Šonedēļ atkal jauni tintes, pildspalvu, kārtridžu un A4 formāta papīra krāvumi bija nepieciešami meteomurgologiem un sinopintiķiem, kuri nespēja vien pierakstīt, piefiksēt un piedrukāt lapas ar jaunajiem 15., 16., 17., 18. un 19. augusta karstuma rekordiem. Siltuma iekonservēšana gaidāmajai apkures sezonai vairs nebija topā, jo trīslitru burku krājumi bija izbeigušies jau pēcjāņu periodā.
Diemžēl meteomurgologu un sinopintiķu pūliņi palika gandrīz nemanīti, jo latvju bāleliņu uzmanība akcentējās uz kādu citu rekordu - Anša un Kikī “Zemes stundai” skanot, elektroenerģijas stundas cena Latvijā sasniedza biržas griestus, tas ir, 4000 eiro par megavatstundu. Tā tur apstājās, paskatījās apkārt, pabrīnījās par sasniegto, mazliet palēkāja uz augšu, bet tad saprata, ka augstāk lēkāt nedrīkst, jo to neļauj biržas griesti, un noskumusi atgriezās ierastajā līmenī. Enerģētiķi skaidroja, ka tas ir viegli izskaidrojams, un sāka to skaidrot, bet neviens viņu skaidrojumos neklausījās.
Tuvojās 1. septembris. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība LIZDA atģidās, ka nav informējusi par savu kārtējo, vienoto un ikgadējo ikmēneša ilgtermiņa beztermiņa streiku, un paziņoja, ka šoreiz tas sāksies 19. septembrī. Pedagogu pati galvenā Vanaguligzda stāstīja, ka pedagogi streika laikā nepildīs darba pienākumus, nepieskatīs bērnus, nelabos kontroldarbus, neliks atzīmes, nesauks pie tāfeles, ļaus aiz skolas stūra pīpot un vispār neuzturēsies darba vietās. “Vai tad viņi iepriekšējo streiku jau pabeidza?” neizpratnē vaicāja bāleliņi. “Ā, tie bija mediķi? Vai varbūt zemnieki? Vai pažarnieki? Kas visus tos streikotājus var atcerēties…”
Pa to laiku Rīgas pašvaldības policija sportiskās formas un slaido līniju uzturēšanai, kaloriju dedzināšanai un pie viena patrulēšanai nolēma turpmāk izmantot arī elektrostāvdrāžus. Šo transportlīdzekļu piegādes izvēle krita uz “boltiem”, tāpēc nu iedzīvotājiem bija ekskluzīvas iespējas pakļūt nevis zem vienkārša ierindas stāvdrāža, bet gan policijdrāža, kas, protams, uzreiz bija pavisam cita lieta un pakļūšana zem tā daudz patīkamāka. Starp citu, “bolti” atgādināja, ka arī policistiem jāievēro visi stāvdrāžu un policijdrāžu lietošanas nosacījumi, tikai nebija skaidrs, kurš viņus par to neievērošanu varētu sodīt.
Savukārt Mārupes novada dome joprojām mocījās ar savu Skultes bumbvedēju - tā kā viņiem bija slinkums demontēt jau demontēto un uz Aviācijas muzeju aizvesto lūzni, tad viņi visādi spurojās tam pretī, kas rezultējās ar to, ka nu mārupiešiem vajadzēja Kultūras ministrijai iesniegt argumentētu, fermentētu un cementētu, faktoloģiski un bakterioloģiski pamatotu ekspertīzes slēdzienu, kas apstiprinātu Skultes lidmašīnas unikalitāti Eiropas, pasaules un visa universa kontekstā. Pastāvēja aizdomas, ka nelīdzēs tas vien, ka šis bumbvedējs ir pirmais un vienīgais, ap kuru sacelts tāds birokrātiskais čakars.
Portālā “ManaNevienamNevajadzīgāBalss” iesākās parakstu vākšana par obligātas augstākās izglītības prasības noteikšanu Saeimas deputātiem, jo pašreizējā likumdošana to nenosaka, tāpēc par Saeimas deputātu var kļūt (un visbiežāk arī kļūst) personas, kas ir pilnīgi dunduki. Atbildot uz šo iniciatīvu, Saeimas deputāti sāka gražoties un spriest par nepieciešamību ieviest augstākās izglītības normu arī tautai un paģērēt, ka par viņiem balsot varēs tikai personas ar augstāko izglītību, nevis pilnīgi stulbeņi, taču ātri saprata, kas ir viņu īstais elektorāts, tāpēc šādu normu ieviešana būtu pārāk riskanta.
Kamēr LTV vēl tikai gatavojās savām Saeimas deputātu kandidātu debatēm un partiju šķirotavām, pozitīvas emocijas sniedza priekšvēlēšanu kampaņas. Pagaidām līderos izvirzījās Kluba Ramona, kas bija nolēmusi kļūt par kombainieri, taču neviens nesadzirdēja, ko viņa piedāvāja, jo ar drēbēm Ramonu neviens neatpazina. Savukārt KaKu Aldis beidzot bija nokļuvis tur, kur viņam visi jau sen novēlēja būt - uz pakaļas. Pagaidām gan tikai uz autobusa pakaļas, tomēr iesākumam derēja arī tā. Savukārt lielākos plusiņus vāca izglītības motocikliste Muižniece, kura nomainīja savu Twittera profila bildi pret mīlīgo foto ar radziņiem, un potenciālie vēlētāji pat uz brīdi aizmirsa, ka lāga Anete kandidē no tā paša saraksta, no kura gaisā pasistais Bordertaunbordāns.
Lai gan socioloģiskā aptauja uzrādīja, ka 72% latvju zemes iedzīvotāju pērtiķu bakas joprojām ir pie kājas, elkoņa, zem dzimumlocekļa vai citām ķermeņa daļām, sabiedriskajā telpā uzturēja interesi par pērtiķu bakām ar ziņu, ka Pasaules veselības organizācija ir vērsusies pie sabiedrības ar aicinājumu piedāvāt bakām jaunu nosaukumu. PVO eksperti norādīja, ka to nosaukums stigmatizē primātus, aizskar to pērtiķcieņu un neveicina to iekļaušanu sabiedrībā, turklāt atstāj negatīvu iespaidu par Āfrikas kontinentu. Jaunā nosaukuma piedāvājumus tika rosināts izteikt PVO mājaslapā, taču eksperti ātri saprata, ka Latviju šajā aptaujā labāk bloķēt, jo piedāvātajos vīrusa nosaukumos dominēja šeit esošo politisko spēku un politiķu vārdi.
Pats interesantākais notikums tomēr bija gaidāms sestdien, kad aptuveni 45 000 cilvēku grasījās nokļūt Mežaparkā uz “Prāta vētras” koncertu ar neesošo 11. tramvaju pāri neesošajam Brasas tiltam. Lai gan izskanēja aicinājumi braukt ar vilcienu un uz estrādi doties no Mangaļu stacijas, ikvienam bija skaidrs, ka no dzelzceļa pieturas Mangaļos var nokļūt tikai Mangaļu šašlikotavā, bet uz Mežaparku var nokļūt tikai no zoodārza. “Prāta vētra” nospļāvās un paziņoja, ka nosūtīs visiem speciālus autobusus, bet tajos neielienošos apmeklētājus Kaupers paķers pa ceļam uz sava velosipēda rāmja. Ar šādiem nosacījumiem pastāvēja iespēja, ka uz koncertu dosies nevis 45 000 apmeklētāju, bet visi 90 000. Tāds, lūk, jautrs stāsts.
