Saprotams, ka šī nedēļa pagāja vēlēšanu rezultātu apspriešanas zīmē, kad tika analizēts, polemizēts, polarizēts, diskutēts, disleksēts un deratizēts, kāpēc Saeimā tika ievēlēti tie, kas tika ievēlēti, un kāpēc netika ievēlēti tie, kas netika ievēlēti. Vēl steidzamības kārtā tika izstrādāti ieteikumi epidemioloģiskajam Trojaszirganskim, vai zaudētajās derībās apēdamo NA bukletu labāk iedabūt iekšā ar sinepēm, majonēzi vai kečupu.
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti nepārsteidza: latvju bāleliņi bija ievēlējuši tos, kurus paši četrus gadus bija lamājuši, gānījuši un zākājuši, pieplusojuši tiem tos, kurus paši pirms vairākiem gadiem bija uz neatgriešanos atlaiduši, kā arī saujiņu grūti pieskaitāmo, kuri tagad deputātu krēslos nomainīs citus grūti pieskaitāmos. Ja kādam bija trūcis Šlosera un Lielā Viļa, tad tagad viņu bija komplektos pa divi, līdz ar to pieņemot, ka Šloseri un Lielie Viļi vairojas daloties, pastāvēja pamatotas cerības, ka jau 2042. gadā 18. Saeimas sastāvs tiks pilnībā nokomplektēts tikai no Šloseriem un Lielajiem Viļiem.
Ja kaut kas pārsteidza, tad tā bija Latvijas Televīzija - mājsaimnieces ar skaudību nākamajā rītā prātoja, kāpēc viņas visu nakti gulējušas, no rīta veikušas rīta rosmi, gājušas dušā, pabrokastojušas un uzkrāsojušās, taču vienalga izskatās pēc samītām bekām un izkakātām avenēm, kamēr LTV Geste, kas visu nakti tupējis pie vēlēšanu rezultātiem un nav ne acis aizvēris, nākamajā rītā vienalga izskatās pēc LTV Gestes. Tāpat tika rosināts piešķirt Trīszvaigžņu konjaku vai vismaz pienu par darbu kaitīgos apstākļos Oditai par piedalīšanos šovā “Baiļu faktors” jeb “Ciemos pie Šlosera”, kā arī Bomam Tricim par tvītu lasīšanu tiešraidē, kad turpat blakus dūres vīsta caurkritušās Saskaņas caukritušais Briedis, kā arī dažādi relikti.
Kamēr vēlēšanu uzvarētāji prātoja, vai labāk sastiķēt uz trim vai tomēr aicināt pulkā arī ceturto, kā arī kur bāzt universālo Gerhardu, tautu vairāk interesēja, cik litru pārrūgušas vīnogu sulas un cik kastes antidepresantu, vēlēšanu rezultātus gaidot, ir patērēts partijas “Atturībai Par!” birojā, kad viņi brīžiem 5% barjerai pārsvempās ar vienas balss pārsvaru, brīžiem noslīdēja zem tās ar divu balsu deficītu, bet beigu galā pagāzās zem tās neglābjami un pavisam. Aizsardzības Pabrīķis nosirmoja vēlreiz un paziņoja, ka aiziet no kaut kurienes un dodas galīgi, tikai viņš vēl nebija izlēmis, no kurienes un uz kurieni tieši.
Izskatījās, ka patēriņš bija liels, jo “Nekustībai Par!” valde atkāpties no amata bija spējīga tikai otrdienas pēcpusdienā, kas gan vienalga bija ātrāk par Bordertaunbordāna konservatīvajiem, kuriem tam bija vajadzīgs vēl nedaudz ilgāks laiks, lai atkoptos no “Šausmām Malduguņu ielā”. Pret CVK par politiķu mobingu, bosingu un killingu gribēja ierosināt lietu, taču CVK pati galvenā Bērziņa taisnojās, ka biļetenu skaitīšana ieilgusi, jo dažos Rīgas iecirkņos bijis tikai pa diviem skaitīkļiem un neviena paša kalkulatora.
Pie lidostas “Rīga” pulcējās nepateicīgo bāleliņu pūļi, kuri gribēja redzēt, kā kārtējo pēdējo reizi no Latvijas notinas Govjuzemis, kurš pirms tam pameta Govjuzemja valdes vadītāja vietu un izstājās no Govjuzemja partijas, jo nebija attaisnojis Govjuzemja uzticību. Bāleliņiem ar to nepietika, jo viņi kategoriski pieprasīja publiskot to 33 578 cilvēku vārdus, kuri bija balsojuši par Alda KaKu, īpaši tos 10 623 cilvēkus, kuri bija pielikuši plusiņus pašam KaKu Aldim. “Šādi cilvēki taču var atstāt vaļā gāzes plīti, piečurāt kāpņu telpu, izlauzt grīdu lifta kabīnei, pieteikt karu Igaunijai vai paveikt sazin ko vēl, mums ir tiesības zināt, ka tādi mums dzīvo kaimiņos!” paģērēja satrauktie bāleliņi. Uztraukumam bija pamats.
Šajās vēlēšanās lielu lomu spēlēja sociālie tīkli, pateicoties kuriem Saeimā bija iešļūcis Rosļikovsusļikovs ar Siguldai nosperto logo un “Šņabilitāti”, un sociālo tīklu iemītnieki ar interesi metās analizēt, kāpēc “Šņabilitātes” malkas krāvēja Glorija parlamentā tikusi, bet “Progresīvo” ņūmarksiste Selmūšs - nē. “Tiktokam ir lielāks spēks nekā tviterim,” domāja vieni. “Viņai lielāki pupi!” argumentēja otri. Diskusijas draudēja ieilgt.
Koalīciju lipinot, nacionāļi ar progresīvajiem strīdējās, kurš ir lielāks leduslācis, bet kurš ir totāls pingvīns. Arī šīs diskusijas un līdz ar to arī koalīcijas un valdības veidošana draudēja ieilgt. Te arguments par pupiem vairs nederēja.
Uz šī fona gandrīz tika palaists garām tas izglītojošais fakts, ka izšķirošo balsu pārsvaru vēlēšanās būtu guvuši tie, kas vienkārši apsolītu pieslēgt apkuri iespējami agrāk, bet maksāt par to - iespējami vēlāk un iespējami mazāk. Daudzi palaida garām arī ziņu par iespēju pieteikties ikgadējam Latvijas ķirbju čempionātam, kurā politiķi nu nekādi nevarēja piedalīties, jo šajā pasākumā ķirbji bija ne tikai jāsola, bet arī jāuzrāda, bet ar reālo darbu uzrādīšanu partijām visos laikos bijušas problēmas. Par “Nameju 2022”, kurā piedalījās karavīri, zemessargi, jaunsargi un mežsargi, kā arī Sarkandaugavas pārvada pārbaudi ar 13 dažādu slodžu shēmām un 17 dažādiem sieriem nemaz nerunāsim - tas vispārējo politisko kaislību gaisotnē paslīdēja garām teju nolemtā klusumā.