties, iepazīstoties ar pieprasījuma materiāliem un sēdes ierakstu ‒ skat. šeit). Un visu šo laiku komersants ir turpinājis saņemt OIK ‒ vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā…
Un šis ir tikai viens piemērs, kurš uzskatāmi parāda, ka EM ir apzināti nodarbojusies ar šīs afēras piesegšanu arī tagad, arī šajā Saeimas sasaukuma laikā. (Turklāt arī šis pieprasījums jau kuro nedēļu gaida savu izskatīšanu Saeimas sēdē.)
Rindas kārtībā ir vēl virkne pieprasījumu EM, kas izgaismos citas OIK afēras pašreizējās īpatnības - atbalsta atgūšana, līmeņatzīmes, OIK staciju uzraudzība, u. c. - nekas, palīdzēsim vēlreiz salikt kopā skaidru attēlu no šīs atkal cītīgi izsmērētās afēras bildes. Šoreiz kādam tas var (nākties) noderēt…
“…un visaugstākās priedes nolauzīs”?
Uzzinot par reāli notiekošo lietu kārtību, var rasties nolemtības sajūta, ka šis vezums Latvijas sabiedrībai būs jāturpina vilkt, jo izskatās, ka tie, kuri solījās no šī vezuma atbrīvot, nu paši cenšas tajā ērti iekārtoties un jau gatavo iespēju piekabināt vēl jaunu vezumu klāt (jaunie Klimata mērķi, kurus kaislīgi atkal virza aptuveni tie paši politiskie personāži, kas savulaik ar gandrīz tādu pašu argumentāciju sarūpēja mums OIK afēru…)!
Taču viss var negaidīti strauji mainīties. Jo ir izveidojusies līdz šim vēl nebijusi faktoru kombinācija, kas var principiāli mainīt tālāko OIK afēras gaitu.
Pirmkārt, neskatoties uz EM centieniem izkastrēt iepriekšējās Saeimas iecerēto likumprojektu, vienu no iecerēm tomēr izdevās aizstāvēt - paredzēt EM pienākumu iesniegt Saeimai ziņojumu par OIK staciju darbības rādītāju atbilstību un to uzraudzību par pēdējiem 3 gadiem (ETL 89. punkts pārejas noteikumos).
OIK afēras ilgstošai īstenošanai būtiska ir iespēja manipulēt un slēpt informāciju ‒ kad to var pasniegt, izraujot no kopējā konteksta, vai šaurā griezumā, ar kuru ērti var manipulēt, radot jebkādu vajadzīgo realitātes ilūziju.
Savukārt šāds ziņojums par reālo lietu kārtību 3 gadu griezumā (šāds laika periods noteikts speciāli, jo tādējādi tas ietvers arī to laiku, kurā reālas pārbaudes netika veiktas…) sniegs ne tikai informāciju par reālo situāciju, bet arī kopējo kontekstu, uz kura fona vienkārši un uzskatāmi būs redzamas daudzas veiktās manipulācijas - piemēram, ar to pašu pašpatēriņu (kurš daudziem OIK saņēmējiem šajā periodā nez kāpēc būs būtiski mainījies, nemainoties ražošanas apstākļiem)…
Šāda, jau dokumentāri fiksēta situācija (un tā jau ir fiksēta!) nedos vairs iespēju proaktīvi (vai izplatot maldinošu informāciju) piesegt izdarītās manipulācijas ap OIK, kā tas tika darīts šos pēdējos gadus, tādējādi nodrošinot vajadzīgo piesegu OIK afēras turpināšanai (radot tikai cīņas ilūziju ar to).
Otrkārt, zem EM paspārnes vairs neatrodas viss OIK process (no likumdošanas līdz pat uzraudzībai), būtiska procesa sastāvdaļa - OIK sistēmas uzraudzība ‒ ir nodota Būvniecības valsts kontroles birojam (BVKB), kuram vēl nav bijusi iespēja tā iestigt OIK afērā un līdz ar to pastāv arī motivācija godprātīgi pildīt savus pienākumus, nevis to piesegt. Ja ir tā ‒ darbs ar šo ziņojumu birojam var izrādīties ļoti produktīvs. Jo sevišķi, ja birojs nepaslinkos pieprasīt EM iesniegt arī tos EPT pārbaužu protokolus, kurus EM “nez kāpēc” birojam nav nodevusi, nododot birojam OIK uzraudzības funkcijas…
Nu, ja vien EM nepasteigsies “sašņorēt” BVKB rokas ar saviem noteikumiem un likumdošanas iniciatīvām (daļēji tas jau ir pagūts izdarīt) ‒ tāpēc darbs ap šo ziņojumu varētu būt produktīvs ne tikai būvniecības birojam, bet arī citām institūcijām, un ne tikai attiecībā uz OIK saņēmējiem…
Treškārt ‒ tā ir savdabīgā politiskā situācija. Tie, kuri saviem vēlētājiem solīja cīņu ar OIK afēru, bet, tiekot pie varas nodeva gandrīz visu, par ko bija solījuši cīnīties, nu ir nonākuši līdz savai politiskajai Rubikonai - vai nu ķerties pie savu vēlētāju un savu doto solījumu izpildes, vai pieturēties pie savas politiskās elites īstenotā kursa ‒ kļūt par treknu politisko mēslojumu citiem.
Pašlaik uzņemtais kurss ir izdevīgs atsevišķiem līderiem, kuri tikuši pie varas amatiem (un, iespējams, jau apcer savu un savas partijas kases pievienošanu kādai “vecajai” varas partijai), bet iznīcību nesošs visiem pārējiem “jauno pārmaiņu nesējiem”.
Šī izšķiršanās var dot spēcīgu impulsu EM pārtapt no OIK afēras piesedzēja par šīs afēras (un to agrāko īstenotāju…) kapraci.
Šeit sava nozīmīga loma atrastos arī Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošajām struktūrām - jo tagad ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi (savākti fakti, apkopota informācija ‒ uzdrošināšanās to izmantot pēc nozīmes var novest pie nopietnām politiskām pārmaiņām un atveseļošanās procesiem valstī…).
Tas var kļūt par varenu karogu (iespējams - vienīgo reālo), kuru uzdrošinoties pacelt šim politiskajam spēkam būtu iespējams īstenot savu “re-brendingu” (ja vien šis “re-brendings” nav iecerēts, lai kļūtu par drošu politisko mēslojumu kādam līdz nākošajām Saeimas vēlēšanām…).
Un noteikti ir vērts aizdomāties, kas notiks, ja, zinot atklājušos faktus un reālos lietu apstākļus, šis karogs netiks pacelts, atstājot iespēju citiem…
Sagaidāmo notikumu kontekstā sabiedrībai noteikti vērtīgi būtu pavērot arī Jaunās konservatīvās partijas rīcību - tās balsojumi Saeimā saistībā ar šiem sagaidāmajiem OIK afēras notikumiem dos iespēju tikt skaidrībā ‒ cik patiesi un īsti ir bijuši JKP solījumi cīnīties par tiesiskumu un godīgumu.
Līdz šim tikai vienu reizi (skat. šeit) JKP ir uzdrošinājusies (tātad var?) rīkoties saskaņā ar savām deklarētajām vērtībām, balsojot par pieprasījumu EM: “Par Ekonomikas ministrijas īstenotās subsidētās elektroenerģijas valsts atbalsta shēmas un Ekonomikas ministrijas rīcības tiesiskumu un likumību”, pēc tam paklausīgi tika balsots tā, kā tas ir vajadzīgs politiskajam varas kartelim, bez kompromisiem.
Tāpēc, zinot faktus, kuri atklāsies minēto OIK pieprasījumu izskatīšanas procesā, ‒ tā tiešām būs JKP iespēja uzskatāmi apliecināt visai Latvijas sabiedrībai: vai JKP paustā gatavība cīnīties ar varas negodprātību, pretlikumību, valsts nozagšanu ir tikai tad, ja paši tajā nevar piedalīties?...
Bet tikmēr visai pārējai Latvijas sabiedrībai būs iespēja turpināt kārtīgi apmaksāt OIK miljonus, jo tāda ir tā lietu kārtība: kamēr ir aitas - būs cirpēji!...
