recenzija

Lieldienu noslēgums mūzikas mīļotājiem šoreiz sanāca visai savdabīgs – ar britu popmūzikas zvaigznes Robija Viljamsa koncertu „Arēnā Rīga”. Savā šovā par slikto puisi savulaik dēvētais dziedātājs parādīja ragus – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Aptuveni 14 gadus kādreizējās grupas „Monro” dzelzsrīkle Jānis Bukums praktiski nebija manāms uz skatuves, taču beidzot notikusi atgriešanās. Dzīvs un savādāks? Dzīvs gan, bet ne īpaši savādāks – Bukums bija, ir un būs rokmūziķis.

Islandiešu pērles Bjorkas (49) devītais studijas albums, tā priekštecis „Biophilia” tika izdots 2011. gadā. Patiesībā šim ripulim vajadzēja klajā nākt maķenīt vēlāk, taču izmanīgie „hakeri” bija tikuši tam klāt ātrāk un nopludinājuši internetā, tāpēc nācās vien Bjorkai pasteigties.

Kādreizējās supegrupas „Dire Straits” līderis Marks Noflers pat negrasās aplaimot savus pielūdzējus ar mājieniem, ka šī brigāde varētu atjaunoties, toties laidis klajā savu jau astoto pēc skaita soloalbumu.

Vai kāds vēl atceras zviedru popa četrinieku „Ace Of Base”, bez kuras hitiem „All That She Wants”, „Happy Nation”, „The Sign” un „Lucky Love” 90. gadu pirmajā pusē nebija iedomājama neviena diskotēka vai ballīte? Ja atgādina, tad droši vien atceras, bet citādi – diez vai.

Pagājušajā nedēļā koncertzālē „Rīga” notika Antras Stafeckas debijas albuma prezentācija un pie viena arī viņas pirmais solokoncerts. Šķiet, ka šī dziedātāja uz skatuves ir jau gadiem – viņa bija daudzmaz zināma arī pirms dalības šovā „O’kartes akadēmija” (2002), taču viņai ir tikai 23 gadi! Koncertā Antra darbojās droši un pārliecinoši, vismaz bez no malas manāma uztraukuma, viesmūziķu lomā uz skatuves uzdabūjot arī „Colt”, Igo, Uldi Marhilēviču, Normundu Pauniņu un pat pašu Raimondu Paulu. Nav slikti debijas koncertam.

Ja latvju zemē dažādi „fabrikanti” un tamlīdzīgu šovu produkti lielākoties tiek visai ātri aizmirsti, tad Amerikā ir nedaudz citādāk. Lūk, šova „Americam Idol” pirmās sezonas 2002. gadā uzvarētāja Kellija Klārksone (vai kāds vēl atceras par tādu Chilli jeb Ilvu Šeškausku?!) – pēc kārtas jau trešais viņas albums nostājies uz „Billboard” topa augstākā pakāpiena!

Popmūzikas karalienes Madonnas (56) vārds komentārus neprasa – skaidrs, ka viņas trīspadsmitais studijas albums ir šā mēneša centrālais izdevums. Sensacionālā kārtā Amerikas topā tas debitēja „tikai” otrajā vietā (zaudēja Semam Smitam), ar iepriekšējiem pieciem Madonnas ripuļiem tā nebija gadījies.

Grupa „Melechesh” izveidota 1993. gadā, tās dēļ uz pasaules smagās mūzikas kartes parādījies tāds termins kā „mesopotamien black/thrash metal” – tā dzimusi Jeruzālemē, Izraēlā, kur pie grupas šūpuļa stāvējis armēņu/asīriešu izcelsmes jauneklis Ashmedi.

Norvēģu blekmetāla kvintets „Enslaved” pastāv jau no 1991. gada, šajā laikā pagūts izdot 13 studijas albumus. Dažkārt tie bijuši dzimtajā mēlē, dažkārt – angliski, un šoreiz ir pēdējais variants.

Pēc sava trešā studijas ieraksta „Circles” izdošanas igauņu grupa „Ewert And The Two Dragons” devās tūrē pa Ziemeļameriku (kaimiņiem šī tūre vispār ir iecerēta teju vai bezgalīga), taču nu jau ir atpakaļ Eiropā un tūlīt piestās arī pie mums – jau šīs nedēļas beigās, 21. martā, grupa uzstāsies koncertzālē „Palladium” (iesildītāju lomā būs pašmāju indīroka komanda „Momend”).

Pirms nedēļas Zirgu ielas koncertzālē notika visai interesants un patīkams koncerts, kurā grupa „Sigma” prezentēja savu debijas albumu – protams, nav jau ne „Palladium”, ne Kongresu nams, taču zāle bija pilna, biļetes izpārdotas un prasījās pēc papildu krēsliem.

Kad 2013. gada novembrī vācu smagā roka apvienība „Scorpions” ieradās Rīgā uz savu ilgās karjeras atvadu koncertu, daudzi smīkņāja un meklēja likmes totalizatorā, lai prognozētu, cik ilgi šie rokeri izturēs bez uzstāšanās – gadu, divus, trīs? „Mēs esam nonākuši pie vienbalsīga lēmuma, ka „Scorpions” ir sasnieguši savas muzikālās karjeras virsotni.

Lai nenāktos mocīties ar koncerta apskata nosaukuma domāšanu, tas šoreiz aizvietots ar jautājumu, ko šodien no līdzcilvēkiem nākas dzirdēt visbiežāk – gan tiem, kas svētdienas vakarā paši pabija „Arēnā Rīga” uz amerikānietes Keitijas Perijas koncertu, gan tiem, kas to kaut kādu iemeslu dēļ neizdarīja vai pat nevēlējās darīt. Jā, kā tad bija?

Šī amerikāņu „nu-metal” vienība primāri ieinteresē jau ar savu pieraksta vietu – lai gan šobrīd šis četrinieks bāzējas Portlendā, tā ir no Ankoridžas, Aļaskas štata lielākās pilsētas. Grupa izveidota 1994. gadā, tās nosaukums aizgūts no Džekija Čana filmas „Jackie Chan And The 36 Crazy Fists”.

Zviedru „blekmetāla” četrinieks „Marduk” (starp citu, no Norčēpingas) ar savu ultrazibenīgo mūziku šo pasauli plosa jau no 1990. gada, pagūstot ar koncertiem paciemoties arī Rīgā. Uz studijas albumu izdošanu viņi nekad nav bijuši skubināmi, tāpēc īpaši neizbrīna sausā statistiska, kas uzrāda, ka „Frontschwein” ir jau trīspadsmitais ripulis viņu karjerā, turklāt nākas pieskaitīt vēl trīs koncertniekus un vienu labāko dziesmu kompilāciju.

Pirms nedēļas ar skaistu koncertu tika atzīmēta ģitāras virtuoza Aivara Hermaņa 60 gadu jubileja, taču par viņa spēlētprasmi var pārliecināties arī nupat klajā nākušajā soloalbumā.

Amerikāņu indīroka pārstāvji „Imagine Dragons” popularitāti ieguva vienā rāvienā – jau ar hitu „Radioactive” un savu debijas plati „Night Visions” (2012)”, kas „Billboard” topā tika līdz trešajai vietai un kopumā visā pasaulē tika pārdota vairāk nekā četru miljonu kopiju apmērā.

Latīņamerikāņu popmūziķa Rikija Mārtina (43) kontā ir deviņi studijas albumi (seši spāņu valodā, trīs – angliski), astoņas labāko dziesmu izlases un divi koncertnieki, un visi no tiem guvuši komerciāli labus panākumus. Nav šaubu, ka līdzīgi klāsies arī spāniski iedziedātajam „A Quein Quiera Escuchar”, kurš pirmajā nedēļā štatos tika pārdots 25 000 kopiju apmērā. Tiesa, „Billboard” topā tas bija tikai 20. vietā, kas mūziķa producentus varētu darīt nedaudz bažīgus – tik zemu neviens Rikija Mārtina disks nav bijis kopš 1998. gadā izdotā CD „Vuelve” laikiem. Taču gan jau spāniski domājošie ļaudis sapratīs, ka jāpērk vien ir, kur liksies – citādi taču Rikijs atkal sāks „izdoties” angliski!

Britu „grindcore” pionieru „Napalm Death” vairāk nekā 30 gadus ilgajā karjerā šis ir jau piecpadsmitais studijas albums. 17 dziesmas 47 minūtēs – daudz? Ha, tad jūs neesat dzirdējuši šī žanra klasiķu debijas albumu „Scum” (1987), kurā 33 minūšu laikā izskanēja 28 kompozīcijas! Nu jau kādu laiku „napalmi” tik zibenīgos tempos nemauc, tomēr ir atgriezušies pie saknēm, proti, mežonīga „grindcore”, no kura bija jau atteikušies 90. gadu sākumā.