Maza, skaudīga tautiņa?
Cenšoties ierobežot Covid-19 pārlieku strauju izplatīšanos, valdība pieņēmusi virkni sarežģītu lēmumu. Ņemot vērā to, ka nav pieredzes, kā rīkoties tik plaša mēroga krīzē, kas skar ne tikai naudu, bet arī veselību, var piekasīties par kļūdām, par izvēlēto līdzekļu pretrunīgumu, vienlaikus par labajiem nodomiem, centieniem un atsevišķiem lēmumiem tā pelnījusi atzinību.
Kaut vai par lēmumu izmantot valsts līdzekļus, miljardu eiro, palīdzībai krīzes seku skartajiem uzņēmējiem un strādājošajiem. Varētu apšaubīt to, vai dotais laiks ārvalstīs, tostarp īpaši skartajās teritorijās, esošo Latvijas valstspiederīgo nokļūšanai mājās pirms starptautiskās satiksmes atcelšanas un robežšķērsošanas ierobežošanas bija pietiekams, diez vai arī masveida iebraukšana un pārpildītie reisi ar saprātīgo sociālās distancēšanās norādījumu ignorēšanu kalpo slimības izplatīšanās ierobežošanai. Tikai otrdienas vakarā, pēc tam, kad daudzi jau bija atgriezušies, valdība paziņoja, ka turpmāk visiem, kas atgriezīsies ar repatriācijas reisiem, tiks veikta obligāta anketēšana un ar parakstu būs jāapliecina, ka viņi pašizolēsies. Kas mainījās kopš svētdienas? Skaļāk kādi pabļāva sociālajos tīklos? Pieauga inficēto skaits, kas jau bija gaidāms? Cerēja, ka visi rātni pašizolēsies? Jā, kļūda, jācer, ka no tām mācās. Tomēr valsts iesaistīšanās repatriācijas masveida organizēšanā, palīdzība izmisušajiem, tajā vai citā valstī iesprūdušajiem indivīdiem ceļā uz Latviju bija pareiza un atbalstāma. Bet tieši šie abi lēmumi, jo īpaši pieļāvums, ka repatriācijas izdevumus varētu uzņemties valsts, daļā sabiedrības izsauca sašutumu un naidu.
Cilvēki, kuri steidz atpakaļ uz Latviju, tiek zākāti, saukti par idiotiem, kretīniem, bagātajiem vazaņķiem, kuru dēļ jācieš nabaga trūcīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ne tikai laupīta normāla dzīve, bet kurus šie spitālīgie aplipinās, par ko vēl viņiem nodokļu maksātājiem būs jāuzsauc atpūta Latvijā. Visus vazaņķus uzreiz vajagot 14 dienu arestā vai, ja netiek atpakaļ Latvijā - «lai sēž laimes zemēs» vai «teltīs pie robežas»... Iedomājoties, ka daudzi nīkst diennakti un ilgāk pāris desmitu kilometru garā autokolonnā pie Vācijas - Polijas robežas vai iztērējuši milzu naudu, lai par nacionālās aviokompānijas airBaltic uzskrūvētām cenām medītu vēl kādu biļetīti, grūti viņus apskaust. Nokļuvuši skarbā realitātes šovā, izlaušanās spēlē. Varam tikai atviegloti uzelpot, ka veiksmīgas sagadīšanās dēļ paši neesam kaut kur izbraukuši, vienalga, atpūtas, darba vai mācību nolūkos. Brīvā personu kustība taču līdz šim mums bija nenovērtējams ieguvums un, cerams, tāda tā paliks arī pēc šīs krīzes beigām. Tāpat iespējas studēt, strādāt, gūt plašāku pieredzi citviet. Tikai daļa repatriantu ir tūristi, kuri riskējuši braukt uz vairāk vai lēmuma pieņemšanas brīdī varbūt pat mazāk vīrusa skartajām teritorijām. Ir tādi, kas mācās ārvalstīs, bet studiju process ir apturēts, daudzi strādā, regulāri braucot uz Latviju un maksājot nodokļus te, uzturot ģimenes. Šī tomēr ir ārkārtas situācija, mūsu un citu valstu strauja lēmuma sekas, kurā ja ne pilnībā, ja ne finansiāla, tomēr kaut kāda artava valstij jāpieliek. Normālā situācijā viņi taču nekādu palīdzību nebūtu prasījuši, un normālā situācijā taču to vai citu iemeslu dēļ ārzemēs esošie netiktu zākāti. Bailēs atklājas gan cilvēku sliktākās, gan arī labākās īpašības. Kā Blaumaņa Nāves ēnā.
Arī par atbalstu krīzes skartajiem uzņēmējiem atrodas visgudrie, kuri zina, ka atkal tiks tērēts «miljards, lai glābtu savējos», kas pēc tam viņam, nabaga strādājošajam, būs jāsamaksā, citi pukojas, ka citas valstis grasās iepludināt vairākus miljardus, citi, ka Francija atlaiž arī komunālos maksājumus, noklusējot gan, ka nevis iedzīvotājiem, bet mazajiem uzņēmumiem. Vēl viens novēlots lēmums par valsts apmaksātām vīrusa analīzēm, atbraucot no jebkurām ārzemēm cilvēkiem, kuriem 14 dienu laikā ir parādījušies saslimšanas simptomi. Bet - daļa atkal purkšķ. Nepalīdz - slikti, palīdz - atkal slikti.
No mutes mutē, neatminoties pirmavotu, klejo klišeja vai izteiciens par latviešiem kā vienu mazu, kašķīgu, citās versijās - arī zaglīgu un skaudīgu tautiņu Baltijas krastos. Līdzīgas un citas negatīvas īpašības traktātā Latvieši pirms vairāk nekā 200 gadiem tolaik vēl dzimtbūšanā esošajiem latviešiem piedēvēja vācbaltu rakstnieks Garlībs Merķelis, kura uzskati gan tieši rosināja dzimtbūšanas atcelšanu. Latvieši esot slinki, zaglīgi, mīlot dzert, uzdzīvot, latvietis esot «pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem».
Nelaiķis, izcilais akadēmiķis Jānis Stradiņš pirms padsmit gadiem, analizējot Merķeļa darbu, atzina, ka Merķeļa latviešiem piedēvētās negatīvās īpašības «vēl šodien ir nopietni jāpārdomā, jāizvērtē, jo vēstures krīžu momentā tādas allaž nāk augšā». Arī Zenta Mauriņa, mīlot latviešu tautu, atzina, ka «latvieši sevi mēdzot uzskatīt vai nu par izredzētu, vai par pazudušu tautu - trūkstot veselīgas, līdzsvarotas, mazvērtības neiedragātas pašapziņas, trūkstot iekšējās drošības, ir vai nu mazvērtības izjūtas, vai lieluma mānija». Ilgspēlējoši secinājumi, kas pierādās arī šodien, koronavīrusa krīzē un sociālo tīklu, interaktīvo portālu aktīvas izmantošanas apstākļos nav noslēpjami. Sociālie tīkli un portālu komentāru sadaļas tiek pārpludinātas ar lielu žults devu, kura tuvākajā laikā diemžēl nemazināsies. Labi saprotu tos, kuri saka, ka labāk vispār never vaļā sociālos tīklus, jo īpaši facebook - tiešām, labāk palasīt grāmatas. Arī politiķi, kuru iešana dažādu kliedzēju un rējēju pavadā kļūst arvien vairāk saskatāma, labāk varētu klausīties vienīgi ekspertos un loģikā.
Un visu cieņu tiem, kuri nevis brēc, bet sniedz palīdzīgu roku krīzes skartajiem - arī tādu netrūkst.