Uzliekot modinātājpulksteņus, uzvelkot gaiļus un piesolot pabarot pulksteņu dzeguzes tikai un vienīgi akurāt pulksten 0.01, latvju bāleliņi, sēžot uz gultas malas, klausoties nakts ziņas un skatoties “Midsomeras slepkavības”, uzmanīja 1. marta iestāšanos, lai nenokavētu to brīdi, kad reizi gadā iestājas Lielā Atriebības VIDam diena un var iesniegt savas gada ienākumu deklarācijas. Klāt bija aizraujošās spēles “Mēs viņus vai viņi mūs” beigu fāze.
No marta latvju zemē vajadzēja iestāties absolūtam līksmes un laimības laikmetam, jo tika pārtraukta ārkārtējā kovidsituācija, ļaunā Uhaņas sērga ar valdības lēmumu oficiāli tika pasludināta par beigtu, un cilvēki ar to vairs neslimoja, tikai neviens to pat nepamanīja. Pat tik ļoti nepamanīja, ka nepamanīja arī to, ka darbu atsākuši batutu lēkājamie parki, “feņķi” un “olimpiki”, dropētavās un striptīzklubos drīkst uzturēties arī pēc pulksten 23, turklāt ielās iziet, pastaigāties un pat savākt aiz sava suņa ļauts bez kovidsertifikāta uzrādīšanas. Pagaidām gan tika ieteikts joprojām valkāt FFP2 respiratorus un citus uzpurņus - gadījumam, ja nāksies sastapties ar kārtības uzturētājiem, kuri nav līdz galam izlasījuši 666 lappuses biezo valdības brīvlaišanas likuma anotāciju un kuriem līdz ar to nebūs skaidrs, kas stājies spēkā no 1. marta, kas būs likumīgi no 1. aprīļa, bet kas tikai apturēts līdz nākamajam omikronam.
Taču vienu gan latvju bāleliņi pamanīja: beidzoties valstī noteiktajai ārkārtējai kovidsituācijai, vairs nebija spēkā sabiedriskā transporta ietilpības ierobežojumi. Nu beidzot pīķa stundās līdz jumtam piebāztie un pasažieru lielā skaita dēļ ielās knapi stenošie autobusi un trolejbusi bija piebāzti atbilstoši epidemioloģiskajām prasībām, līdz ar to kovids šiem transporta līdzekļiem meta līkumu un pasažieri drīkstēja apsēsties arī līdz tam ar dzeltenu krustu pārkrustotajās svētvietās. “Pag, vai tad tā nebija arī līdz šim?” neizpratnē pārvaicāja nepateicīgie latvju bāleliņi. “Bet tagad tas ir oficiāli!” viņiem tika paskaidrots.
Piesargāties gan joprojām vajadzēja - arī sabiedriskajā transportā. “Satiksmes ministrija aicina iedzīvotājus būt atbildīgiem un sabiedrisko transportu izmantot tikai neatliekamiem braucieniem. Tāpat, ja ir iespēja, īsās distances veikt kājām vai velosipēdu, biļetes iegādāties tiešsaistē vai ar maksājuma kartēm,” mudināja Satiksmes ministrija. Neapzinīgākā daļa, kas jau bija sadomājusies izmantot autobusus, lai pavizinātos, uzreiz nokaunējās, sajutās atbildīgi, pārsēdās zirgu pajūgos un uz velosipēdiem un ceļā no Rīgas uz Viļaku devās ar tiem.
Protams, latvju zemes, tāpat kā visas pasaules, galvenā uzmanība tika pievērsta asiņainajiem notikumiem Ukrainā. To iespaidā diemžēl nācās arī atcerēties, ka Latvijai ir eiroparlamentāriete Taņa Ždanoka, par kuras esamību daudzi jau bija laimīgā kārtā paguvuši piemirst. Ždanoka bija viena no nedaudzajiem un gandrīz vienīgajiem EP deputātiem, kas neatbalstīja rezolūciju pret Krievijas agresiju Ukrainā, un pie viena Taņa gribēja pieprasīt arī PSRS atjaunošanu, rindu gastronomos reanimēšanu, šņabja un cukura talonu ieviešanu, kapitālisma nosodīšanu, komunisma uzcelšanu un tamlīdzīgus labumus, taču pagaidām vēl nepaguva. “Tante galīgi izkūkojusies!” šausminājās latvju bāleliņi. “Nē, nav izkūkojusies, tāda viņa bija jau oriģinālajā versijā un rūpnīcas aprīkojumā,” paskaidroja citi.
Ar apsveicamu priekšlikumu klajā nāca tulkotāji, rakstnieki, valodnieki, terminologi un citi banderlogi, kuri atklātā vēstulē aicināja Valsts valodas centru pārskatīt Ukrainas pilsētu nosaukumus latviešu valodā. Balstoties uz Petro Mohilas dibinātās akadēmijas informāciju, tika rosināts turpmāk ukraiņu pilsētas saukt par Kijivu, Ļvivu, Harkivu, Mikolajivu, Čerņihivu un tamlīdzīgi. VVC oponēja, ka nepieciešama rūpīga lingvistiskā izpēte, filoloģiskā analīze, fonētiskais skaidrojums un gramatiskais pamatojums, turklāt jāizvērtē, vai Ukraina nav jāsauc par Ukrajinu, bet ukraiņi - par ukrajniešiem. “OK, jūs tur pētiet, analizējiet un skaidrojiet, bet galvenais ātri pasakiet, kā ir pareizāk - “Putin huilo” vai “Putin hujlo”?” interesējās latvju bāleliņi.
Par valodniecības jautājumiem latvju bāleliņi gan lielākoties bija tikuši skaidrībā arī bez valodnieku un WWC skaidrojumiem. Proti, bija panākta absolūti vienprātīga vienošanās par to, uz kurieni un cik burtiem rakstāmā virzienā jādodas krievu karakuģim, savukārt to, kas jādara tiem, kuri šī virziena norādi svešvalodā un daudz ko citu neizprot, latviski lingvistiski, filoloģiski, fonētiski un gramatiski pareizi pēc koncerta pie Kongresu nama Govjuzemim bija izskaidrojis Rīgas mērs Staķis. Pats dīvainākais, ka viņš pat laikam bija sapratis, jo to bija izdarījis. Vismaz Govjuzemis, ne kuģis.
