murgi

Arī šonedēļ lielu skaitu latvju bāleliņu pārpārēm iekrājušos negāciju uz sevi paņēma laika apstākļi – latvju zemē iestājās piektais gadalaiks, kam meteomurgologi, sinopintiķi un Boms Tricis vēl nebija iedevuši oficiālo nosaukumu, taču tautā tas tika iesaukts par Kas Tas Par Sviestu vai Ej Tu Nost, Atkal Stulbais Sniegs.

Latvju zemē tika atcelta ārkārtas medicīniskā situācija un beidzās arī divus gadus ilgušais Vizuālās Personīgās Nevērības laikmets: ejot uz koncertiem, teātra izrādēm, baletu un pat veikaliem, dāmām nu nācās krāsot lūpas, kungiem – skūt bārdas, bet abiem dzimumiem – labot un mazgāt zobus, jo nu to aizslēpt aiz maskām bez apkārtējo pārmetošajiem skatieniem vairs vēl varēja tikai sabiedriskajā transportā.

Iestājoties siltākam laikam, latvju bāleliņi jau sāka gatavoties pavasarim un saulespuķu stādīšanai, taču TV ekrānos un sociālajos tīklos ieperinājās meteoroloģiskais Boms Tricis, kas brīvdienām pieteica ziemeļu vēju, smilšu vētru, parasto vētru, sniegputeni, slapjdraņķi un vienkārši draņķi, bet nākamajai nedēļai – visu to pašu, tikai vēl aukstāku. “Un tā būs visu pārpalikušo martu un aprīļa sākumu, bet varbūt arī maiju un jūniju – par to es vēl padomāšu,” neesošajā bārdā ļauni smīnēdams, paziņoja Boms Tricis.

Jau no gadumijas svinībām nogaidījušies pēc kādas liekas brīvdienas, latvju bāleliņi nedēļas nogalē ar prieku grasījās mesties astronomiskā pavasara, pavasara saulgriežu un Lielās dienas atzīmēšanas pasākumos un mazliet saskuma, ka brīvdienas par godu Lieldienām gaidāmas tikai aprīļa vidū. “Kāda cūcība!” sašuta bāleliņi. “Klau, vai nevar brīvdienas samainīt ar darba dienām, tas ir, turpmāk ejam uz darbu brīvdienās, bet atpūšamies darba dienās? Kā tur bija Karlsonam, kas dzīvo uz jumta – labāk astoņas tortes un viena svecīte nekā viena torte un astoņas svecītes, ja?”

Par nedēļas centrālo svinamnotikumu vajadzēja kļūt 8. martam jeb Starptautiskajai sieviešu solidaritātes ar Ņujorkas tekstilrūpniecībā strādājušajām un ielu streikos gājušajām dienai, kā arī vācu sociālistes Klāras Cetkinas sadraudzības ar Rozu Luksemburgu gadskārtai, tomēr šogad tulpju un citu lakstu pārdevēji ar lieliem ienākumiem nevarēja lepoties – daudz labprātāk tika pirktas pa droniem metamās konservētu gurķu un marinētu tomātu burkas.

Uzliekot modinātājpulksteņus, uzvelkot gaiļus un piesolot pabarot pulksteņu dzeguzes tikai un vienīgi akurāt pulksten 0.01, latvju bāleliņi, sēžot uz gultas malas, klausoties nakts ziņas un skatoties “Midsomeras slepkavības”, uzmanīja 1. marta iestāšanos, lai nenokavētu to brīdi, kad reizi gadā iestājas Lielā Atriebības VIDam diena un var iesniegt savas gada ienākumu deklarācijas. Klāt bija aizraujošās spēles “Mēs viņus vai viņi mūs” beigu fāze.

Kārtējo laimīgo dienu sagaidīja ciparofobi, numerologi un pārējie banderlogi – klāt bija 2022. gada 2. mēneša 22. datums, tāpēc daudzi steidza apprecēties pulksten 22.22, lai laulības apliecībā būtu pavisam ekskluzīvs skaitlis. Tie, kas šajā laikā uz dzimtsarakstu biroju nepaspēja, tika mierināti ar faktu, ka to varēs izdarīt pēc 200 gadiem, kad būs 2222. gads un vēl vairāk divnieku.

Lai gan nedēļas sākumā visā pasaulē tika svinēta “Titānika” skatīšanās diena jeb Valentīndiena, sievietes pieprasīja to pārcelt uz nākamo nedēļu, jo šajā no tās tāpat nebija lielas jēgas – veči joprojām bija pielipuši TV ekrāniem, vēroja pekiniādi un sprieda, kāpēc Dārziņš nevinnēja Dāniju, bet bobji nešļūc kā vāciešiem.

Pa ilgiem laikiem pat Latvijas Televīzijā bija redzams un dzirdams kaut kas cits, izņemot kovidu – translēja pekiniādi. Latvju bāleliņi, pielipuši TV ekrāniem, sekoja līdzi tam, vai beidzot slēpošanas trasē tiks laists Pacis, kuru vietu sašļūks Sasperjodi, Roboti un Šiti, ko pie biatlona trases esošajos kokos nošaus Baibucis, cik pieckāršos tulupus un akseļus salēks Vasiļjevs, kurā pēdējā vietā paliks ziemeļu tramplīnslēpotājs Mad Max Vinogradoff, kur aizslidos Haris Silovs ar šorttrekistiem un vai kādu golu iemetīs Vītoliņu Haris ar Arču Ābolu.

No 1. februāra Latvijā darbību sāka modernie “tarņiki” jeb depozīta sistēma dzērienu iepakojumiem, un mazais vides Plesis beidzot varēja taromātā nodot savu no 1999. gada rūpīgi glabāto limonādes “Buratino” pudelīti. “Es ticu, ka ne tikai es, bet visa Latvijas sabiedrība šo notikumu gaida jau ļoti ilgi,” teica Plesis un gaidīja aplausus – vismaz tik lielus, cik savulaik bija saņēmis, uzstājoties “Aprīļa pilienos”.

Jau sen bija pagājuši tie laiki, kad kovidslimnieku rekordi tika reģistrēti, tiem pārsniedzot simt, piecu simtu vai štukas atzīmi – nu LTV ikvakara “Kovidorāma” un kovidprese ar nepacietību gaidīja desmit štukas, tomēr pagaidām latvju bāleliņi spēja pārslimot tikai pāri 9000. “Čau, ko dari? Ā, slimo ar kovidu? Tas jau pats par sevi, bet kas jauns?” – tā šobrīd iesākās katra ierindas latvju bāleliņa telefonsaruna.

Arī šajā nedēļā valdekļiem, valdīkļiem, valdoņām un valdmoņiem bija atzīmējami lieli svētki – Saeimas nama Sarkanajā Glāzē pie glāzes zāles (vai otrādi) notika Saeimas simtā jubilejas gada svinīgā atklāšana. “Svinot 100. gadskārtu kopš 1. Saeimas sanākšanas, īpaši vēlos uzsvērt, ka Saeimas misija ir būt tautas priekšstāvības un parlamentārās demokrātijas īstenotājai,” teica Saeimas Spīkermūrniece. “Ej nu ej?!” beidzot saausījās arī nepateicīgā latvju tauta. “Tautas priekšstāvības? Nopietni? A nu ka no šīs vietas sīkāk!”

Lai gan 11. janvārī vajadzēja beigties jau trīs mēnešus ilgušajai ārkārtējai situācijai, Saeima pārapstiprināja valdības iepriekš pieņemto lēmumu, ka Ārkārtējā Naudas apgūšanas un tās nāsīs ievilkšanas situācija pagarināma līdz 28. februārim, kas gan nebija pārsteigums. Kompensācijai tika pieņemts lēmums, ka 13. janvārī Rīgā tiks pārspēts siltuma rekords, kā arī izdotas četras pastmarkas sērijā “Mājdzīvnieki”. “Visu tautai, mums nekā tai nav žēl!” vēlīgi teica tautas kalpi.

Nedēļa lielākajai daļai iesākās ar vēl neizēsto rasola bļodu un jau izdzerto šampanieša pudeļu tukšošanu, savas dislokācijas vietas noskaidrošanu un fizisko ķermeņu aizdabūšanas uz darbu mēģināšanu, kā arī sasodīto karpu zvīņu no makiem izkratīšanu, tāpēc ziedu pārdevēji un dažādu kārumu veikalu īpašnieki bija patīkami pārsteigti, ka pie viņu tirgotās produkcijas stendiem joprojām piestāj pircēji.

Pārdzīvojuši Ziemassvētkus, izrakuši no kupenām sevi, savus tuviniekus, automašīnas, nenovakcinēto sētnieku Fedju, pusizēsto rasola bļodu un pusaizkorķēto šampanieša pudeli, latvju bāleliņi metās Vecgada vakara izvadīšanas un jaunā gada sagaidīšanas svinību gaidās. Aktīvi tika sūtīti apsveikumi ar tīģeriem, kā arī solīts un draudēts 2022. gadu sagaidīt ar tīģeru cienīgiem lēcieniem, rūcieniem un pirdieniem, piemirstot, ka ķīniešu jaunais gads sākas mēnesi vēlāk.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, meteomurgologi un sinopintiķi izmisumā plēsa matus un spalvas no galvas, padusēm, nāsīm un citām vietām, cenšoties noprognozēt tādus laika apstākļus, lai iespējami labāk izdabātu visiem un ikvienam, kā arī pastāvētu mazākas iespējas iebraukt pilnīgās auzās, rudzos un kupenās.

Lai gan TV bija redzamas spožas reklāmas, kas aicināja “pērc, pērc, pērc!”, bet radiostacijās, lielveikalos un tirdziņos skanēja džinglbelli, lielai daļai nemaz nebija svētku noskaņojuma. Pat tik ļoti nebija, ka Rojā kāds zvejas kuģis sadomāja noslīcināties. Lai gan vēl iepriekšējā dienā labā tehniskajā stāvoklī esošais kuģis bija devies jūrā zvejot, tas, vairs nespējot izturēt esošo situāciju valstī, ņēma striķi, enkuru, muciņu ruma un padarīja sev galu.

Kamēr Eirovīzija, “Supernova” un “Zelta mikrofons” vēl nebija sākušies, bet “Iks faktors” un ģimeņu burku šovs gandrīz jau noslēgušies, pustukšo nišu šovbiznesā nolēma aizpildīt Govjuzemis, kurš beidzot sagāja pilnīgā trampā un devās Latvijas rosolu, roltonu un rododendru tūrē. Klāt bija tā nedēļa, kad jebkuri murgi nobālēja patiesības priekšā.

Nedēļa iesākās ar pēkšņu, negaidītu, šokējošu, sensacionālu un Latvijā vēl nebijušu notikumu – uzkrita sniegs un iestājās ziema. Protams, ka tik straujam meteoroloģiskajam pavērsienam neviens nebija gatavs: piesniga ielas un ietves, aizsniga veloceliņi, skrituļošanas laukumi un pludmales, lūza elektrības stabi, un veikalos pieprasītas kļuva sveces, un tikai KNAB priecājās, jo varēja turpināt savu reklāmas kampaņu – nu visās ielās bija redzami viņu dzelteni nočurātie korupcijas aisbergi.

Par nedēļas centrālo notikumu kļuva 2022. gada valsts budžeta pieņemšana, kas Saeimas deputātiem prasīja 51 stundu, 51 minūti un 51 sekundi, ieskaitot 567 priekšlikumu paviršu apskatīšanu, kritizēšanu, lamāšanos sociālajos tīklos un seriāla “Mīlas viesulis” pēdējās sērijas apspriešanu. Šis notikums bija tik centrāls, ka par to bija informēti vismaz tie, kuri uz tualeti aizmāršības pēc bija aizgājuši bez žurnāliem “Privātā zive”, “Kurš auns” un “Vakara dziņas”, tāpēc tiem nācās iztikt ar mobilo telefonu piedāvāto lasāmvielu.