Decembrī vidējā elektroenerģijas cena Baltijā/Latvijā bija vairāk kā 90 eiro par megavatstundu, Zviedrijā (4. zonā ar kuru Baltijai ir starpsavienojums) vidējā cena bija 60 eiro, savukārt Somijā, (ar kuru mūs saista veseli 2 kabeļi, no kuriem jaudīgākais tagad ir pārrauts) – nepilni 39 eiro par megavatstundu.
Šīs būtiskās cenu atšķirības ir saistītas ar to, kāds ir patēriņš un ģenerācijas portfelis katrā reģionā. Mūsu kaimiņi ir spējuši vairāk izmantot savu atjaunīgo energoresursu(AER) potenciālu. Mums šeit vēl daudz ir darāmā.
Cik veiksmīgi tas izdosies, lielā mērā ir atkarīgs no lēmuma, kas politiķiem būs jāpieņem tuvākajā laikā, iespējams, jau šonedēļ.
Pašlaik jauniem AER projektiem ir rezervēti vairāk kā 6000 MW pieslēguma jaudas pie pārvades tīkla. Priekš Latvijas, kuras patēriņa slodze caurmērā nepārsniedz 1000 MW, tas ir milzīgs apjoms.
Turklāt vairāk kā 5000 MW pieslēguma jaudas tika rezervēts piesakot attīstīt “saules parkus”. Zinātājam no malas tas radītu pamatotu izbrīnu un liktos pavisam dīvaini - ņemot vērā reālo patēriņa līmeni, un to, ka pie “Sadales tikla” jau ir pieslēgti vairāk kā 600 MW saules ģenerācijas (mājsaimniecības un “mazie saules parki”), un šī gada laikā sadales tiklam pieslēgtā saules ģenerācijas jauda jau pārsniegs sagaidāmo patēriņa slodzi saulainajā laikā (600-800 MW). Tas ir - vēl nemaz nesākot realizēt šos pārvades tīklam pieteiktos “saules projektus”!
Šķiet, nevienam nav jāskaidro, kādu ietekmi tas atstās uz elektroenerģijas cenu saulainajos brīžos. Patērētājiem tā ir laba ziņa, bet “saules parku” attīstītājiem - liels izaicinājums.
Tad kādēļ mūsu pārvades sistēmas jaudas tiek aizņemtas, lai attīstītu “saules projektus” tādos apmēros, pie kuriem tiem nebūs iespēja strādāt rentabli? Tātad, lielākā daļa no tiem nemaz netiks īstenoti.
Ņemot vērā, ka pieslēguma pieejamība ir galvenais ierobežojošais resurss, un bez tā nav iespējama projekta realizācija, izmanīgi uzņēmēji, gluži kā OIK afēras laikos, izmantojot nepilnības esošajā likumdošanā, pacentās “sashēmot” saviem projektiem vajadzīgos dokumentus, kas dod iespēju tiem rezervēt pieslēguma jaudu.
Shēma vienkārša - no sākuma pasteigties aizņemt ierobežoto pieslēguma jaudu ar “saules parka” projektu, jo tam, atšķirībā no “vēja parka”, nav nepieciešams veikt Ietekmes uz vidi novērtējumu(kas ir laikietilpīgs process). Pēc tam šo pieslēguma iespēju, kā vērtīgu aktīvu, ietirgot kādam reālam attīstītājam - pārshēmojot dokumentus tā, ka šī sev iegūtā pieslēguma ietvaros var attīstīt arī “vēja parku” (to tagad pieļauj MK noteikumi Nr.821), jo saules un vēja ģenerācijas profili pārklājās nenozīmīgi, līdz ar to ar vienu un to pašu pieslēguma jaudu var itin labi apkalpot abus projektus vienlaicīgi, kā “hibrīdprojektu” . Galu galā “saules parku” tad var arī vairs neuzbūvēt(ja tas vairs nav izdevīgi), un pasniegt to visu, kā risinājumu efektīvākas pieslēguma jaudas izmantošanai - jo “saules parks” tīklu noslogo tikai par 10-12%, bet vēja parks apmēram trīs reizes vairāk!
Rezultātā, godprātīgie attīstītāji ar “vēja parkiem” nonāk situācijā, ka tiem nemaz nav iespējams iegūt vajadzīgās pieslēguma jaudas, ja vien tie savu projektu nav sākuši attīstīt pārs gadus iepriekš.
Ir izveidojusies situācija, kad jauniem projektiem rezervētās jaudas būtiski pārsniedz patēriņa vajadzības, bet reālu projektu attīstība ir uz pirkstiem saskaitāma. Savukārt vairākus reālus projektus nav iespējas īstenot, jo visas pieejamās AST jaudas ir jau rezervētas.
Lai risinātu šo situāciju, uz otro lasījumu Saeimā ir sagatavoti nepieciešamie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā.
Tie paredz:
Ieviest jaunu pieslēguma veidu - elastīgo pieslēgumu, kurš dod iespēju AST izsniegt papildus pieslēguma atļaujas, ar nosacījumu, ka šo pieslēgumu pieejamība var tikt ierobežota par 10%. Tas dod iespēju piešķirt papildus pieslēguma jaudas jauniem “vēja projektiem” projektiem, pat ja uz šo pieslēguma vietu jaudu ir aizņēmis kāds “saules projekts”.
Savukārt, ja pieslēgums ir jau rezervēts “hibrīdprojektam”, tad grozījumi paredz pienākumu īstenot atļaujā paredzētās jaudas gan saulei, gan un vējam, savādāk projekts netiks pieslēgts pārvades sistēmai (tas izslēdz shēmošanas iespēju - no saules uz vēju).
Šādi grozījumi rada iespēju izspiest no tirgus reāli dzīvot nespējīgos (“sashēmotos”) projektus, un atbrīvot pieslēguma jaudas jauniem, konkurētspējīgākiem projektiem
Tāpēc, lai veicinātu tīkla atbrīvošanos no projektiem, kam nav attīstības perspektīvas, tiek noteikts īss termiņš, kurā attīstītājs var vienreizēji atteikties no rezervētas jaudas saņemot atpakaļ rezervācijas maksas.
Tādejādi tiek radīta iespēja efektīvākai tīkla izmantošanai(kas nozīmē mazākas sistēmas izmaksas visiem lietotājiem), iespēja straujāk attīstīt jaunus elektroenerģijas ražošanas projektus, iespēja veidot godīgāku un stiprāku konkurenci starp projektiem, kas mums nozīmē iespēju saņemt lētāku elektroenerģiju.
Rezultātā, mēs visi no tā būsim ieguvēji. Protams, “sashēmoto projektu” īpašniekiem tas nepatiks ļoti, un tie pacentīsies atrast “dzirdīgas ausis” starp politiķiem, lai tie palīdzētu nosargāt šo rūpalu. Un pavisam drīz mēs visi tos uzzināsim.
Ir atlicis vēl pēdējais solis - svarīgs solis gan mūsu ekonomiskās labklājības, gan drošības stiprināšanai.
Mums atliek tikai cerēt, ka šoreiz politiķi, apzinoties reālo situāciju, rīkosies atbildīgi, un neļausies šim lēmumam(ko sen jau gaida visa nozare) iestigt politiskajās Saeimas intrigās.
* * *
Ivars Zariņš,
Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors