Iestājās augusts, taču latvju bāleliņi vairs pat nesatraucās, ka kaut kur kaut kam par kaut cik uz kaut kurieni atkal paaugstinājušies tarifi, jo pie tā visi sen bija pieraduši. Tā vietā bāleliņi nopriecājās, ka apmeklētājiem bez maksas būs pieejams Pokaiņu mežs, no kura, kā lika domāt pēdējā laika novērojumi, cēlusies lielākā daļa Saeimā sasēdināto gudrāko galvu un par tām vēl gudrākās diametrāli pretējās ķermeņa daļas.
Noslēdzās vēlēšanu kandidātu pieteikšana, un noskaidrojās, ka CVK kabinetos, pastkastītēs, durvju ailēs, lifta šahtās un pa vēdlodziņiem samesti vai kā citādi sasūtīti 19 partiju saraksti. Kopumā startēt vēlēšanās bija pieteikušies 1832 kandidāti, kas nozīmēja, ka uz vienu deputāta vietu kandidē 18 tīkotāji, tātad konkurss bija lielāks nekā augstskolās. Tas nepārsteidza, jo zināšanu prasības bija stipri piezemētākas un pat netika prasīta izziņa no psihiatra un narkologa. Tiesa, vidēji trim no četriem kandidātiem jeb 75% gadījumu bija uzrādīta augstākā izglītība, bet tas savukārt nozīmēja to, ka Saeimā parasti tiek atlikušais viens no četriem kandidātiem vai arī tiem trim šī izglītība gan ir, tikai viņi nezina, ko ar to iesākt.
Nu latvju bāleliņi ķērās pie sarakstu pētīšanas, lai noskaidrotu, vai viņu rads, draugs, paziņa, kolēģis vai kaimiņš gadījumā nekandidē no “Latvijas vienā vietā”, Latvijas Ždanokas savienības, partijas “KaKa”, kustības “Suņurāmā vara”, biedrības “Šņabilitāte”, organizācijas “Vienoti Latvijas tautas vienotības valsts Latvijas tautai” vai citu meža dīvainīšu sarakstiem, un daudzos gadījumos atklājās, ka kandidē gan. Šī iemesla dēļ tika veikti steidzami pretpasākumi, izveidojot attiecīgajiem deputāta amata kandidātiem ieeju mājā no otras puses, kategoriski aizliedzot tiem uzrunāt pagalmā, kāpņu telpā, uz ielas vai darbavietā nejauši vai jauši sastaptus cilvēkus un aizmūrējot pastkastītes.
Politologs Fiļa Rajevskis brīdināja, ka šāds politisko partiju birums var samazināt vēlētāju skaitu, bet tas savukārt draud ar risku, ka Saeimā var tikt ievēlētas 20 partijas no 19 iespējamām, bet deputātu krēslos tikt tādi, pēc kuriem Artusnis Kaimiņš un pat, lai dieviņš nogrābstās, Govjuzemis liksies intelekta karaļi. “Tādā situācijā, kāda ir šobrīd, varētu būt brīnumi, ka partijas svin uzvaru un iekļūšanu parlamentā, bet tad ierauga, kas ir ievēlēts, un nesaprot, kas tas vispār tāds ir, kas ievēlēts,” brīdināja Fiļa. Lūk, par to gan sarakstu veidotāji nebija aizdomājušies, un pat “Saskaņa” nu ar bažām palūkojās uz savu Trojas Briedi.
Saeimas Ārlietu komisija oficiāli un negrozāmi atzina Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, pieprasot šo dokumentu jau tuvākajā sēdē pieņemt arī kā Saeimas paziņojumu. Šis papīrs nudien bija skarbs un argumentēts, līdz ar to nebija šaubu, ka Krievija, padzirdot par tā esamību un izlasot saturu, sabruks nevaldāmās elsās un lūgs pēc žēlastības. Taču līdz tam tiesībsargājošajām institūcijām vajadzēja izdomāt, ko iesākt ar pašmāju indivīdiem, kuri esošās Maskavas forštates neesošajā Maskavas dārzā vai Brasā pie ķēķa loga bija sagrasījušies svinēt desantnieku dienu un nelikās ne zinis par Ārlietu komisijas paziņojumu. Tas jau bija krietni grūtāk par paziņojumu sarakstīšanu un/vai notas nosūtīšanu.
Pa to laiku latvju bāleliņi dienām un naktīm, neēdot, nekakājot un acis neaizverot, vaiga sviedros nopūlējās, lai “google” konta atsauksmēs Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa vērtējumu nodabūtu līdz 1,1 ballei, savukārt tie, kas svinēja desantnieku dienu, dienām un naktīm, neēdot, nekakājot un acis neaizverot, to tikpat spītīgi cēla atkal augšup. Šī akcija piesaistīja neviltotu pašu nodabūtāju un cēlāju interesi, viņi katru dienu dalījās ar savas akcijas panākumiem, sasniegumiem un zaudējumiem sociālajos tīklos, bet pārējiem lika aizdomāties, ka liela daļa ļaužu latvju zemē laikam tomēr nav īpaši noslogoti ar darbiem.
Savukārt Rīgas domei nebija laika nodarboties ar glupībām - tā prātoja atvēlēt 2,1 miljonu okupeklīgā fallekļa demontāžai, uzreiz paziņojot, ka tas netiks saudzīgi demontēts no augšas līdz apakšai vai no kreisās puses uz labo, bet nogāzts zemē, atspārdīts un piebeigts ar kontrolšāvienu galvā. Lai izbēgtu no Mārupes pašvaldības un tās Spilves bumbvedēja bēdīgā likteņa, Rīgas mērīgais Staķis jau laikus informēja, ka nevienu no padomju armijai veltītā okupeklīgā fallekļa daļām nav plānots saglabāt, jo Okupācijas muzejs nevienu no tām nav atzinis par māksliniecisku vērtību, tāpēc viss piemineklis tiks pilnībā nafigizēts un utilizēts.
Taču bija arī kāda izklaidējošāka ziņa: latvju nacionālie AirBaltiki savu lidmašīnu apkalpes locekļiem un pilotiem atļāva tetovējumus, irokēzus un pīrsingus, turklāt tie varēja palikt redzami arī tiešo darba pienākumu pildīšanas laikā. “Ļausim mūsu darbiniekiem demonstrēt individualitāti ar saviem tetovējumiem, frizūrām vai pīrsingiem, ja viņi tā vēlas,” uzsvēra AirBaltiki, ar daudz mazākiem burtiņiem piebilstot, ka kakla, sejas un galvas tetovējumiem pienākumu pildīšanas laikā ir jābūt aizsegtiem. Aviopasažieri ar interesi gaidīja, kuras ķermeņa daļas ar tetovējumiem un pīrsingiem lidojuma laikā būs atklātas, taču lielākā daļa to neuzzināja, jo viņu lidojuma biļetes AirBaltiki bija pārdevuši uz neesošu vai vēl pieciem citiem pasažieriem jau pārdotu vietu.
