Recenzija

Kad Liepājas festivāla „Summer Sound” rīkotāji kā vienu no trumpjiem šā gada pasākumam lika galdā somu čellistu formāciju „Apocalyptica”, šķita – ak, kungs, nu kam tad tie vēl interesē, viņi taču pie mums pabijuši jau vismaz piecas vai sešas reizes...

  Pēc grupas nosaukuma varētu domāt, ka šie te nu gan ir kādi baisuļi, kas „griež” pārskarbo metālmūziku, vai ne? Patiesībā „Hardcore Superstar” ir „hard & heavy” un glemroka krustojumu izpildoša četrotne no Zviedrijas, tiesa, ar pamatīgu stāžu. Gēteborgas grupa pastāv jau no 1997. gada, un savā diskogrāfijā var ierakstīt jau desmit studijas ripuļus. Protams, nekādi lielie panākumi tiem nav bijuši, taču dzimtajā Zviedrijā šo komandu zina ļoti labi.

Ja īri ķeras klāt pie dziesminieku būšanām, tad panākumi parasti ir garantēti. Lūk, viens no viņiem – 25 gadus jaunais Endrjū Hozjē-Bairns (Andrew Hozier-Byrne) jeb vienkārši Hozjē, kurš šobrīd braukā pa visas pasaules topiem ar savu pagājušā gada nogalē izdoto albumu.

Astotais somu simfometāla leģendu „Nightwish” studijas albums ir pirmais, kurā pie grupas mikrofona stājusies holandiete Flora Jansena, kā arī par pilntiesīgu dažādu pūšamo un grabināmo instrumentu pavēlnieku kļuvis britu multiinstrumentālists/vokālists Trojs Donoklijs

Amerikāņu rokeris Kid Rock (īstajā vārdā Roberts Džeimss Ričijs) ir visnotaļ spilgta personība – savulaik no viņa paziņojumiem par personīgo ģenialitāti „barojās” teju visi iespējamie tabloīdi, kuru interesi stiprināja arī īslaicīgā kopā būšana ar formīgo Pamelu Andersoni.

Uz britu elektroniskās mūzikas ģēniju „The Prodigy” sesto studijas albumu nācās gaidīt ļoti ilgi – sešus gadus. Nu tas jau kādu laiciņu ir mūzikas veikalu plauktos, bet pie viena, kā jau tas bija gaidāms, spridzina visus iespējamos topus, „čārtus”, hitparādes un arī deju zāles.

Pēc mēneša televīziju ekrānos atkal būs vērojama daudzu mīlētā un nīstā Eirovīzija, tātad vismaz uz nedēļu par latvju mūzikas aprunātāko personu kļūs jaunā dziedātāja Aminata Savadogo, kura LTV autoru un izpildītāju konkursā „Supernova” izcīnīja tiesības pārstāvēt Latviju „Vīnes desiņas eirobalagānā”.

Kādreizējais grupas „Spock’s Beard” dziedātājs un multiinstrumentālists Nīls Morss novācis blici ar pieredzējušiem mūziķiem, lai radītu kaut ko novatorisku kristīgā progresīvā roka jomā – tāds būtu „The Neal Morse Band” vēstures īsais kurss.

Grūti saskaitīt, cik reizes pie mums jau ir uzstājusies savulaik leģendārā grupa „Smokie” – pērn vien pat divreiz. Arī šis gads pilnīgi noteikti nebūs izņēmums: kā vēsta organizatori, tad „Smokie” atkal uzstāsies 19. jūnijā, Dzintaru koncertzālē, savas tūres "50 Years In Rock" ietvaros. Lai šādu grupu (tās koncertu vai albumu) pārdotu, ir nepieciešams „pievilkt” klāt kādu apaļu jubileju vai notikumu, tas būtu saprotams.

Šīs nedēļas aktuālākais jaunums latviešu mūzikas CD frontē – 6. aprīlī klajā nākušais „folk/pagan metal” apvienības „Skyforger” pēc skaita septītais studijas albums, kas izdots pašu spēkiem. Kā jau to vēsta ripuļa nosaukums, tematika veltīta prūšiem, kas pirms tūkstoš gadiem bijusi lielākā baltu tauta, taču tagad karu un citu globāli nelabu lietu rezultātā ar visu savu valodu pilnībā izzudusi. Iepriekšējais grupas disks „Kurbads” tika izdots pirms pieciem gadiem, mūziķi jau tad solīja, ka tieši prūšu tematikai tiks veltīts nākamais. Solījums turēts!

Lieldienu noslēgums mūzikas mīļotājiem šoreiz sanāca visai savdabīgs – ar britu popmūzikas zvaigznes Robija Viljamsa koncertu „Arēnā Rīga”. Savā šovā par slikto puisi savulaik dēvētais dziedātājs parādīja ragus – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Aptuveni 14 gadus kādreizējās grupas „Monro” dzelzsrīkle Jānis Bukums praktiski nebija manāms uz skatuves, taču beidzot notikusi atgriešanās. Dzīvs un savādāks? Dzīvs gan, bet ne īpaši savādāks – Bukums bija, ir un būs rokmūziķis.

Islandiešu pērles Bjorkas (49) devītais studijas albums, tā priekštecis „Biophilia” tika izdots 2011. gadā. Patiesībā šim ripulim vajadzēja klajā nākt maķenīt vēlāk, taču izmanīgie „hakeri” bija tikuši tam klāt ātrāk un nopludinājuši internetā, tāpēc nācās vien Bjorkai pasteigties.

Kādreizējās supegrupas „Dire Straits” līderis Marks Noflers pat negrasās aplaimot savus pielūdzējus ar mājieniem, ka šī brigāde varētu atjaunoties, toties laidis klajā savu jau astoto pēc skaita soloalbumu.

Vai kāds vēl atceras zviedru popa četrinieku „Ace Of Base”, bez kuras hitiem „All That She Wants”, „Happy Nation”, „The Sign” un „Lucky Love” 90. gadu pirmajā pusē nebija iedomājama neviena diskotēka vai ballīte? Ja atgādina, tad droši vien atceras, bet citādi – diez vai.

Pagājušajā nedēļā koncertzālē „Rīga” notika Antras Stafeckas debijas albuma prezentācija un pie viena arī viņas pirmais solokoncerts. Šķiet, ka šī dziedātāja uz skatuves ir jau gadiem – viņa bija daudzmaz zināma arī pirms dalības šovā „O’kartes akadēmija” (2002), taču viņai ir tikai 23 gadi! Koncertā Antra darbojās droši un pārliecinoši, vismaz bez no malas manāma uztraukuma, viesmūziķu lomā uz skatuves uzdabūjot arī „Colt”, Igo, Uldi Marhilēviču, Normundu Pauniņu un pat pašu Raimondu Paulu. Nav slikti debijas koncertam.

Ja latvju zemē dažādi „fabrikanti” un tamlīdzīgu šovu produkti lielākoties tiek visai ātri aizmirsti, tad Amerikā ir nedaudz citādāk. Lūk, šova „Americam Idol” pirmās sezonas 2002. gadā uzvarētāja Kellija Klārksone (vai kāds vēl atceras par tādu Chilli jeb Ilvu Šeškausku?!) – pēc kārtas jau trešais viņas albums nostājies uz „Billboard” topa augstākā pakāpiena!

Popmūzikas karalienes Madonnas (56) vārds komentārus neprasa – skaidrs, ka viņas trīspadsmitais studijas albums ir šā mēneša centrālais izdevums. Sensacionālā kārtā Amerikas topā tas debitēja „tikai” otrajā vietā (zaudēja Semam Smitam), ar iepriekšējiem pieciem Madonnas ripuļiem tā nebija gadījies.

Grupa „Melechesh” izveidota 1993. gadā, tās dēļ uz pasaules smagās mūzikas kartes parādījies tāds termins kā „mesopotamien black/thrash metal” – tā dzimusi Jeruzālemē, Izraēlā, kur pie grupas šūpuļa stāvējis armēņu/asīriešu izcelsmes jauneklis Ashmedi.

Norvēģu blekmetāla kvintets „Enslaved” pastāv jau no 1991. gada, šajā laikā pagūts izdot 13 studijas albumus. Dažkārt tie bijuši dzimtajā mēlē, dažkārt – angliski, un šoreiz ir pēdējais variants.