Lai gan burtiski nupat, nupat bija aizvadīts Vecgada vakars, sagaidīts jaunais gads un vēl pat nebija atdzisis Lieldienu pateicības dienas tītars, pavisam klusi un nemanāmi jau bija pielavījušies vasaras saulgrieži un gada garākā diena. LTV “Rīta Pornorāmas” Sigurds ņēma rokā skaitīkļus, kalkulatoru un planšetnieku un sarēķināja, ka gada īsākās nakts ilgums Rīgā būs 6 stundas un 8 minūtes, ko sporta Raimondgekišs apstiprināja ar savā leksikā vienīgo esošo vārdu: “Attiecīgi!”
Protams, pirms svētkiem bāleliņus būtībā interesēja tikai viens - kādi Jāņos būs laika apstākļi. Boms Tricis saņēmās drosmi un uzņēmās iniciatīvu, sita dūri laika prognožu kartē, paspēra ar kāju mākoņus, pasūtīja krievu kuģi sūtāmā virzienā lietu, saregulēja apkures grādus un temperatūru un autoritatīvi paziņoja, ka svētku brīvdienās Latvijā gaidāms saulains un karsts laiks. “Un viss, un punkts! Esmu runājis, hau!” teica Boms Tricis, un latvju bāleliņi atviegloti nopūtās.
Nu uz līgošanu un Jāņu svinībām tika ņemts līdzi ne tikai alus, siers, šašliks un sombrero, bet arī Boma Triča svētbildes: ja gadījumā viņš būs kļūdījies, tad tās tiktu dedzinātas sārtā, izjādelētas uz spalvās un piķī apvārtīta dzelzs mieta un izšautas uz Mēnesi, bet, ja nebūs kļūdījies, tad ap šīm bildēm tiktu izpildītas rituālās dejas, veikti ziedojumi un citas pielūgsmes darbības, bet pats Boms Tricis iecelts Vasaras saulgriežu svēto kārtā.
Pastāvēja pamatotas aizdomas, ka divus gadus kovidierobežojumos un pandēmijās mocītie latvju bāleliņi nu dosies zaļumos un reiz un par visām reizēm tā kārtīgi piesvinēsies, tāpēc CSDD uzsāka kārtējo pretdzeršanas kampaņu, kura jau bija tā pieriebusies, ka, to ieraugot, piedzerties un aiz vēlmes ieriebt kampaņas izstrādātājiem sēsties pie stūres dzērumā bija gatavi pat hroniski nedzērāji un Viktors Lapčenoks. Šoreiz kampaņa saucās “Nebrauc reibumā. Dārgs prieks”, un tajā CSDD uzsvēra, ka atkal pieaudzis dzērājšoferu izraisīto avāriju skaits, un, tāpat kā iepriekšējos gados, mudināja autovadītājus rīkoties atbildīgi un nebraukt reibumā, ko viņi, tāpat kā iepriekšējos gados, nedarīja un arī negrasījās darīt.
Izskanēja priekšlikums, ka daudz iedarbīgākas šāda veida pretdzeršanas kampaņas būtu tad, ja pieķertos dzērājšoferus par sodu uz visu dienu ieslodzītu rimčikos vai citos tirdzniecības centros, liekot viņiem klausīties tur skanošo līgodziesmu repertuāru. Diemžēl pret to kategoriski iebilda cilvēktiesību aizsardzības organizācijas: “Publiski nopērt ar pletni Doma laukumā, nomētāt ar akmeņiem krastmalā vai saraustīt gabalos pēc šariata likumiem - labi, kopējā labuma vārdā uz to vēl varētu pat pievērt acis, bet likt klausīties rimčika dziesmas jau būtu pārāk cietsirdīgi!”
Iestājoties siltajam vasaras laikam, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā jeb TOSā pēdējās dienās par 25% bija pieaudzis traumu skaits, tāpēc vismaz traumatologi Jāņus gaidīja ar neslēptām šausmām. Izrādījās, ka latvju bāleliņiem par slidenām ielām un ietvēm daudz bīstamāka bija futbola spēlēšana slapjā zālē, braukšana ar elektrostāvdrāžiem, kāpšana kokā bez attiecīga drošības ekipējuma, spuldzītes ieskrūvēšana, stāvot uz nestabila beņķa, u.tml. nodarbes. Atbildīgās institūcijas sāka aizdomāties, vai gadījumā nevajadzētu uzsākt arī kampaņas “Negriez maizi reibumā. Baigi sāp” vai “Pālī bāzt naglu rozetē - dārgs prieks”, taču bija atlicis pārāk maz laika PR kantoru noalgošanai, bet krietnās Evas vakcinācijas speciālisti vēl īsti nebija atbrīvojušies.
Taču pašu lielāko artavu žūpošanas uz Jāņiem apkarošanā ienesa depozīta sistēmas ieviesēji, kas brīdināja, ka “tarņikos” nevarēs nodot pudeles bez etiķetēm. Proti, lai pēc Jāņiem taromātos varētu nodot atkārtoti uzpildāmo tukšo taru, aliņu nedrīkstēja dzesēt ūdenī, jo tā veidā pudelēm varēja atlīmēties etiķetes un taromāti tās nepieņemtu, tādēļ pudeles tika ieteikts dzesēt ledusskapī, pagrabā vai morgā. “Eu, nu kas tad tā par dzeršanu, ja visu laiku jādomā, lai kaut kam kaut kas no kaut kurienes neatlīmētos?!” saskuma jāņotāji un nolēma nedzert vispār.
“Kādam jau arī jāstrādā…” limuzīna Jāņu nakts krāsā Olgas Dreģes Dagnijas balsī noteica virkne uz laukiem neaizbraukušo un drūmi devās līgot uz Dzegužkalnu, Mežaparku vai pie “Pērkona”, “Menueta” un “Stop The War Viss Ir Propaganda” Horena uz Andrejsalu. Arī viņiem bija savs neliels prieciņš - Jāņos Rīgas sabiedrisko transportu varēja izmantot bez maksas, tātad vismaz izbraukāties krustu šķērsu uz nebēdu. Savukārt Rīgā nepalicēji meklēja “Rīta Pornorāmas” Karīnu, lai uzzinātu tikpat labas kā viņai jāņošanas recepti un, kas svarīgākais, noskaidrotu, kas jādara, lai, nedod die’s, nesanāktu kā Gestiņam ar Vipu Jokstu.
Un vēl - nelielu dāvaniņu savai pateicīgajai tautai uz Jāņiem nolēma pasniegt valdība, kas īsi pirms svētkiem paziņoja, ka nākamajā apkures sezonā kompensēs pusi no siltumenerģijas, elektrības un dabasgāzes cenu kāpuma. Tā kā izskatījās, ka otru pusi tāpat neviens nevarēs nomaksāt, tad latvju bāleliņi lūdza, varbūt valdība labāk var kompensēt odu sišanas vai papardes zieda meklēšanas izdevumus, taču tas jau bija cits stāsts, ar ko vajadzētu nodarboties 14. Saeimai - iespējams, ka tieši tā uzskatīja valdība. “Es uz Briseli,” teica Kariņpaps, “līgo!” gandrīz pateica valdība, taču laikus atģidās, ka tas šobrīd skaitās politnekorekti, tāpēc pielaboja: “Priecīgus Pēterus!”
