Nu jau visi zina, ko nozīmē burtu salikums OIK. Mēs to katrs redzam, maksājot savus elektroenerģijas rēķinus. 2016. gadā OIK maksājuma summa bija 237 miljoni eiro. Kopumā šī afēra mums jau ir izmaksājusi vairāk nekā miljardu eiro. Un, ja šai afērai ļaus tāpat turpināties, tad, saskaņā ar EM sniegto informāciju Eiropas Komisijai, kopējais OIK slogs, ko mums nāksies nomaksāt, būs apmēram 3,7 miljardi eiro. Tātad mēs ar šo OIK stāstu, vēl neesam pat pusē! Lūk, tā ir lielākā valsts izzagšana Latvijas vēsturē, salīdzinot ar kuru, “oligarhu sarunas” izskatās pēc tādu mazu puišeļu blēņošanās.
Taču par to tiek runāts nelabprāt, jo jau no paša sākuma OIK ir bijusi politiski piesegta afēra un tie, kas to ir pieseguši, joprojām ir pie varas. Kas par to liecina, un kā tā tika (un joprojām tiek) īstenota, tika izklāstīts iepriekšējā šim tematam veltītajā rakstā ( “OIK - kas slēpjas zem deķa” ), to var izlasīt šeit.
Politiskā piesega kopskats
Tas sākās ar stāstu par ES prasībām, kas paredzēja līdz 2020. gadam palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem (AER) iegūtās enerģijas īpatsvaru līdz 20% no kopējā saražotās enerģijas daudzuma ES dalībvalstīs. Latvija sev izvirzīja vēl ambiciozāku mērķi - 40%. Ja kāds vēlas diskutēt, vai Latvijai būtu bijis jāuzņemas šāda apmēra saistības, lai papēta, kas un kādā veidā to virzīja - iespējams atradīs interesantas politiskās saites ar pašlaik notiekošo…
Taču galvenais visā šajā stāstā - kādā veidā politiķi izvēlējās sasniegt šos 40%. Neskatoties uz to, ka siltumenerģijas patēriņš mums ir apmēram četras reizes lielāks par elektroenerģijas patēriņu, un par spīti tam, ka AER tehnoloģijas elektroenerģijas ražošanai nav konkurētspējīgas un to izmantošanai ir nepieciešamas ļoti lielas subsīdijas, atšķirībā no siltumenerģijas ražošanas, kur AER tehnoloģijām ir krietni augstāka konkurētspēja, un kuras turklāt mēs spējam attīstīt un saražot paši - tika pieņemts politisks lēmums īstenot šo mērķi tieši ar elektroenerģijas ražošanu. Veidojot tam dāsnu atbalsta mehānismu. Par kādām interesēm domāja politiķi izdarot šādu izvēli? Kā interesēs rīkojās Ekonomikas ministrija? Pat, ja jums nav nekādas sajēgas par enerģētiku, nav sajēgas par ekonomiku, pietiek pat ar nelielu saprāta dzirksti, lai ieraudzītu šādas izvēles ekonomisko absurdumu un neatbilstību sabiedrības interesēm. Un tomēr tā tika izdarīta.
Lai varētu īstenot un piesegt šo afēru daudzu gadu garumā, tika izveidots vajadzīgais normatīvais regulējums:
To visu nodrošināja EM, kura pēc tam, uz šādi izveidotas normatīvās bāzes, ērti varēja pieņemt kādam vajadzīgos lēmumus, dodot sabiedrībai vajadzīgo interpretāciju. Turklāt lēmumi tik centīgi tiek pieņemti kāda konkrētās interesēs, ka ne reti netiek ievērots pat šis īpatnēji izveidotais normatīvais ietvars, un tas tiek darīts līdz pat šim brīdim - kā to uzskatāmi parādīja TV3 “Nekā personīga” sižeti, pretstatā EM apgalvotajam. Aprēķins ir vienkāršs - normatīvais regulējums ir tik samudžināts, ka to spēj saprast tikai tie, kas to ir izveidojuši, un tie, kas to izmanto savās interesēs. Visiem pārējiem var iestāstīt vajadzīgo interpretāciju - neviens tāpat nespēs iedziļināties un ieraudzīt, kas patiesībā notiek. Un pat, ja kāds to spētu - tad tas vēl ir jāpierāda citiem, bet patiesība ir tik šokējoša, ka tai būs grūti noticēt.
“Konteinershēmu” afēras arhitektūra.
EM izmisīgi centās slēpt savus lēmumus saistībā ar TV3 žurnālistu atklātajām “OIK krāpniecībām”, pat, pārkāpjot Satversmi, attiecās tos iesniegt Saeimai, un tikai, iesaistot Saeimas Juridisko biroju un, piesaucot Satversmes aizsardzības biroju, kuram jau tika gatavots iesniegums par šo Satversmes pārkāpumu, tika panākts, ka EM tos beidzot iesniedz.
Gandrīz visos šajos gadījumos shēma ir sekojoša:
No sākuma tiek saņemta EM atļauja ieviest elektrisko jaudu, uzstādot koģenerācijas (elektrības un siltuma vienlaicīga ražošana) iekārtu, kas kā kurināmo izmanto biomasu - ieviešamās elektriskās jaudas apjoms parasti ir vismaz 1MW vai vairāk. Šķeldas koģenerācijas stacijai, atkarībā no tehnoloģijas, šai elektriskajai jaudai atbilstošā siltuma jauda būs vismaz 2 līdz 4 reizes lielāka. Lai rastos priekšstats, cik tas ir daudz - 2 MW siltuma jaudai atbilstoša siltuma slodze, lai šāda koģenerācijas stacija varētu efektīvi strādāt (lietderīgi izmantot visu saražoto siltumenerģiju) cauru gadu, būtu vajadzīga tāda pilsēta kā Tukums, kas spēj nodrošināt apmēram 2MW siltuma slodzi visa gada garumā. Kā tas bija uzskatāmi redzams šajos TV3 sižetos atspoguļotajos gadījumos, daudzviet šāda siltuma slodzes pieejamība, delikāti sakot, bija tikai teorētiska. Un tas ir viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc paredzētajā laika termiņā šādas apsolītās jaudas netiek ieviestas - jo vienkārši tās ir neatbilstoši lielas un nevajadzīgas.
Kādēļ uzņēmējiem rodas tāda neracionāla vēlme pretēji biznesa loģikai censties īstenot investīcijas vairāku miljonu apmērā acīmredzamas “neiespējamās misijas” ietvaros - tā vietā, lai izvēlētos reālus, īstenojamus nosacījumus (atbilstošas jaudas)?
Tas kļūst skaidrs, nākamajā shēmas solī - kad komersants, pēc šīs jaudas atļaujas saņemšanas, vēršas pie EM ar nākošo iesniegumu - piešķirt tam atļauju pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, no šīs stacijas, kura vēl nav uzcelta. Šis iepirkuma apjoms tiek noteikts, ņemot vērā to jaudas lielumu, kuru EM ar savu lēmumu
iepriekš ir atļāvusi ieviest (vai palielināt) - jo lielāka ir šī jauda, jo proporcionāli lielāks tiek noteikts šis maksimāli iespējamais obligātā iepirkuma elektroenerģijas apjoms. Un protams, gandrīz visos gadījumos, ja vien komersants ir spējis iesniegt pareizi sagatavotus dokumentus, šāda atļauja tam tiek piešķirta.
(Kādēļ EM vēlīgi dāļāja šādas atļaujas acīmredzamiem neracionāliem risinājumiem, tas ir atsevišķas izpētes vērts jautājums, kuru būtu jāveic institūcijām ar atbilstošu kompetenci, jo pašas EM veiktās dienesta pārbaudes rezultāti par šiem lēmumiem ir “pazuduši”. Pēc pēdējās EM sniegtās versijas tādu nemaz nav bijis - līdz rezultātam EM izveidotā komisija nemaz neesot nonākusi. Lai gan arī tāda komisijas slēdziena nav. Un nevienu līdz šim tas nav interesējis - kāpēc? Ticamāka gan šķiet kuluāros zināmā versija, ka ir tikusi panākta vienošanās par šo rezultātu “pazušanu”, un ka tā pavisam šie pārbaudes rezultāti nemaz neesot “pazuduši”...)
Nākamais shēmas solis ir, kā šo EM dāsni piešķirto atbalsta apjomu saglabāt un izmantot pilnā apmērā? Dilemma ir acīmredzama - vai nu kaut kā izpildīt realitātē neizpildāmos nosacījumus, balstoties uz kuriem, ir piešķirts neadekvāti lielais atbalsta apjoms, vai arī šo nesamērīgi lielo, trekno pīrāga kumosu pazaudēt.
Šī situācija tiek atrisināta, pateicoties ļoti savdabīgajai EM rīcībai, kuras pamatotību tā joprojām nav spējusi izskaidrot. Proti, lai gan EM izsniegtais lēmums par tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir pieņemts, balstoties uz komersanta iesniegto informāciju - nosakot konkrētu izmantojamo tehnoloģiju, efektivitātes un lietderības kritērijus, jaudas lielumu un termiņu, kurā enerģijas ražošanai ir jābūt uzsāktai saskaņā ar komersanta iesniegumā apliecināto, tomēr EM “pašaizliedzīgi” nāk pretī komersantam un ir gatava uzskatīt, ka tās lēmums skaitās izpildīts, pat, ja lēmumā paredzētie nosacījumi nav ievēroti - galvenais, lai komersants noteiktajā termiņā pagūtu iesniegt jebkādu apliecinājumu, ka jebkāda elektroenerģijas ražošana ir notikusi, un par to ir sastādīts AS “Sadales tīkli” akts. Tad nu komersanti mudīgi, saskaņā ar EM sniegtajiem skaidrojumiem, uz brīdi zaļā pļavā atved un noliek iekārtu (konteineru) ar simtiem reižu mazāku elektrisko jaudu, liek to AS “Sadales tīkliem” nomērīt, lai dabūtu EM vajadzīgo dokumentu, un iesniedz to EM. Kopā ar iesniegumu piešķirt tiem tiesības palielināt (simtiem reižu) uzstādīto jaudu - vēl uz pieciem gadiem.
Un visos zināmos gadījumos tas noslēdzas ar šiem komersantiem labvēlīgu EM lēmumu, kura visu to akceptē. Neskatoties uz to, ka šajos komersanta iesniegtajos dokumentos, balstoties uz kuriem, ir pieņemts šis EM lēmums, ir skaidri redzams, ka atļaujas nosacījumi nav izpildīti, tas tomēr netraucē EM saglabāt komersantam piešķirto trekno, neadekvāti lielo obligātā iepirkuma pīrāga kumosu.
Kādas pašaizliedzīgas EM rūpes par nacionālo enerģētiku!
Šādas rīcības absurduma analoģija būtu, piemēram - ja valsts vienotos ar komersantu, ka noteiktā termiņā, tam ir jāuzceļ daudzdzīvokļu nams, par ko valsts tam apsolās maksāt atbilstošu dāsnu īres maksu, bet komersants to neizdara - daudzdzīvokļu nama vietā uzstāda suņu būtu. Turklāt uz brīdi. Un tas tiek novērtēts kā šīs vienošanās izpilde! Turklāt tiek paziņots, ka komersantam paredzētā īres maksa tiks saglabāta pilnā apmērā…
Kur tas suns aprakts?
Bez šiem EM īpatnēji pieņemtajiem lēmumiem, un rīcības, kas ir veicinājusi plašu krāpniecības shēmu īstenošanu daudzu gadu garumā, šie “krāpniecības” gadījumi nebūtu iespējami.
Šādas aizkustinošas rūpes par nacionālo enerģētiku nepaliek “OIK ražotāju” nenovērtētas - saskaņā ar TV3 “Nekā personīga” veikto pētījumu, kopš 2010.gada, to veiktie ziedojumi ZZS sastāda vismaz 140 000 eiro, savukārt Vienotībai, kuras Ekonomikas ministru laikos sabiedrībai tika radīts vislielākais OIK slogs (skat grafiku), oficiāli ir saziedots vismaz 256 000 eiro.
Tas, ko parādīja žurnālisti, ir tikai ieskats gara, gara vilciena sastāva pēdējā vagonā. Taču, pateicoties tam, nu ir iespējams parādīt un pierādīt ar konkrētiem piemēriem, kā ir tikusi īstenota un politiski piesegta šī OIK afēra. Lai tādejādi radītu pamatotu pieprasījumu pārskatīt un izvērtēt visu līdz šim sastrādāto un cītīgi slēpto no sabiedrības. Un ja būtu politiskā griba to izdarīt - varētu panākt nozīmīgu OIK samazinājumu.
Diemžēl ir acīmredzams, ka šādas politiskās gribas varas koalīcijai nav!
Ir tieši otrādi - vēlme to visu piesegt, par to liecina gan EM darbības, gan koalīcijas balsojumi Saeimā attiecībā uz pieprasījumu par šiem EM lēmumiem, kad uzskatāmi ar faktiem un dokumentiem tika pierādīts, ka EM ir ne tikai piesegusi, bet pat režisējusi šīs krāpniecības - uz ko Ekonomikas ministrs nespēja neko atbildēt, vispār neko! Taču tas netraucēja varas koalīcijai noraidīt šo pieprasījumu kā nepamatotu. Arī nedēļu vēlāk 23.novembra Saeimas plenārsēdē, kurā tika izskatīts šis pieprasījums “Par Ekonomikas ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par subsidētās elektroenerģijas ražošanas atļaujām un pieņemtajiem lēmumiem” Ekonomikas ministrs pat nemēģināja neko atbildēt pēc būtības, un tas tika pieņemts kā Ekonomikas ministram atbilstoša rīcība. Šeit Saeimas sēdes stenogramma.
Pēc žurnālistu atklātajiem iespējamajiem krāpniecības gadījumiem, EM tika lūgta skaidrot savus lēmumus un rīcību. Ja EM lēmumi un darbības šajās iespējamajās krāpniecībās būtu īstenoti sabiedrības interesēs, kā tas tiek apgalvots, tad EM būtu ieinteresēta to rādīt un stāstīt, taču EM tā vietā centās sniegt garas, samudžinātas, nesakarīgas un savstarpēji pretrunīgas atbildes, bieži vispār ne pēc būtības. Kā tintes zivij slēpjoties - cerot, ka ar to pietiks, lai saglabātu savu uzburto “realitāti”. Šeit (Saeimas mājas lapā, sadaļā “Jautājumi” ) var iepazīties ar EM uzdotajiem jautājumiem un sniegtajām atbildēm:
http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/WEB_questions?OpenView&count=30&start=361
“Viens likums viena taisnība visiem” - neattiecās arī uz fizikas likumiem?
Lai dotu iespēju EM pašai ar savām atbildēm nonākt līdz acīmredzamām pretrunām un pierādīt atbilžu acīmredzamo absurdumu un neatbilstību pat pašas izveidotajai normatīvajai videi, EM tika uzdots skaidrot savas sniegtās atbildes, ļaujot aizvien vairāk sapīties savos skaidrojumos un interpretācijās. Tas bija visnotaļ nepateicīgs un nogurdinošs process, taču par spīti EM centieniem, tas tika veiksmīgi īstenots, līdz EM, lai neatmaskotu sevi, ir izvairījusies sniegt atbildes Saeimai uz pēdējo jautājumu sesiju. Pārkāpjot gan Latvijas Satversmi, gan Saeimas kārtības rulli, kurš nosaka, ka “atbildi uz jautājumu, kas nav steidzams, attiecīgā amatpersona iesniedz rakstveidā Saeimas Administrācijai ne vēlāk kā iepriekšējā dienā pirms termiņa, kas noteikts atbildēm uz iesniegtajiem jautājumiem, vai sniedz to mutvārdos. Ekonomikas ministrs to nav izdarījis.
Rodas pamatots jautājums - ja jau ministram viss ir iepriekš saplānots un zināms, ka viņš nevarēs ierasties Saeimā, lai sniegtu atbildes mutiski, kādēļ šīs atbildes netika sagatavotas un iesniegtas rakstiski, kā to paredz Saeimas kārtības rullis? Taču droši vien arī uz šo jautājumu Ekonomikas ministrs nespēs atbildēt, jo izrādās, ka Ekonomikas ministrijā, saistībā ar EM pieņemtajiem “OIK lēmumiem”, “pazūd” ne tikai dokumenti, bet arī atbildes.
Šeit EM sniegtā “atbilde”:
http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/1A340E6D09B58642C22581FC004BF87F?OpenDocument
Savukārt, šeit viens no šiem jautājumiem, uz kuru EM ir izvairījusies sniegt atbildi, jo tas nozīmētu apliecināt, ka EM ir apzināti piesegusi žurnālistu atklātās “krāpniecības shēmas”, vai arī, turpinot izvairīties, būtu jānostāda sevi acīmredzami idiotiskā situācijā, nu jau cenšoties apiet ne tikai juridiskos, bet arī fizikas likumus:
http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/6A4835C06D4E3956C22581F6002D3298?OpenDocument
Valstī, kurā demokrātija un tiesiskums nozīmē kaut ko vairāk kā nekā tukši vārdi, tāda izpildvaras rīcība un lietu virzība nebūtu iespējama. Bet tas jau atkal ir jautājums, kurš būs jāvērtē atbilstošas kompetences institūcijai. Un arī Latvijas sabiedrībai.
Kad vārdi un darbi saskan.
Ir skaidrs, ka tiks darīts viss iespējamais, lai šo afēru piesegtu, veicot visādus kosmētiskus un māņu manevrus (kas jau notiek), lai imitētu vajadzīgo darbību, bet lai smagais OIK slogs (kas kādam ir trekns pīrāgs) Latvijas sabiedrībai netiktu nozīmīgi mazināts.
To uzskatāmi demonstrē EM ar savām darbībām. Arī EM plaši izsludinātā “OIK staciju” pārbaude “pa pilnu perimetru” (vairāk kā 400 “strādājošu” staciju), kura tika noreducēta līdz 39 stacijām, kuras, līdzīgi TV3 žurnālistu atklātajiem gadījumiem, “strādā” ar būtiski samazinātu jaudu. Gandrīz visos plašsaziņas līdzekļos tiek ziņots, ka šīs pārbaudes rezultātā ir anulētas atļaujas 3 gadījumos. Par pārējiem vēl
turpinās pārbaudes, bet 7 gadījumos jau esot pamats šo obligātā iepirkuma atļauju saglabāt.
EM tā arī nespēja skaidri atbildēt - kas tad tieši un kā katrā konkrētā gadījumā ir ticis pārbaudīts? Ja jau sākotnēji ir zināms, ka neviena no šīm stacijām nestrādā saskaņā ar tiem nosacījumiem (piemēram, komersanta iesniegumā norādītā jauda) balstoties uz kuriem tika izsniegta atļauja, un tas jau sākotnēji, pirms pārbaudes uzsākšanas, ir bijis konstatēts, tad kāds ir šīs pārbaudes mērķis - atklāt vai piesegt šo neatbilstību, “nolaižot simboliskas asinis” ? Tāpat EM izvairījās sniegt skaidru atbildi, vai visos šajos atlikušajos 36 gadījumos, kurus EM “turpina izvērtēt”, stāv reāli uzstādītas stacijas? Jo, ja šādu staciju tur nav - tad kas vēl tur būtu izvērtējams, lai pieņemtu lēmumu par atļaujas nosacījumu izpildi ?! Vai varbūt “sashēmojams” ?...
Līdz ar to, pamatotāks būtu bijis paziņojums, ka pārbaudes rezultātā EM turpina piesegt 36 no 39 stacijām, kurām ir līdzīgas pazīmes kā TV3 “Nekā personīga” žurnālistu atklātajos gadījumos. Un šī pārbaude izskatās nevis kā mēģinājums mazināt OIK slogu, bet gan to piesegt.
Izdarīsim paši vai “Rietumi mums palīdzēs”?…
EM paziņojusi, ka atbalsta shēmas OIK saņēmējiem tiks samazinātas (salīdzinoši nenozīmīgi), un tas esot saskaņots ar Eiropas komisiju(EK). Lai pārliecinātos, cik lielā mērā šo procesu EM ir īstenojusi sabiedrības interesēs, EM tika lūgts iesniegt šo EM saraksti ar EK un dokumentus no šīm sarunām, taču EM ir attiekusies to darīt, tādejādi pastiprinot bažu pamatotību, ka EM ir maldinājusi EK, nesniedzot pilnīgi informāciju par visu OIK atbalsta shēmu apjomu.
Eiropas komisija ir skaidri pateikusi, ka OIK ir valsts atbalsts, kurš bija jāsaskaņo ar EK. EM to nebija izdarījusi. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru, atbalsta pasākums, kas īstenots to atbilstoši nesaskaņojot- ir nelikumīgs ( Līgums par Eiropas Savienību, 108.pants). Tiesiskās sekas, kas izriet no šādas nelikumības ir tā atgūšana nolūkā atjaunot iepriekšējo situāciju. Tas paver plašas iespējas tā nopietni pārskatīt esošo OIK slogu, ja vien būtu politiskā griba. Plaši piesauktā tiesiskā paļāvība šajā situācijā nav tāda, kā to pasniedz tie, kas cenšas piesegt šo afēru.
Izmantojot Eiropas Savienības judikatūru, varētu vispār principiāli pārskatīt visu šo afēras pamatotību, ar ļoti tālejošām sekām, kuras būtu ļoti nepatīkamas visiem šajā afērā iesaistītajiem - tāpēc varas elite nevēlas to pieļaut.
Taču ledus ir uzlauzts - ir iegūti dokumenti, ar kuriem varēs pierādīt un parādīt, kā ir tikusi īstenota viena daļa no šīs valsts vēsturē lielākās izzagšanas, lai tādejādi radītu pamatu izmeklēt un pārvērtēt visu šo afēru. Šāda izmeklēšana dotu iespēju sagatavot reālu ceļa karti, kas ir jāizdara, lai šo OIK slogu varētu būtiski samazināt. Un tas ir iespējams. Taču tikai no sabiedrības aktīvās pozīcijas būs atkarīgs, vai politiķi izvēlēsies iet šo ceļu - pareizāk sakot, būs spiesti iet šo ceļu, atmaskojot savu līdz šim sastrādāto un “tumbačkās” noslēpto. Pagaidām šādas politiskās gribas nav. Nez kāpēc…