RECENZIJA: Nightwish - "Endless Forms Most Beautiful”
Astotais somu simfometāla leģendu „Nightwish” studijas albums ir pirmais, kurā pie grupas mikrofona stājusies holandiete Flora Jansena, kā arī par pilntiesīgu dažādu pūšamo un grabināmo instrumentu pavēlnieku kļuvis britu multiinstrumentālists/vokālists Trojs Donoklijs
Šoreiz bungu partijas iespēlējis Kajs Hahto, taču tas tikai uz laiku, kā štata bundzinieks joprojām skaitās Juka Nevelainens. Saprotams, ka Jansenai nav viegli, jo viņu droši vien mūždien salīdzinās ar priekštecēm Aneti Olzonu un kulta statusu guvušo Tarju Turunenu – holandiete intervijās pat sūdzējusies, ka „heiteri” izveidojuši speciālas mājas lapas, kurās asi pauž savu negatīvo attieksmi pret viņu. Dīvaini, jo jau koncertalbumā „Showtime, Storytime” ar Vācijas festivāla „Wacken Open Air ‘2013” ierakstu bija manāms, ka Jansena ir lietaskoks – Turunenu taču tāpat sastāvā atpakaļ vairs nedabūt, kas vainas jaunajai vokālistei?! „Endless Forms Most Beautiful” lirika ir bāzēta uz Čārlza Darvina darbiem, no tiem arī diska nosaukumā iekļautā frāze. Tomasa Holopainena stūrētā brigāde atkal ir parūpējusies par labu albumu, kas izlāčojies pa Eiropas valstu prestižākajiem topiem – pat vācu zemē tas ticis Top 3!
PAR. „Nightwish” sevi parādījuši no labākās puses – ko vērta ir kaut vai dziesma „Shudder Before The Beautiful”, tāpat labas ir „Weak Fantasy” un „Endless Forms Most Beautiful”, kā arī smeldzīgā „Our Decades In The Sun”, bet ķeltu folkmetāla stilā ieturētā „My Walden” darītu godu pat šveiciešu „Eluveitie”. Jāatkārtojas, taču Flora Jansena nudien ir godājama maiņa Tarjai, par Aneti pat nerunājot.
PRET. Pēc superīgā albuma „Imaginaerum” iznākšanas cietušies četrus ilgus gadus fani laikam no jaunā garadarba gaidīja kaut kādu nesaprotamu lielumu, kas praksē nemaz nepastāv – tā varētu izskaidrot pārsteidzoši aso kritiku, kas veltīts „Nightwish” jaunajam CD. Apkopojot vilšanās pilnās atsauksmes, kā vidējo vērtējumu var minēt divus vārdus – „pašplaģiāts” un „komercializācija”. Kaut kādā ziņā tam nākas piekrist: jaunā albuma klausīšanās ir ļoti viegla, dziesmas ir labas un interesantas, taču neierauj sevī, kā tas bija ar agrīnajiem somu grupas darbiem. Izgāšanās ir 24 minūtes garā „The Greatest Show On Earth” – monumentāls skaņdarbs, kam vajadzētu izskanēt kā īstai simfometāla operai un noslēgt albumu uz graujošas nots, taču kas rada neizpratni par šajā kompozīcijā vienā maisā sasviesto skaņu savārstījumu.