Kam būtu jāpiemaksā par rūgtu patiesību?

Kā humora un fantastikas žanra cienītājs ar interesi iepazinos ar Arņa Kluiņa daiļrades pēdējo veikumu – “Ivars Zariņš nolīgts sargāt, lai Valsts prezidents nelien pie energouzņēmumu vadītāju algām. “ – skat. šeit

Neatkarīgās raksts izlasāms šeit

Žēl, ka izlasot to tā arī neuzzināju - kurš tieši, cik daudz man par to ir apsolījis samaksāt? Un pats galvenais - kur un kā es to visu varētu saņemt?

Bet ja nopietni, tad šis raksts uzskatāmi izgaismo to milzīgo neizpratni, kas valda ap “Sadales tīklu”(ST) tarifu noteikšanas sāgu. Tas rada tik auglīgu augsni visādiem blēņu stāstiem, ka pat augstākās valsts amatpersonas nenoturas to izmantot. Diemžēl šādas manipulācijas tik tiešām var radīt nopietnas sekas - gan ekonomiskas, gan tiesiskas, gan drošības riskus. Tāpēc šoreiz ir vērts vismaz kādu daļu šīs daiļrades aplūkot arī caur realitātes prizmu.

Vispirms jau - es nekur, ne ar vienu vārdu neesmu aizstāvējis “energouzņēmumu vadītāju algas“ (pat jel kā pieminējis to), tāpēc vēl jo vairāk nepamatoti būtu izdarīt jelkādus pieņēmumus, un vēl vairāk - publiskus apgalvojumu( kas jau robežojas ar goda aizskaršanu), ka esmu nolīgts to darīt. Taču tas šajā stāstā ir nenozīmīgākā detaļa, un salīdzinoši sīkums - agrāk, lai kaut kā diskreditētu manis pausto rūgto patiesību (piemēram, par OIK afēru) tika izmantoti krietni smagāki “argumenti” - Kremļa spalvainā roka, Gazprom aģents, u.t.lidz.

Tā ir parasta, ierasta manipulācija, ja oponentiem nav pamatotu argumentu, lai atspēkotu rūgto patiesību.

Par ko tad patiesībā ir stāsts?

Mans ieraksts sociālajā tīklā, uz kuru notiek atsaukšanās rakstā, vispār nemaz nav saistīts ar “energouzņēmumu vadītāju algām“. Tā konteksts ir pavisam pilnīgi cits, un katrs par to var vienkārši pārliecināties:

Tā bija reakcija uz Valsts prezidenta pausto par to, ka ir sagraujama izveidotā uzraudzības sistēma, kas uzrauga un ierobežo monopolu patvaļu, tikai tāpēc, ka kādam šķiet (bez jebkāda pamatojuma!), ka Sabiedrisko pakalpojumu regulators “dara nepieņemamas lietas”.

Šāda cilvēcīgi emocionāla Prezidenta reakcija, noteikti labi nostrādās uz viņa popularitāti tautā (par to žetons Prezidenta kancelejai), taču tās praktiskajai realizācijai tiešām var būt graujoša ietekme.

Tāpēc, zinot no savas iepriekšējās politiskās pieredzes, ka Rinkevičs ir viens no tiem retajiem politiķiem, kas ir spējīgs konstruktīvi uzklausīt tam vērsto kritiku, es publicēju sociālajos tīklos savu vērtējumu par viņa izteiktajiem apgalvojumiem. Un lai tie nebūtu tikai tukši vārdi, sagatavoju arī plašāku, argumentētu skaidrojumu, ar kuru ne tikai Prezidentam būtu lietderīgi iepazīties:

Esmu gatavs apmaksāt jauno “Sadales tīkla” rēķinu katram, kurš manā rakstā atradīs A. Kluiņa apgalvoto, ka tajā “Protams, izstāstu sev un citiem, cik briesmīgi būtu samazināt “Latvenergo” prezidenta gada atalgojuma 152 tūkstošus eiro līdz Valsts prezidenta 75 tūkstošiem eiro. “

Viens no iemesliem, kāpēc runājot par ST tarifiem pat nemaz nepieminēju A.Kluiņa piesauktās “energouzņēmumu vadītāju algas” - to ietekme uz tarifa pieaugumu ir … pilnīgi vispār nekāda, jo tās nav mainītas! Protams, vadītāju algu apmēra pamatotība ir vērtējama lieta, taču runājot par ST tarifu tā atstāj tik nenozīmīgu iespaidu (mazāk kā tūkstošā daļa no visiem izdevumiem), ka pat, ja šīs algas tiktu samazinātas līdz nullei - netiktu maksātas vispār, šo izmaiņu ietekme uz mūsu rēķinu būtu tik niecīga, ka mēs to pat nepamanītu! Tāpēc, manuprāt, daudz svarīgāk būtu vērtēt, kas par šo atalgojumu tiek paveikts - lai labi apmaksāts būtu labi paveikts darbs, no kura mums visiem būtu vairāk labuma. Nevis otrādi!

“Kā Zariņš ticis pie kompetences”

Diemžēl no raksta to neizdevās uzzināt, toties uzzināju par ko varētu mani “turēt aizdomās”.

“Taču tikpat labi I. Zariņu var turēt aizdomās par neobjektivitāti pret iestādi, kas viņu ilgi un labi barojusi. “

“Runa ir par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK), kurā I. Zariņš strādājis no 2001. līdz 2011. gadam un izkalpojies tajā līdz vadītāja vietas izpildītājam.”

Tik tiešām, esmu desmit gadus bijis SPRK padomes loceklis, esmu piedalījies šīs institūcijas izveidē un tās reputācijas nostiprināšanā - daudzus gadus pieņemot izsvērtus un pamatotus lēmumus, un uzvarot n-tās tiesvedības pret monopolistiem un citiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlējās uzspiest regulatoram savu varu, bet visi tika aplauzti. Manā laikā regulators kļuva par cienījamu un respektējamu iestādi. Iespējams, ka pa šo laiku daudz kas ir mainījies, bet noteikti nav manījušies principi - SPRK padomes locekli neizvēlas šī iestāde, un par tās vadītāju nevar izkalpoties tajā strādājot - to ieceļ Saeima, un tam nav nekāda sakara ar šo iestādi. Tāpat kā atalgojumam, kuru saņem SPRK padomes loceklis - to noteica Ministru kabinets, nevis regulators.

Un ja kāds pacenstos izlasīt manis rakstīto, tad izrādītos, ka esmu teicis tieši pretēji “aizdomās turētajam” - esmu aicinājis uz objektīvu un pamatotu rīcību attiecibā uz regulatoru un tā pieņemtajiem lēmumiem. Aicinot politiķiem atbilstoši rīkoties!

Kā Zariņš kopā ar Rinkeviču nokļuva politikā

Amizants ir izteiktais apgalvojums: “viņš izmantoja SPRK kā atspēriena punktu lēcienam uz politiku (Saeimu)”.

Tiem kuri kaut nedaudz sekoja manai darbībai SPRK vadītāja amatā, labi atceras manu konfliktu ar tā laika politisko eliti - kad pirmo reizi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē augsta amatpersona atļāvās publiski kritizēt politiskās elites pieņemtos lēmumus - tas kā reiz bija briestošās OIK afēras sakarā. Attiecībā uz mani šāda mana rīcība skaidri nozīmēja, ka ar to mana karjera valsts pārvaldē ir beigusies (cik man zināms, to vēlējās panākt jau agrāk, bet, pateicoties likumā nostiprinātajai regulatora neatkarībai, to nevarēja tik vienkārši izdarīt ). Bet es ar to rēķinājos, un turpināju kārtīgi darīt savu darbu.

Priekš manis nokļūšana politikā bija pilnīgi negaidīta. Politikā es nokļuvu tāpat kā mūsu esošais prezidents E.Rinkevičs - pateicoties V.Zatlera leģendārajam lēmumam atlaist Saeimu, kad pavisam negaidīti - 3 gadus agrāk par paredzēto, bija jārīko ārkārtas Saeimas vēlēšanas, kas tādejādi notika uzreiz pēc mana SPRK pilnvaru termiņa beigām. Var jau būt, ka to visu bija noorganizējis Zariņš “kā atspēriena punktu lēcienam politikā” ?

Esot SPRK “viņš runāja par SPRK kā par politiķu pasūtījumu pildītāju, nevis ekonomiski vispamatotāko lēmumu pieņēmēju” - šis apgalvojums jau nu vispār skan šizofrēniski, jo sanāk, ka to es runāju pats par sevi! Ja ir kaut viens piemērs, es labprāt par to uzzinātu. Šeit ir iespēja kārtējai daiļradei.

Par cik, tik pat radoši apcerēts var tikt arī mans esošais amats - Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku associācijas(LEEA) izpilddirektors, tāpēc pāris nianses, kuras sasistībā ar šo būtu vērts ņemt vērā - šajā amatā es tiku apstiprināts pirms Rinkevičs vispār vēl kļuva par Valsts prezidentu, un diez vai LEEA valde bija tā, kura vispirms nokārtoja Valsts prezidenta ievēlēšanu, tad nolīga Zariņu, lai Valsts prezidents “nelīstu pie energouzņēmumu vadītāju algām”.

Šim amatam tiku izvēlēts ņemot vērā manu iepriekšējo - profesionālo un politisko darbību, kur daudzu gadu laikā esmu vienmēr paudis kompetentu, argumentētu un faktos balstītu viedokli. Kas arī ir viens no maniem uzdevumiem tagad.

Atgriežoties pie ST tarifiem.

Esmu jau sniedzis visai izvērstu skaidrojumu par to, kāpēc šīs tarifu izmaiņas daudziem ir tik šokējošas. Un kas būtu darāms, lai šo tarifu ietekmi mazinātu. Tomēr neskatoties uz to, arī A.Kluiņa rakstā tiek jauktas būtiskas lietas, kas izskaidro jaunās ST tarifa izmaiņas.

Proti, līdz šim bija saglabājusies ačgārna situācija - lai gan ST bizness nav elektrības tirgošana, bet gan elektrības piegādei nepieciešamā tīkla uzturēšana, ST ieņēmumi lielā mērā bija atkarīgi tieši no patērētās elektrības apjoma, nevis no lietotājam uzturētās pieslēguma jaudas. Līdz ar to veidojās absurda situācija - kad ST sniedz savu pakalpojumu lietotājam nemainīgā apjomā (nodrošina tam līgumā paredzēto pieslēguma jaudu), bet saņem par šo pakalpojumu samaksu, kas visu laiku mainās proporcionāli lietotāja elektroenerģijas patēriņam, kurš vispār nav saistīts ar ST biznesu. Tiem, kuri tērēja maz - tas bija izdevīgi.

Tagad mēs katrs sākam aizvien vairāk maksāt ST tik daudz, cik reāli izmaksā mums sniegtais pakalpojums - jaunajos ST tarifos caur šo fiksēto komponenti tiek veidota puse ( 50%) no visiem ST ienākumiem. Salīdzinoši iepriekš tie bija tikai apmēram 20%. Reāli šai attiecībai, lai tā atbilstu patiesajai izdevumu struktūrai, vajadzētu vēl mainīties - fiksētajai komponentei pieaugot vismaz 80% no visiem ST ieņēmumiem. Un ar to mums visiem ir nākotnē jārēķinās, plānojot savas pieslēguma jaudas.

Kāpēc tieši mājsaimniecības šīs tarifu izmaiņas skar visvairāk - par to šķiet nāksies sagatavot vēl kādu skaidrojošu rakstu, kuru arī NRA tiks dota iespēja publicēt, un visiem izteikt par to savu viedokli.

Par to, ko tiešām esmu teicis.

“Gan jau I. Zariņš tikai imitē uztraukumu ar jautājumu, “vai kāds Rīgas pils komandā vispār apjēdz, kādas sekas var izraisīt šādi Valsts prezidenta paziņojumi?” “

Nē, diemžēl tā nav! Tam tiešām var būt ļoti nopietnas sekas, ja sāksies nepamatota izrēķināšanās ar regulatoru, kurš pieņēmis kādam nepatīkamu lēmumu.

Tā nu ir sanācis, ka pārzinu tarifu veidošanas no visām būtiskākajām šī procesa pusēm - esmu bijis gan SPRK, gan politikā, tagad pārstāvu enerģētikas nozari, un esmu viens no tiem, kas saņēmis jauno rēķinu ar pamatīgu ST tarifa pieaugumu - tā ir tik vispusīga pieredze, kādas, šķiet, nav nevienam citam visā valstī, kas dod iespēju adekvāti spriest par notiekošo ar ST tarifiem. Tāpēc, ja cienījamajam un visnotaļ radošajam žurnālistam Arnim Kluinim ir patiesa rūpe par notiekošo ap ST tarifiem, un ja tik tiešām Valsts prezidentam ir svarīgi, lai tarifu noteikšanas process būtu pareizi sakārtots un maksimāli sabiedrības interesēm atbilstošs, arī par to, kā tiek vērtēti un pieņemti tarifi, kāda ir būtiskākā regulatora loma un uzdevumi šajā procesā - esmu gatavs sniegt savu redzējumu un padomu, bez maksas…