Sērgu zīme apsūbēt neļauj

 
©F64 Photo Agency

Līdz ar koronavīrusa parādīšanos vairs nav iespējams neatzīt, ka Eiropa tik tiešām atgriežas viduslaikos jeb viduslaiki atgriežas Eiropā.

Ar koronavīruss parādīšanos tiek atzīmēta simtgade, kopš Eiropas ceļš uz jauniem viduslaikiem jau tika pamanīts un pieteikts. Tas nenotika vienā reizē - vienā konkrētā dienā, tikai viena cilvēka runā vai publikācijā. Pirms vairāk nekā simt gadiem gandrīz vai vienā un tajā pašā laikā tika proklamēta Latvijas Republika un iznāca Osvalda Špenglera (1880-1936) darbs Rietumeiropas bojāeja, kur Rietumeiropai paredzēts Senās Romas liktenis. Simt gadu laikā nav mainījusies terminoloģija, atbilstoši kurai viduslaiki apzīmē vairākus gadsimtus ilgušu laika posmu Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma. Tomēr nebija tā, ka O. Špenglers jau pirmajā piegājienā būtu ticis līdz formulai par viduslaikiem kā Eiropas nākotni. Savu otro piegājienu viņš izdarīja 1922. gadā līdz ar Rietumeiropas bojāejas otrās daļas izdevumu, taču arī tur viņš nenonāca līdz tagad zināmajam jēdzienam jaunie viduslaiki, ko 1924. gadā ar atsauci un pateicību O. Špengleram klajā laida krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs (1874-1948). Proti, laida klajā grāmatu ar tādu nosaukumu.

Vēl jo stiepjamāks ir laika periods, kurā viduslaiki varbūt jau bija, bet varbūt vēl nebija. Apspriešanas vērti ir tādi orientieri kā 324. gads, kad Roma pazaudēja Romas impērijas galvaspilsētas vietu, 476. gads, kad tā pazaudēja pēdējo imperatoru, vai 751. gads, kad patstāvību zaudēja pēdējā pilsēta Ravenna, kas kaut formāli turpināja Senās Romas likumu un tikumu ievērošanu. No šo gadaskaitļu virknes mācība, ka arī tagadējā epidēmija būs tikai viens no orientieriem, ka jā - tik tiešām Eiropā kaut kas ir būtiski un zibenīgi mainījies 2020. gada ziemā, taču būs arī citi gadaskaitļi jauno viduslaiku sākuma datēšanai.

Protams, ka mūs neinteresē ne pirms mazliet vairāk vai mazliet mazāk nekā simt gadiem izdomāti termini, ne pirms daudz vairāk nekā tūkstoš gadiem notikuši notikumi. Mūs interesē tas, kas tagad notiek un ko katrs varētu darīt, lai iespējami ērtāk iekārtotos nākotnē, ja tā tiešam būs citāda nekā tagadne. Tad kāda būs šī nākotne?!

Tas, kas tagad notiek, dod acīm redzamas zīmes, ka «īstais ceļš uz jaunajiem viduslaikiem ved caur jaunu askētismu. Cilvēkiem ir jāierobežo savas iekāres dzīvot ar neierobežotu pieaugumu, ir jānovēršas no nepareizajām industriāli kapitālistiskās sistēmas vērtībām, ir jāpievēršas dabai, lauksaimniecībai, amatniecībai un kopdzīvei lauku kopienās, tādā veidā attīstot jaunas sabiedriskās organizācijas un kooperācijas formas. (..) Tas nenozīmē, ka tiek noliegti pilnīgi visi tehniskie sasniegumi, taču tie jāpakārto cilvēka garam...» Citētie teikumi ir N. Berdjajeva grāmatas konspekts, ko sastādījusi pagaidām gandrīz vai nepamanāma vācu filozofijas ierindniece Rebeka Kruge (Rebecca Krug) savā 2018. gadā Maincā aizstāvētā filozofijas zinātņu doktores disertācijā, kas 2019. gadā 200 lappušu garumā izdota Berlīnē ar nosaukumu Kultūrpesimistiskas variācijas (Kulturpessimistische Variationen). Lai cik nesen tas viss noticis, ne tikai pirms dažiem gadiem, bet pirms dažiem mēnešiem neviens taču vēl nezināja ne par kādu koronavīrusu, jo tam, kā šo vārdu tolaik izmantoja šaurs speciālistu loks, vairs nav gandrīz nekāda sakara ar šā vārda tagadējo nozīmi. Bet tik un tā nebūt ne vienam vien cilvēkam jau tad nezin kāpēc ienāca prātā, ka vajag lasīt sen izdoto N. Berdjajeva grāmatu un vēl daudz plašāku noteiktas ievirzes tekstu krājumu, ka vajag par to domāt, ka vajag par to rakstīt un ka uzrakstīto vajag izdot taču jau cerībā, ka atradīsies atkal nākamie cilvēki, kam šādi vārdi šķitīs svarīgi.

Var domāt arī tā, ka pavisam lieki piesaukt Špengleru, Berdjajevu utt., lai atgādinātu to, ko visi tāpat jau zina. Kas kļūs labāk, ja normālu taupību nosauc par cēlu askētismu? Par taupīšanu jau senie latvieši zināja, ka parāds nav brālis; un ar dabu latvieši esot sapratušies lieliski, ja ne zariņa nenolauza pat ne sidraba birzīs; un brāļi Kaudzītes taču ir aprakstījuši dzīvi lauku kopienās, kur runas vīriem ir spēks un vara. Ja mēs dzīvojam labi un aizvien labāk, tad tieši tāpēc, ka gribam un protam ņemt visas šīs gudrības vērā.

Nevar būt strīdu par to, ka tieši šobrīd kaut kas tajā aizvien labākajā dzīvošanā ir nojucis, bet vai tad tas daudz ko nozīmē? Jā, ir bijušas vai turpinās neērtības cilvēkiem, kuri nupat izķeksēti vai vēl tiek ķeksēti laukā no ārzemēm. Jā, būs viņiem jāpasēž 14 dienas mājās. Bet kas par to, ka viņiem radies brīvs brīdis - lai to izmanto, izdomājot un internetā jau pasūtot savus nākamos ceļojumus. Gan jau daudzi tieši tā arī dara, jo negribas taču atzīties kaut pašam sev, ka īstenībā jādomā nevis par ceļojumiem, bet par elementāru izdevumu apmaksu kaut vai pēc 14 dienām. Ja par to tomēr sāk domāt, tad labākā karantīnas laika īpašība ir iespēja neiet uz veikalu un neredzēt tur tukšus plauktus, pat ja līdz šim tie Latvijas iedzīvotājiem paveras homeopātiskās dozās un var tikt izmantoti kā uzjautrināšanās objekts sarunās par to, vai par pārtikas rezervi izvēlētajiem griķiem pareizi uzdzert balto vīnu, sarkano vīnu vai degvīnu. Jautrība noteikti ir vajadzīga visās dzīves situācijās un nekādi netraucē painteresēties, kā cilvēki dzīvoja un izdzīvoja sabiedrībās ar ļoti lielu tādu cilvēku īpatsvaru, kuri visu mūžu pavadīja bez dzīves vietas maiņas un bez nevienas reizes, kad viņiem kāds būtu maksājis naudu vai viņi būtu maksājuši. Ar tādām pašām iezīmēm kā viduslaiku Eiropā dzīve ir ritējusi gandrīz vienmēr un visur pasaulē, bet tagadējiem eiropiešiem tomēr vieglāk uztvert notikušo ar viņu senčiem kā mājienus par to, kas varētu notikt arī ar viņiem.