murgi

Atkal klāt bija 1. septembris, kad vecāki varēja sacensties ar bildēm feisbūkā un instagrammā, kurš vissmukāk saposis savu bērnu skolai un pie viena vissmukāk saposies pats, kā arī kurš savas atvases aizvedis uz pašu, pašu vislepnāko makdonaldu vai hesburgeru un nopircis pašu, pašu visresnāko burgeru. Šajā konkursā uzvarēja Radio SWH Rīta Sanda un vēl daži atjautīgākie, kuri nevienu nekur neveda, bet pasūtīja boltiem un voltiem burgeru no “maķīša” vai “hesīša” pievest tieši mājās un pienest tieši gultā.

Nedēļa iesākās daudzsološi svētkpilni – agrā, agrā un mazliet vēl tumšā pirmdienas rītā Rīgas dome informēja, ka ir sākta Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa demontāžas laukuma iekārtošana. Tas nozīmēja to, ko tas nozīmēja, un latvju bāleliņi paņēma popkornu un kolu, iesēdās ērtāk klubkrēslos, pieslēdzās tviterim un feisbūkam, paņēma rokā TV pulti un sāka gaidīt akcijas turpinājumu.

Šonedēļ atkal jauni tintes, pildspalvu, kārtridžu un A4 formāta papīra krāvumi bija nepieciešami meteomurgologiem un sinopintiķiem, kuri nespēja vien pierakstīt, piefiksēt un piedrukāt lapas ar jaunajiem 15., 16., 17., 18. un 19. augusta karstuma rekordiem. Siltuma iekonservēšana gaidāmajai apkures sezonai vairs nebija topā, jo trīslitru burku krājumi bija izbeigušies jau pēcjāņu periodā.

Latvijas Nacionālais teātris atsāka jauno sezonu, tomēr daudz lielāku uzmanību latvju bāleliņi pievērsa teātrim, kas risinājās ap TV “Raiņa” jeb TV “Dožģa” aktivitātēm, tikai nebija skaidrs, vai lielāku neapmierinātību raisa tas, ka Rīgas mērīgajam Staķim uzdoti pārāk slikti jautājumi, vai tas, ka viņš pārāk labi uz tiem atbildējis. Par vienu gan latvju bāleliņi vienojās kopīgā sašutumā – ka krieviem vairs nedos vīzas, bet TV “Dožģam” tās jau ir.

Iestājās augusts, taču latvju bāleliņi vairs pat nesatraucās, ka kaut kur kaut kam par kaut cik uz kaut kurieni atkal paaugstinājušies tarifi, jo pie tā visi sen bija pieraduši. Tā vietā bāleliņi nopriecājās, ka apmeklētājiem bez maksas būs pieejams Pokaiņu mežs, no kura, kā lika domāt pēdējā laika novērojumi, cēlusies lielākā daļa Saeimā sasēdināto gudrāko galvu un par tām vēl gudrākās diametrāli pretējās ķermeņa daļas.

Apraudot jūlija beigas un augusta nenovēršamo iestāšanos, latvju bāleliņi, stāvot pie zibens vēl nesaspertā ozola un turot roku uz Karīnas Račko kopotajiem kopošanās rakstiem, nozvērējās vismaz mēneša beigas pavadīt vienos priekos, peldbiksēs un gumijniekos, tāpēc ņēma karti un globusu, ieslēdza GPS un Wāzi un devās uz Liepājas Summersoundu, pie Fontēna uz Pāvilostu vai Siguldas opermūzikas svētkiem, savukārt radikālāk un kardinālāk noskaņotie – tepat uz Bolderāju.

Ap šo laiku parasti latvju zelta jaunatne trīcēja, drebēja un svīda baiļu sviedrus, gaidot augstskolu iestājeksāmenu rezultātus, taču šoreiz nevienu kaut kā nepārsteidza ziņa, ka studijām kādā no 12 augstskolām pieteicies mazākais studētgribētāju skaits pēdējo trīs gadu laikā. “Pats galvenais ir mācēt pieslēgties tviterim, feisbūkam, instagrammai un tiktokam,” teica jaunieši, kuri pārējo solījās apgūt kaut kad pēc tam.

Pat tuvojoties nedēļas nogalei, joprojām nerimās ņemtne un jātne ap un par uz Lucavsalu emigrējušo “Pozitivusu”: kādam nepatika jaunā vieta, kādam mākslinieku saraksts, kādam bija par dārgu utt. “Kas tā par štrunta programmu, kur Žoržiks, kur Vitjka Lapčenoks, kāpēc nav “Eolikas” vai vismaz bītlu un “The Rolling Stones”!” tviterī un feisbūkā ņēmās un jājās tie, kuri “pozitivusā” līdz šim vēl ne reizi nebija spēruši kāju vai pabāzuši degunu. “Atslābstiet, tāpat līs,” drūmi norūca tie, kas tajā bija gan spēruši degunu, gan bāzuši kāju.

Papiketējuši pret pārlieku tievu koku izciršanu un pārlieku resnu ierēdņu savairošanos, pašausminājušies par dzemdēšanu ar vai bez epidurālās anestēzijas, analgēzijas un amnēzijas, latvju bāleliņi pievērsās laicīgākām lietām.

Lai gan burtiski nupat, nupat bija aizvadīts Vecgada vakars, sagaidīts jaunais gads un vēl pat nebija atdzisis Lieldienu pateicības dienas tītars, pavisam klusi un nemanāmi jau bija pielavījušies vasaras saulgrieži un gada garākā diena. LTV “Rīta Pornorāmas” Sigurds ņēma rokā skaitīkļus, kalkulatoru un planšetnieku un sarēķināja, ka gada īsākās nakts ilgums Rīgā būs 6 stundas un 8 minūtes, ko sporta Raimondgekišs apstiprināja ar savā leksikā vienīgo esošo vārdu: “Attiecīgi!”

Ar varavīksnes karoga pacelšanu Kaņepju centrā tika atklāta Rīgas praida nedēļa, kuras centrālais vēstījums bija “Līdz mēs visi būsim zivī”, bet lielāko rezonansi izraisīja “Gājiens par zivību”, kura ietvaros praidisti pabāza galvu ārpus Vērmanes dārza, mazliet pariņķoja apkārt tam un žigli iemuka atpakaļ, taču arī pierādīja, ka viņiem ļauts darīt to, kas visādiem alus pļumpētājiem no “Latvianbīrfesta” ir liegts, proti, uz dienu aizklapēt Vērmanīti.

NEPLPs atslēdza visus 80 vēl atlikušos Krievijā reģistrētos televīzijas kanālus, un latvju zemē iestājās jauni laiki – tā kā bija atslēgti arī kanāli “Zdorovaja TV”, “Perec!” un “Ohota i ribalka”, neviens bez vārdnīcas vairs nezināja, kā krieviski ir “šprote”. Neko citu šis lēmums gan latvju bāleliņu dzīvē īpaši nemainīja.

Iestājās jūnijs, un daudzi ar šausmām vērās ziņu lentēs, ko nelabu būs atnesis jaunais mēnesis. Izrādījās, ka neko īpašu – kaut kur paaugstinājās tarifi, kaut kur uzstājās “Eolika” ar “Imagine Dragons”, kaut kur Jūrmalā notika bīčvolejbols, kaut kur Roterdamā blandījās Kariņpaps, taču vispār 1. jūnijā no īpašāk atzīmējamiem pasākumiem bija tikai Bērnu tiesību aizsardzības diena, skolēnu vasaras brīvlaika iestāšanās, 95. benzīna sadārdzināšanās līdz diviem eiro litrā un kārtējie sūdīgā laika un nokrišņu rekordi.

Kovidsērga bija paņēmusi atvaļinājumu un aizbraukusi sērfot, kaitot vai citādi bordot, un latvju zemē krietnajam Ugam un lāga Perevoščikovam par lieliem sirdēstiem solījusi atgriezties tikai rudenī, tāpēc nācās meklēt jaunu vīrusu, pret kuru biedēt vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties. Laimīgā kārtā nez no kurienes uzradās pērtiķu bakas. “Panikai nav nekāda iemesla!” mierināja epidemiologi, un tas bija pilnīgi pietiekams iemesls, lai sāktos panika.

Piektdienas novakarē no Brīvības pieminekļa līdz pat Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa apkaimei notika gājiens “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” ar prasību aizvākt visus padomju ideoloģiskos pieminekļus un citus priekšmetus. Aizvācamo priekšmetu saraksts bija ļoti garš un iesākās ar Taņu Ždanoku.

Šī nedēļa latvju bāleliņiem kalendārā bija ierakstīta kā Lielās Ņemtnes, Čakartnes un Jātnes par kārtējo netikšanu Eirovīzijas finālā dienām, tomēr šajā jomā viss pagāja mierīgi: Latvija pasūdzējās, ka Eiropa mūs atkal nesaprata, Eiropa oponēja, ka tur nemaz neesot bijis ko saprast, jo mūsu Citam Zēnam priekšnesuma laikā nav saplīsusi bikšu stakle, bet dziesmas pašu galveno un vienīgo interesanto rindiņu viņu vietā tāpat nodziedājuši skatītāji. Cita lieta – 9. maijs, vot, tur gan bija ko ņemties visu nedēļu!

Izrādījās, ka teiciens “izvēlies, ko vēlies, jo tas var piepildīties” tiešām var piepildīties: pāri latvju bāleliņu galvām pārgāzās pēkšņa laimība – pašā darba nedēļas vidū, trešdienā jeb Mazajā Piektdienā, iekrita oficiāla brīvdiena. Taču izrādījās, ka nemaz tik liela tā laimība nav, jo pēc tās atkal nāca divas darba dienas. “Vēlmēs nepieciešams uzlabojums,” saprata latvju bāleliņi, spriežot par nepieciešamajām korekcijām pirms nākamajām vēlmju izteikšanas reizēm.

Nošķīda zibens, norībēja pērkons, mazliet tā kā nosmirdēja pēc sēra, un Kariņpaps devās četru dienu atvaļinājumā. Akurāt šajā pašā dienā Vidzemē gaisa temperatūra uzreiz pazeminājās līdz -6 grādiem un arī citviet valstī kļuva neganti auksts un sasalīgs. “Sagadīšanās? Nedomājam vis…” drūmi norūca latvju bāleliņi, uzzinot, ka lāga Kariņpapa vietā premjerēt palikuši tiesiskais bezkompromisa Bordertaunbordāns un finanšu Reiris.

Boms Tricis un Laika Skudra solīja, ka šī nedēļa būs siltākā šajā gadā, un, tā kā nebija nekādu garantiju, ka par siltāko šajā gadā tā nepaliks arī līdz gada beigām, latvju bāleliņi ķēra momentu, kad ielās, parkos un pļavās izmesties triko, bikini, kombinē, peldbiksēs un gumijniekos, gandrīz palaižot garām Restorānu nedēļas iesākšanos un vimbu lēkāšanu pāri Ventas rumbai. “Nieki, austeres brokastīs un vimbas vakariņās ēdīsim pēc tam!” ar roku atmeta bāleliņi.

Klāt bija brīvdienas, kas treilerī jeb kaceklī grūti atminamu iemeslu dēļ tika pieteiktas kā Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Gulošo pirmdienu, Slinko otrdienu, Uz Nedēļas Nogali Cerošo trešdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Kluso sestdienu, un kas tālāk vainagojās ar Pirmajām un Otrajām Lieldienām. Par to latvju bāleliņiem gan bija maza interese, jo lielākā daļa gaidīja Bomja Triča vai vismaz Laika Skudras paziņojumus par to, vai brīvdienās būs iespējama vizināšanās ar ragaviņām vai šašlika cepšana piesaulītē.