Klāt bija Miķeļdienas tirdziņi, un strauji tuvojās arī pati Miķeļdiena, kad beidzot mājās vajadzēja pārrasties pēdējiem līgotājiem, Lieldienu svinētājiem un ar neļķu kātiem padusē esošajai 8. marta auditorijai, bet veikalos vēl nevajadzēja skanēt Ziemassvētku “džinglbelliem”. Lai gan – tie parasti sāka skanēt jau aiznākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem, tāpēc par to drošs nevarēja būt neviens.
Krievu propagandoni un pārējie vatņiki vēl nebija noslaucījuši asaras par Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa krišanu un nomierinājušies par Rēzeknes Aļošas bēdīgo galu, kad viņus piemeklēja jauns trieciens - Rīgā bāzētā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Sārta zeķes. Uz tām bija skaidrā un gaišā kirilicā uzrakstīts, ko viņš gatavs darīt ar rusņu, un Puķina Kremļa mediji metās sacensties daiļrunībā, kurš krāšņāk aprakstīs Sārta rusofobiskās, fašistiskās, nacistiskās, slepkavnieciskās un kādas nu tur vēl zeķes. “Nopietni? Tūkstošiem un tūkstošiem savējo līķu Ukrainā viņiem pie kājas, viņus satrauc zeķes?” neizpratnē bija pasaules sabiedrība.
Taču drīz vien rusņai parādījās arī citas problēmas. Nepiepildījās pasaules sabiedrības cerības Krievijas TV saklausīt sēru mūziku un skatīt “Gulbju ezeru”, jo tajā diemžēl iesvempās pats Puķins ar savu jau dienu iepriekš solīto uzrunu tautai, un viņa vēstījums bija vienkāršs - Krievijai nepietiek lielgabalgaļas, tāpēc - marš, visi karot! Protams, izņemot deputātu bērnus. Nu gan sākās dīvainas lietas - Georga lentītēm apsaitētie un “varam atkārtot” 9. maijā lepni paudušie pēkšņi internetā par meklētāko informāciju padarīja jautājumu, kā ātrāk un tālāk notīties no Krievijas. Šī lieta prasīja papildu izpēti, taču kara komisariāti kaimiņzemē nez kāpēc ar to nodarboties negrasījās.
Iesākās dziesmu pieteikšana Eirovīzijas dziesmu konkursam jeb “Supernovai”, un KaKu Aldis steigšus pa malu malām meklēja rokā savu rododendru blondīni, kura savulaik tik kaismīgi dziedāja par nacionālo hitu kļuvušo “Pandēmijas nauuu, pandēmija neeksistē”. Taču izskatījās, ka hits zaudējis aktualitāti, turklāt nebija garantijas, ka dziedoni nav savācis Šlosers vai Vaļa Jeremējevs - priekšvēlēšanu laikā tik vērtīgi kadri bija uz izķeršanu. Tiesa, Liepiņlindas šloserkongresā izpildīto priekšnesumu tāpat nevienam līdz šim nebija izdevies pārspēt, tomēr pastāvēja pamatotas aizdomas, ka diez vai Eirovīzijā ar to izdosies tikt augstākā vietā nekā “Citiem zēniem”.
Lai gan līdz Rīgā un Tamperē gaidāmajam 2023. gada pasaules hokeja čempim vēl bija tālu, tā kā halle šoreiz nebija jābūvē, tad tika lemts par biļešu tirdzniecību. Ņemot vērā to, ka biļešu visiem hokejgribētājiem parasti nepietika, tika prātots izlozēt tiesības tās nopirkt, turklāt ļaut šajā izlozē piedalīties tikai tiem, kuriem nav nekustamā īpašuma parādu Siguldā, nomaksāts līzings par mobilo telefonu, kā arī nav izrakstīts sods par braukšanu pa zaķi 3. trolejbusā, ielas pāriešanu pie sarkanās gaismas, makšķerēšanu sēņošanai plikam aizliegtās vietās vai atrašanos cilvēka cieņu pazemojošā izskatā ar atvērtu alkoholiskā dzēriena iepakojumu pie “Arēnas Rīga”.
Balstoties uz valstīs esošo kardināli atšķirīgo ekonomisko situāciju, Latvijā tika noteiktas biļešu cenas, kas bija krietni augstākas nekā Somijā. Uz Latvijas izlases spēļu dienu pat lētākās biļetes bija, sākot no 140 eiro, tāpēc pastāvēja aizdomas, ka izlozē piedalīsies tikai pats Hokeja Buncis un te vēl no pagājušā gada čempja kādā krogā aizķēries ezis Spaikijs. “Mēs izdzīvojam spēli” - šāds bija čempja sauklis. “Jūs rīkojat, jūs arī izdzīvojat…” drūmi noteica hokeja fani, jaunākajos elektrības un gāzes rēķinos veroties.
Pa to laiku Rīgā ieradās pats galvenais UEFA futbola Čefīrēns, lai parakstītu vienošanos par iespējamu nacionāla mēroga futbola stadiona būvniecību kaut kad un kaut kur galvaspilsētā. Pagaidām izskatījās, ka to varētu būvēt Lucavsalā, ja vien tajā laikā tur nenotiks Pozitivuss, vai Uzvaras parkā, ja vien no nojauktā baseina uz to laiku būs izmakšķerētas visas zivis. Par godu vienošanās parakstīšanai latvju futbolisti “Skonto” stadionā svinīgi ņēma un pakāsa moldāviem. “Hmm, jums tiešām šiem te vajadzīgs stadions?” domīgi pārvaicāja Čefīrēns. “Viņi taču varētu dauzīt bumbu kādā vārtrūmē, no govīm atbrīvotā pļavā, pamestā būvlaukumā vai izgāztuvē…”
Latvju valdība tikmēr atļāva samazināt apkures temperatūru šajā sezonā, ieregulējot to ne vairāk kā +19 grādu, ne mazāk kā +18 grādu, bet nekādā gadījumā ne +18,5 grādu robežās. Samazinot dzīvojamo telpu apkures temperatūru par vienu grādu, valdības plānos bija ietaupīt aptuveni 5% no izmaksām, un tas radīja lielas bažas, jo visiem bija zināms, kā valdībai ar to rēķināšanu parasti veicas. Savukārt siltumtīklos par pieprasītāko profesiju kļuva nevis santehniķi vai tamlīdzīgi speciālisti, bet īpaši siltumsapieri un siltumjuvelieri, kuru uzdevums bija ar savām jūtīgajām rokām ieregulēt tieši šos ne vairāk kā +19 grādus, turklāt visām padomju “hruščovkās” esošajiem dzīvokļiem līdzīgi.
Ak jā, un vēl - klāt bija kārtējais streiks. Par to šoreiz vienojās mediķu LIZDA, kas bija LVSADA un kura gribēja rīkot atkārtotu brīdinājuma streiku 27. un 28. septembrī, īsi pirms vēlēšanām, kamēr no partijām vēl kaut ko var izspiest. Atdzīvojās pat veselīgais pianists Pavļuts, kuram par nelaimi kovids savu pļauju nebija uzsācis, tāpēc saukt visus vakcinēties nebija jēgas, bet neko citu lāga Daniels neprata, tātad vēlēšanās viņam nebija nekādu izredžu. “Ja mediķu prasības netiks pildītas, būs sagaidāmi vērienīgi protesti,” brīdināja Pavļuts. Kādas bija mediķu LIZDAs, tas ir, LVSADAs prasības, neviens gan īsti nebija sadzirdējis, taču droši vien arī algu paaugstināšana. “Apnikuši,” nožāvājās nepateicīgā latvju tauta. “Kad sāks streikot kaprači, pamodiniet.”
