Sen zināma un izmantota patiesība nu ir izlauzusies līdz plašākai sabiedrības apziņai - pakļaut valstis un tautas, pārdalīt tām piederošos labumus, var ne tikai ar zobeniem vai tankiem, bet arī daudz smalkāk – manipulējot ar informāciju var iedarboties uz cilvēku apziņu tikpat efektīvi kā, izmantojot rupju varmācīgu spēku. Turklāt mūsdienu informācijas tehnoloģiju sniegtās iespējas un sabiedrības teju narkotiskā atkarība no sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem paver iespēju gandrīz jebkuram (vai caur jebkuru) palaist procesu analoģisku masu iznīcināšanas ieroču pielietošanai, protams, atkarībā no tā, vai ir izdevies atrast (vai arī kāds to ir pateicis priekšā…) vajadzīgo “pieejas kodu” Pandoras informācijas lādītei.
Daudziem tas šķiet aizraujošs, nervus satraucoši kutinošs pasākums, kurā iesaistīties daudz nedomājot par “savas” rīcības iespējamajām sekām, jo šis process tā baro Ego, dod iespēju spēlēties ar “augstām matērijām” (pārstāvēt sevi “gaišo” un “tumšo” spēku cīņā) un izcelties, sevišķi, ja izdodas “trāpīt”. Un tam noder viss, pat maza bērna līķītis izskalots jūras krastā.
“Hibrīdkarotāji” - pilinātāji
Neapjēdzot savas rīcības izraisītās cēloņsakarības - katram pienesot pa niecīgam (it kā) pilienam naida un baiļu kopējā sabiedrības apziņā veidojas baiss cunami, kas tālāk jau attīstīsies un darbosies pēc saviem likumiem, un pavisam ne tā, kā to iedomājas brašie “hibrīdkarotāji”. Taču, tā kā atšķirībā no reāla konflikta šajā “karā” pašam brašajam “karotājam” par savu “šaušanu” ne ar ko nav jāatbild (tas neriskē pat “saņemt pa muti”), ja vien šauj “pareizā” virzienā, tad tādu brašu “hibrīdkarotāju” rodas aumaļām, un tie karstasinīgi sacenšas savā “šaušanā” un “bumbošanā” no visiem iespējamiem stūriem, un kopīgā “cunami” veidošanā. Hibrīdkarš ir karš! Un “bumbas” lai krīt! Nu, braši! Nedod Dievs, šiem brašajiem “karotājiem” piedzīvot reālu konfliktu. Pamperu visdrīzāk visiem nepietiktu…
Diemžēl, tieši tālākas galējas eskalācijas scenārijs tiek provocēts un pat izgaršots. Vai tiešām tas ir mūsu mērķis, ko vēlamies izcīnīt šajā hibrīdkarā?
“Fronte tēva pagalmā”
Informācijas pretstāvēšanas jomā mēs esam izvēlējušies priekš sevis acīmredzami zaudējošu stratēģiju: kurš kuru vairāk “nobumbos” - tas arī ir uzvarējis!
Zaudējoša mums tā ir ne tikai tāpēc, ka mums ir mazāk “bumbu” un mazāk iespējas “bumbot” - un ir visnotaļ dīvaini, ka tie, kuriem ir uzticēts vest šo “karošanu”, paši to vēl nav sapratuši ( vai nevēlas to atzīt? ).
Zaudējoša mums tā ir arī tāpēc, ka mēdzam “bumbot” ne pa tiem mērķiem, bieži pat paši pa sevi!
Mūsu cīņa ar sev naidīgo propagandu ir kā trauku veikala īpašnieka cīniņš ar ziloni, kurš bradā pa viņa trauku veikalu - par katru saplēsto šķīvi mēs cenšamies tam iemest vēl ar kādu šķīvi. Rezultātā paši palīdzam zilonim taisīt grautiņu savā teritorijā. Zilonim pat nekas nav jādara, vienkārši jāatrodās metiena attālumā.
Proti, stratēģija, ka atbildot uz propagandu ar pret propagandu tiek panākts cerētais rezultāts, un ir jāturpina vairāk fokusēties uz to, un tad tas beidzot nesīs uzvaru - vismaz mūsu gadījumā ir absurda un zaudējoša, jo tos, kam tā visvairāk ir domāta - Latvijas cittautiešus, cilvēkus, kuri atrodas “nevēlamas” informācijas plūsmas ietekmē, šī mūsu veidotā informācijas plūsma nemaz nesasniedz. Un pat, ja sasniedz, tad bieži ar to tiek panākts pretējs rezultāts.
Patiesībā tas taču ir vienkārši apjēdzams (dīvaini, atkal - tikai ne tiem, kuriem to vajadzētu apjēgt…), un tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi faktori.
Objektīvie - mūsu salīdzinošās propagandas iespējas un kvalitāte.( Vienkārši pamēģiniet paši pasekot līdzi abām informācijas plūsmām - tas būs arī lielisks treniņš jūsu kritiskai domāšanai. )
Subjektīvie - lielākā daļa cittautiešu izjūt ciešu sasaisti ar savu etnisko dzimteni, reālu vai vismaz emocionālu. Savukārt aptuveni trešā daļa, saskaņā ar publiskajās aptaujās pausto (tātad reāli šis īpatsvars varētu būt vēl lielāks), atbalsta kaimiņvalsts piekopto politiku.
Un tagad iedomājieties, ja šim cilvēkam ir jāatrodas divās savstarpēji pretrunīgās propagandas informācijas plūsmās - kuru tas izvēlēsies par “pareizo”, un kā būs ar to “otro” ?
Pareizi, tas savukārt nozīmē, ka otras propagandas plūsmas spiedienu uz sevi tas uztvers kā sev nevēlamu, pat naidīgu, jo šīs informācijas plūsmas ir savstarpēji ļoti antagonistiskas. (Analoģiski, tāpat kā šo otru, sev antagonistisko informācijas plūsmu, uztveram mēs, kas atrodas pretējās informācijas plūsmas ietekmē. )
Rezultātā, kas tiek iegūts? Šāda propagandas - kontrpropagandas kariņa spēlēšana ir kā zilonis, kas izbradā mūsu sabiedrību - tā tiek aizvien dziļāk sašķelta un demoralizēta: vienai daļai liekot justies aizvien apdraudētākai savā zemē, otrai - justies aizvien mazāk piederīgai tai. Veidojas katalizators tālākai sabiedrības radikalizācijai.
Turklāt zaudētāji kļūstam arī globālā mērogā - jo paši sevi pataisām par bīstamu un nevēlam vietu, nu jau ne tikai ārvalstu ieguldījumiem, bet arī savējiem.
Kam tas ir izdevīgi ?
Var, protams, to attaisnot ar ierasto mazspēju pieņemt adekvātus lēmumus, un tādēļ aklo pakaļ sekošanu citu (lielāko brāļu) rīcībai kā paraugam (ignorējot acīmredzamo - mūsu “bumbošanas” jauda un līdz ar to arī samēri ir pavisam savādāki, līdz ar to arī rīcības stratēģijai būtu jābūt citādai).
Taču galvenais iemesls šādai neadekvātai rīcībai ir varas elites nespēja risināt sabiedrībai aktuālos (jau samilzušos) izaicinājumus un neskatoties uz to - tās savtīgā interese noturēties pie varas par jebkuru cenu. Tāpēc šāda ģeopolitiskās histērijas uzkurināšana dod tai iespēju novērst sabiedrības uzmanību no pašas sastrādātajām nejēdzībām - biedējot sabiedrību ar vēl lielākām (globālākām) nepatikšanām, tā pozicionējot sabiedrības apziņā sevi kā mazāko iespējamo ļaunumu, ko var/vajag izvēlēties.
Pie katras iespējas varas eliti apkalpojošie, un pati varas elite, drebēdami baida Latvijas sabiedrību ar Ukrainas scenāriju, tikai nez kāpēc piesaucot notikumus Ukrainā parasti tiek noklusēts galvenais iemesls, kāpēc bija iespējams šāds scenārijs - sašķelta sabiedrība un varas korumpētība, tās nespēja (nevēlēšanās) risināt sabiedrībai aktuālos jautājumus. Ironiski, tad jau sanāk ka tas ir scenārijs, kuru varas elite savā mazspējā un alkatībā gatavo mums un tāpēc laikus brīdina par to?!
Diemžēl, sabiedrības šķelšana (pareizajos un nepareizajos) ir svarīgs instruments varas monopola noturēšanai, pilnasinīgas politiskās konkurences (kas ir galvenais virzītājspēks) izslēgšanai un bez alternatīvas politiskās izvēles veidošanai (ņemot vērā politisko spēku elektorāta sadalījumu). Šāda situācija nodrošina varas elitei ērtu pastāvēšanu - vienalga, cik bezatbildīgus vai koruptīvus lēmumus tā pieņemtu. Tāpēc histērijas pūšana pa visiem iespējamiem caurumiem tiks visādi veicināta.
Zaķītim derēs eža kažociņš?!
Iespējams, apkalpojot izvirtušās varas elites vajadzības, tika dzemdēta ļoti aprobežota, un Latvijas reālajā situācijā pagalam aplama ideja, ka vajag tikai pastiprināt savu propagandas spiedienu, lai šajā “karā” varētu gūt uzvaru. Tas ir tikpat neadekvāti, kā censties piedabūt ēst riekstus, aizmirstot, ka tie vispirms ir jāizloba no čaumalas. Vienkārši piespiedīsim tos ēst!
Piedāvātais risinājums, ka vajag izveidot vēl vienu TV kanālu krievu valodā, lai varētu gūt pārsvaru informatīvajā karā - līdzinās anekdotei par zaķīti, kuram gudrā Pūce ieteica uzvilkt eža kažociņu, lai neviens tam vairāk nevarētu izdarīt pāri. Var jau censties šajā priekšlikumā saskatīt kaut kādu stratēģisku jēgu (abstrahējoties no Latvijas specifikas), taču taktiski, tīri praktiski to īstenot, nozīmē būvēt lielveikalu, cerībā, ka tāpēc tajā ievilināsim daudz pircēju, lai gan produktu, ko piedāvāt, pietiks labi ja dažiem plauktiem, un arī - cik šos produktus vispār kāds gribēs “pirkt”, ja tie “neiet kopā” ar to, no kā līdz šim ir pārtikts ? Bet veikals būs jāuztur. Un sanāks kārtējais “veiksmes stāsts”.
Vai tas nav nopietns iemesls aizdomāties par šādu priekšlikumu autoru kompetenci?
Piesedzoties ar karstiem cīņas saukļiem, tiek piedāvāts iztērēt (apgūt) priekš kaut kā vairāk naudas, nevis sasniegt rezultātu. Tad jau vairāk jēgas no šīs naudas sanāks, to pievienojot tiem miljoniem, ko varas koalīcija paredzējusi tērēt pupuķu populācijas un tālo galaktiku pētīšanai ( tās tiešām ir reālas nākošā gada valsts budžeta izdevumu miljonu vērtas pozīcijas! ), jo tā vismaz mēs neizdarīsim sev pāri. Lai gan varētu to izmantot daudz lietderīgāk.
Rieksti vispirms ir jāizloba
Ja kāds to ir pārpratis - nav runa par to, ka nav jācīnās ar sev naidīgu propagandu. Vienkārši, esošā pieeja ir neveiksmīga un destruktīva. Ir jāpadara mūsu veidotā informācijas plūsma pieņemama cilvēku apziņai, kura atrodas pretējā informācijas plūsmā. Tāpēc mūsu situācijā daudz racionālāk būtu veidot nevis lielveikalu, kuru nespēsim piepildīt, bet sākt vismaz ar vienu plauktu - teiksim, vismaz reizi nedēļā veidot saistošu analītisku diskusiju raidījumu, kurā nodarbotos nevis ar propagandu, bet gan ar kvalitatīvu pretējās puses propagandas analīzi. Ja tas būs kvalitatīvi sagatavots (saistošs formāts, patiesi fakti, adekvāti secinājumi, objektīva analīze), tad tā izvietošana medijos, kuros var aizsniegt paredzēto mērķauditoriju, būs ļoti racionāls un efektīvs veids, kā radīt tiltu, pa kuru cilvēka apziņai nonākt no vienas informācijas plūsmas otrā. Turklāt nedeformējot pārējo sabiedrības apziņu.
Savādāk tas, ko spējam līdz šim - ar gandarījumu piepilināt masu medijus ar naida un baiļu piepildītiem propagandas sižetiem un rakstiem, kur pat anonīmie komentāri bieži ir sakarīgāki, varbūt arī rada gandarījumu un pašapmierinājumu pašiem brašajiem “hibrīdkarotājiem”, bet normāla, daudz maz kritiski domāt spējīga cilvēka smadzenēm tas rada vēlmi atgrūsties no šādas informācijas, un tās veidotā piedāvājuma. To uzskatāmi apliecina analoģiski procesi arī citviet Eiropā.
“Trampa efekts” jeb paši pūta - paši dega…
Var jau censties pasniegt notiekošo Eiropā (pilsoņu politisko izvēli dažādās vēlēšanās un aptaujās), kā Krievijas propagandas nopelnus, lai gan tās nopelns šajos procesos visdrīzāk ir tāds pats, kā Donalda Trampa uzvarai ASV prezidenta vēlēšanās - tā vienkārši ir loģiska, uz dziļākiem pašsaglabāšanās instinktiem balstīta cilvēku reakcija uz pašu(rietumu) propagandas sacelto psihozi - draudiem ar pašiznīcināšanos, globāliem riskiem un tālākas pretstāvēšanas eskalācijas, kuru cilvēki instinktīvi nevēlās piedzīvot.
Vai tiešām tas ir pamats histērijai? Varbūt beidzot ir vērts izdarīt pareizos secinājumus? Un tad pārsteigumu vairāk nebūs! Turklāt, kamēr vēl ir iespējams - ir vērts aizdomāties, kas sagaida mūs, ja propagandas spiediena rezultātā, ļaujoties histērijai, šī “nevēlamā” pašsaglabāšanās barjera cilvēku apziņā tiks uzlauzta? Mēs reāli stāvēsim tuvāk nekā viena soļa attālumā no globālākā konflikta cilvēces vēsturē, un to paspert būs tikpat viegli, kā savulaik tas notika, piemēram, ar karu Irākā - atliks tikai paziņot ieganstu (piemēram: drauds cilvēcei) un ar visplašāko sabiedrības atbalstu uzsākt tā novēršanu.
Mazākais ļaunums un uzvarošā stratēģija
Protams. Tie, kuriem tas labpatikās, var turpināt uzskatīt - jo hipertrofētāk tiks reaģēts uz pretējās puses propagandu, jo uzvarošāks būs mūsu “kariņš”, taču veselais saprāts un notiekošais saka priekšā, ka uzvarošā stratēģija nav iespējama bez pozitīva konstruktīvisma. Un tas ir tas, kas mums fundamentāli iztrūkst.
Pat attiecībā uz mūsu pašu notiekošo. Mums taču ir labas ziņas, ko varam sagatavot vismaz par sevi! Vai tiešām vakarā ziņas par dienas veikumu vienmēr ir jāsāk ar to - kas nogalināts, izvarots vai sadedzināts? Tas tiešām ir galvenais, kas mums ir jāzina par savu valsti?
Cilvēks nevēlas izvēlēties “ļaunumu” (lai arī mazāko), jo tas ir pretēji cilvēka fundamentālam eksistences uzstādījumam (evolūcijai). Cilvēks meklē pozitīvo, intuitīvi tiecās uz to, kamēr vēl nav galīgi nozombēts. Tāpēc, ja vien mūsu hibrīdkara stratēģijas pamatā nav baiļu un naida propogandas nozombēta paklausīga sabiedrība, tad tās pamatā būtu jābūt - Latvijai kā veiksmīgai valstij. Valstij, kurai cilvēki vēlas būt piederīgi, jo šī valsts rūpējas par tiem, ir kā fundaments cilvēku labklājībai, drošībai un ilgtspējīgai attīstībai, un tāpēc to lojalitātei valstij un tās vērtībām ir reāls, pozitīvs pamats, pret kuru naidīgas propagandas asākie zobi atlauzīsies.
Vai kaut ko tādu varam sagaidīt no esošās varas elites?
Epilogs. Kā sirds reiz vēderu uzvarēja
Var, protams, nosodīt katru, kas nerīkojas mums pa prātam. Bet atcerēsimies, ka tieši tas - cik daudz naida un cik daudz saskaņas ir mūsos, nosaka to - esam mēs zaudētājos vai uzvarētājos šajā karā par cilvēku prātiem. Mēs paši, katrs savā vietā, ar saviem darbiem, ar savām domām veidojam šo uzvarētāju vai zaudētāju bilanci.
Pat sīka cilvēcības nianse var izraisīt daudz vairāk atsaucības, nekā centīgi kultivēti negāciju plūdi - pirms sešiem ar pus gadiem viskarstāk komentētā ziņa internetā uz vasaras saulgriežiem bija par trim vīriem, kuri bija iegādājušies sivēntiņu, lai svētku vakarā sev gardu cepeti sagādātu, bet kad beidzot pienāca laiks rīkoties, lai tiktu pie kārotā cepeša, nevienam nepacēlās roka, un galu galā vīri kopā ar sivēnu devās izlūgties tam mājas Zooloģiskajā dārzā, kas tā arī izdevās.
Tas laikam ir lielākais mūsu izaicinājums, ja vēlamies pastāvēt šajā izaicinājumiem piepildītajā pasaulē - spēt ieraudzīt un pieņemt to, ka viens otram mēs esam kaut kas daudz vairāk kā tikai savu vēlmju (vai baiļu) apmierinājuma objekts, un mainīt savu attieksmi. Vai arī turpināt uzskatīt, ka varam būt tikai sivēntiņš, kura liktenis atkarīgs no citu žēlastības un tāpēc viss ko vērts ir darīt - stumdīties par labāku vietu pie siles, lai varētu to tukšot uz nebēdu, kamēr vēl tāda iespēja ir.
Lai miers virs Zemes un cilvēkiem labs prāts!