Piektdienas novakarē no Brīvības pieminekļa līdz pat Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa apkaimei notika gājiens “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” ar prasību aizvākt visus padomju ideoloģiskos pieminekļus un citus priekšmetus. Aizvācamo priekšmetu saraksts bija ļoti garš un iesākās ar Taņu Ždanoku.
Par pašu Pārdaugavas okupeklīgo fallekli vairs nekādu jautājumu nebija, jo nedēļas sākumā tika atcelti pēdējie juridiskie šķēršļi tā novākšanai. Arī pamatojums bija skaidrs - netika plānota okupekļa nojaukšana, bet Uzvaras parka demonumentizācija ar mērķi novērst nacistu, fašistu un narkomānu pulcēšanos tā pagrabos, pakājē, piegulošajās apkaimēs un apkopējas slotu kambarī. Pie viena tika publiskotas pārtvertās noziedzīgo elementu kartes, shēmas un infografikas, kurās tika attēloti potenciālo uzbrukumu plāni no tuvējā Latvijas Dzelzceļa muzeja un Gaismas pils, kā arī Eduarda Smiļģa ielas, slēpjoties aiz sakuras ķiršu kokiem. Ieraugot šos plānus, ikvienam bija pilnīgi un absolūti saprotams, kāpēc Uzvaras parka apkaime ir nekavējoties jādemonumentizē.
Pamatīgu iekšlietu ministres krampi nodemonstrēja Vienkārši Marija, kura, pat nesagaidot Iekšlietu ministrijas analītiskā ziņojuma par iekšlietu dienestu darbu 9. un 10. maijā novērtējumu, pavirpināja kristāla bumbu, ieskatījās kafijas biezumos un rūnās, izlika kārtis, izlasīja savu un lāga Kariņpapa horoskopu, iekodējās veiksmei un paziņoja, ka nosapņojusi, tas ir, no drošiem avotiem uzzinājusi, ka premjers pakļāvies Nacionālās apvienības spiedieniem un nav vairs gatavs atbalstīt viņas darbu. Šādos apstākļos viņa strādāt nevarot, tāpēc nolēmusi demisionēt un atgriezties kā deputāte Saeimā, kur vairs nebūs jāstrādā.
Izrādījās, ka Vienkārši Marijas sapnis bijis pravietisks, un premjers tiešām gribēja prasīt ministres demisiju. Kariņpaps gan bilda, ka būtu to darījis tāpat, arī bez Nacionālās apvienības ultimāta, šantāžas, šartrēzes, denunciācijas un frontispisa. Lai parādītu, ka ir īsts vecis ar riekstiem un visu pārējo, Kariņpaps atriebjoties nacionāļiem pieprasīja ekonomikas Vitenburģa demisiju, liekot galdā dzelžainu un neapgāžamu argumentu: “Tāpēc, ka viņš ir jaunākais - gan kā ministrs, gan pēc gadu skaita! Un tas nekas, ka viņam aug bārda.” To padzirdot, Reģionālās attīstības un azartspēļu aizsardzības ministrijas Plesis momentā šausmās apprecējās, bet izglītības motocikliste Muižniece devās mainīt pasē dzimšanas gadu, ja nu gadījumā kaut ko savāra arī jaunie konservi ar bezkompromisa tiesisko Bordertaunbordānu priekšgalā. Politikā uz izķeršanu atkal bija onkas ar sirmām bārdām un padzīvojušas kundzītes, jo tos no valdības atlaistu pašus pēdējos.
Nacionāļi daudz nespurojās - ja Vitenburģi, tad Vitenburģi. “Mums gan tā pieeja šķiet absurda - sodīt ministru par neko,” prātoja vislatviešu Dzintars. “Bet nekas, nav jau nekāda baigā NA vērtība, vēl tikko taču pie KāPēElVē pamuļķiem sildīja degunu.” Lai nebūtu tā, ka viņi visam uzreiz piekrīt, NA nolēma atkārtoti aicināt Kariņpapu atteikties no ieceres prasīt Vitenburģa demisiju, labi zinot, ka premjers to nedarīs. “Neviens postenis nepaliks tukšs. Patlaban iekšlietu ministra pienākumus pilda aizsardzības Pabrīķis, arī ekonomikas ministra atbildības sfēra nepaliks bez vadības,” latvju tautu mierināja Kariņpaps. “Tieši tas mūs arī biedē - ka nepaliks bez vadības…” norūca nepateicīgā latvju tauta.
Un šīm bažām bija pamats - ja pret nacionāļu izvirzīto ekonomikas ministres amata kandidāti Indri Ilziksoni nevienam īpašu iebildumu nebija, tad tas, ka uz iekšlietu ministres amatu “atparisti” varētu virzīt aizsardzības parlamentāro Pirktiņbļodnieci vai bijušo Sabiedrības par alkatību “Ķepa” vadītāju un dibinātāju Voiķi, gan rāva nost jumtu un ķiveri. Nu pat savulaik kā iespējamais kultūras ministra amata kandidāts nosauktais Kivičs vairs nešķita nemaz tik biedējošs.
Latvijas Televīzijas raidījumā “Bērtules jautājums” no aizmirstības uzpeldēja vēl kāds piemirsts tēls - veselīgais vakcinācijas pianists Pavļuts, kurš apgalvoja, ka koalīcijā pastāv uzskats par Vitenburģi kā salīdzinoši vāju ekonomikas ministru. “Gan Ašerādenim, gan caurlaižu Pūcem, gan citiem koalīcijas pieredzējušajiem politiķiem bija daudz jāstrādā tā dēvētajā enerģētikas drošības darba grupā, lai virzītu jautājumus, ar ko Ekonomikas ministrija nav tikusi galā,” teica Pavļuts. “Ak, kungs, kura nu gotiņa būtu māvusi…” padzirdot par salīdzinoši vājajiem ministriem, nopūtās koalīcija.
Šī visa kontekstā nemaz ne nejaušs izskatījās prezidentīgā Levitonkuļa intervijā LTV paustais, ka politiskajām partijām no saņemtā valsts finansējuma vajadzētu noteikt daļu, kas obligāti jāatlicina kompetences celšanai. “Un tam būs jāparādās atskaitēs!” bargi brīdināja Levitonkuls. Taču diezgan negaidīti pret to iebilda nodokļu maksātāji: “Lai šiem te celtu kompetenci, nepietiks pat visa valsts gada budžeta piķa!” Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.
Un vēl - tika ierosināts referendumdums par laika ziņu Boma Triča atbrīvošanu no darba, jo viņš spēja solīt tikai to, ka šodien būs vēss, tomēr siltāks nekā nākamajā nedēļā, kad toties nebūs tāda brāzmaina ziemeļu vēja un nepārtrauktu lietusgāžu, kādas ir šodien, tomēr nākamās nedēļas laika apstākļi nobālēs salīdzinājumā ar tiem, kas būs aiznākamajā nedēļā un sniegotajos Jāņos. “Pieriebies,” teica latvju bāleliņi, un šoreiz viņiem visi ticēja.
