RECENZIJA: "Mumford & Sons” - "Wilder Mind”

Britu rokgrupa „Mumford & Sons” ar vokālistu Markusu Mamfordu priekšgalā jau vairāk nekā piecus gadus skaitās viena no „karstākajām” – šādu statusu tā ieguvusi ar pirmajiem albumiem „Sigh No More” (2009) un it īpaši jau „Babel”, kas ieguva „Grammy” patafonu kā gada albums, par citām mazākām balviņām nemaz nerunājot.

Interesantākais, ka šie briti to paveica ar amerikanizētu folkroku, kurā bija vijoles, akordeona un pat bandžo skaņas – nav brīnums, ka „Babel” tikai štatos vien tika pārdots ap sešiem miljoniem kopiju lielā tirāžā (šo ripuli cilvēki kā traki gan pirka arī citur), turklāt Mamfords ar saviem „dēliem” spēja pulcēt klausītājiem pilnus stadionus. Taču grupas trešais albums „Wilder Mind” ir vēl lielāks pārsteigums - „Mumford & Sons” ir pilnībā atteikušies no folkroka un ar to saistītajām skaņām, pievēršoties britu tipiskajam poprokam. Izrādās, ka mūziķiem vienkārši pieriebušies gan minētie instrumenti, gan mūžīgie un nebeidzamie koncerti. Kāds ir šī sānlēciena rezultāts?

Rietumu mūzikas kritiķi grupu un tās albumu lamā vai no panckām ārā, it kā sacenšoties savā starpā, kurš tam iešķiebs zemāku vērtējumu (ir manītas pat tikai divas zvaigznītes no desmit, taču „Billboard” iedevis godājamus četrus punktus no pieciem iespējamiem), taču klausītājiem tas ir „pie kājas”, albums tiek labi pirkts tāpat.

Praktiski visos prestižākajos topos „Mumford & Sons” ir pirmajā vietā, piemēram, Britu salās apsteidzot pat „Blur” atgriešanās ripuli, savukārt Amerikā atstājot aiz sevis šeit elitāro Džošu Grobanu.

PAR. Ja godīgi, tad šo rindu autors diska „Babel” (un arī visas grupas) unikalitāti uztaustīt tā arī nespēja, amerikanizētais folkroks pie dūšas nu nepavisam negāja, un visi „Mumford & Sons” adresē veltītie cildinājumi lika tikai paraustīt plecus. „Wilder Mind” jau ir krietni saprotamāks un baudāmāks, lai arī primitīvāks – kas vainas, piemēram, tādiem gabaliem kā „Tompkins Square Park”, „The Wolf” vai „Cold Arms”?! Jauks un nevienam netraucējošs poproks, bez jebkādām pārgudrībām.

PRET. Taisnība jau tiem mūzikas kritiķiem ir, oriģinalitātes nekādas. Diez vai ar šāda kalibra disku „Mumford & Sons” būtu tikuši tālāk par dzimtās Londonas pievārti – pasaulē par viņiem tā arī nekad neuzzinātu. Šobrīd galvenais jautājums – vai „Wilder Mind” tiek pirkts pēc inerces, balstoties uz iepriekšējo disku panākumiem, vai arī klausītājiem tomēr tas tiešām ir paticis? Baidos, ka pirmais variants, tātad nākamais „Mumford & Sons” albums varētu būt viņiem izšķirošs.