Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Nekas uz šīs pasaules nav tikai balts vai melns. Arī šī “nodokļu reforma”. Velns kā parasti slēpjas detaļās. Savukārt šīs “nodokļu reformas” detaļas ilgu laiku tika slēptas no mums. Un joprojām daudz kas tiek noklusēts.
Mīts par sociālo vienlīdzību un darba ņēmēju interesēm.
Nenoliedzami, priekšlikums mazināt darbaspēka nodokļu slogu, pārnesot to uz patēriņu un uzkrāto bagātību, ir solis pareizajā virzienā - tas padara mūsu ražotājus (un pakalpojuma sniedzējus) konkurētspējīgākus, jo samazina ražošanas izmaksas.
Taču liekulīgi ir šo “nodokļu reformu” pasniegt kā rūpes par darba ņēmējiem.
Proti, esošā ekonomiskā situācija - tautsaimniecības izaugsmes tendences, pieprasījums darbaspēka tirgū nosaka to, ka darbaspēka samaksas pieaugums ir neizbēgams neatkarīgi no šīs reformas (atsevišķās nozarēs - pat vēl lielākā apmērā, kā to piedāvā reforma), taču, ja būs šī “nodokļu reforma”, tas darba devējiem dos iespēju īstenot šo neizbēgamo darba samaksas pieaugumu ar mazākiem papildus IIN (iedzīvotāja ienākuma nodoklis) izdevumiem. Tāpēc loģisks ir uzņēmēju organizāciju atbalsts šādai “nodokļu reformai”, jo darba devējs no tās būs ieguvējs.
Savukārt arodbiedrību paustais atbalsts šajā kontekstā izskatās mazliet vientiesīgs un dīvains, jo kā mēs jau to zinām - “velns slēpjas detaļās”: “nodokļu reformā” kā viens no kompensējošiem mehānismiem tiek paredzēts ierobežot iespējas saņemt atmaksu par izglītības un veselības aprūpes izdevumiem, kā arī paaugstināt akcīzes nodokli degvielai, ko sajutīsim mēs katrs, izmantojot savu vai sabiedrisko transporta līdzekli.
Tas ir, šī “nodokļu reforma” ne tikai neuzlabos darba ņēmēju situāciju (salīdzinot ar to, kāda tā būtu nākotnē bez šīs “reformas”, nevis tagad!), tā patiesībā pasliktinās to, jo paredz galvenokārt uz darba ņēmēju maciņu rēķina kompensēt valsts budžeta caurumu, kas veidosies no “nodokļu reformā” paredzētā ieguvuma darba devējiem - iespēju maksāt mazāku IIN par darba samaksas pieaugumu, kura ir neizbēgama un notiktu neatkarīgi no šīs reformas.
Rezultātā darba ņēmējiem dēļ šīs “nodokļu reformas” nāksies piemaksāt par to (darba samaksas pieaugumu), kas viņiem pienāktos tāpat, arī bez šīs “nodokļu reformas”. Šo sagaidāmo darba samaksas pieaugumu, apmēram 6-7% apmērā nosaka objektīvie apstākļi, nevis “nodokļu reforma”. Šo ekonomisko situāciju, kurā atrodas mūsu tautsaimniecība, jau ir paguvuši aprakstīt gandrīz visi sabiedrībā zināmie ekonomikas eksperti un arī paši uzņēmēji, to uzskatāmi apliecina arī Statistikas pārvaldes publicētie dati - http://www.csb.gov.lv/notikumi/videja-darba-samaksa-aug-straujak-45374.html .
Galvenais “nodokļu reformas” kompensācijas mehānisms.
Svarīga nianse, kas ir jāņem vērā: “nodokļu reformas” īstenošanai tiek paredzēts izmantot visu iespējamo fiskālo telpu - gan paaugstinot nodokļu likmes, gan palielinot budžeta deficītu līdz maksimumam, kas nozīmē, ka šādas nodokļu politikas īstenošanas rezultātā neatliks vairs fiskālās telpas jebkādām citām iniciatīvām un jau samilzušo problēmu risināšanai - valsts autoceļu sakārtošanai, iedzīvotāju nodrošināšanai ar veselības aprūpes pakalpojumiem, atbilstošam finansējumam zinātnei un izglītībai utt.
Satraucoši ir arī paustie piedāvājumi risināt šīs ielaistās problēmas (piemēram veselības aprūpes finansējumu) uz Valsts speciālā budžeta (pensiju) ilgtspējas rēķina. Ne LM, ne FM tā arī nav spējusi sagatavot aprēķinus, kas apliecinātu Valsts speciālā budžeta (pensiju) ilgtspēju pie sagaidāmas (reālās) demogrāfiskās situācijas. Šeit LM pēdējā sniegtā atbilde, kas to apliecina: http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/030399359B8439FCC225810E004BBFDC?OpenDocument
Pamatots ir jautājums- vai tiešām atbildīgās ministrijas nespēj šos aprēķinus sagatavot, izmantojot aktualizētus datus, vai cenšas slēpt skarbo patiesību no sabiedrības, lai varētu vienkārši izmantot saviem īstermiņa politiskajiem mērķiem valsts speciālā budžeta (tautā sauktu - “sociālā budžeta”) pašreiz esošo uzkrājumu, kurš veidots, lai kompensētu sagaidāmo “budžeta bedri” tuvākā nākotnē.
Arī Valsts kontrole tā arī nav bijusi spējīga piestādīt savus aprēķinus, kas pamatotu tās paustos apgalvojumus par Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju.
Ja, piedāvājot nodokļu reformu, valdība nav spējīga piedāvāt sistēmisku (nevis tikai atsevišķu aspektu), ilgtspējīgu risinājumu, tad sanāk, ka patiesībā valdības piedāvātās “nodokļu reformas” galvenie kompensējošie mehānismi būs tādi kā jau ierasts kopš “veiksmes stāsta laikiem”: sabrūkošie Latvijas ceļi, cilvēki, kas turpinās mocīties un mirt rindās, nesagaidījuši pienācīgu medicīnisko aprūpi, medicīniskais personāls, kas spiests strādāt kā klaušu darbos, aizvien bada maizē mērdētā zinātne, un tie, kuri kārtīgi maksā nodokļus, cerot uz savām pensijām vecumdienās.