Ap šo laiku parasti latvju zelta jaunatne trīcēja, drebēja un svīda baiļu sviedrus, gaidot augstskolu iestājeksāmenu rezultātus, taču šoreiz nevienu kaut kā nepārsteidza ziņa, ka studijām kādā no 12 augstskolām pieteicies mazākais studētgribētāju skaits pēdējo trīs gadu laikā. “Pats galvenais ir mācēt pieslēgties tviterim, feisbūkam, instagrammai un tiktokam,” teica jaunieši, kuri pārējo solījās apgūt kaut kad pēc tam.
Ielūkojoties laika prognozēs, latvju bāleliņi vairs īsti nezināja, ko iesākt - ierasti vaimanāt, ka viss ir slikti, un prātot, ka labi ir tur, kur mūsu nav, vai arī priecāties, ka mūsu tur tik tiešām nav: +45 grādi Spānijā un Portugālē, +40 grādi Parīzē, Londonā un citur, protams, izskatījās baisi, taču tas, ka latvju zemē vasaras vidū ir vēsāks nekā Oslo un aiz polārā loka, lielu optimismu arī nerosināja. Beigu galā karstuma grādi aplaimoja arī latvju bāleliņus, un šajā ziņā uz kādu laiciņu bija miers. Tiesa, līdz brīdim, kad kādam atkal būs par karstu, parasti bija jāgaida pāris stundas vai pat vēl mazāk.
Iestājās postu, šausmas un iznīcību sološais 21. jūlijs. Pulksten 18 drūmā nolemtībā pārstāja tikšķēt pulksteņi, bet dzeguzes ietērpās sēru drānās - elektroenerģijas cena turpmākajā stundā pārsniedza divus eiro par kilovatstundu, līdz ar to uz pusi pārspējot līdzšinējo elektrības cenu rekordu. Apstājās tramvaji, pārstāja ražot rūpnīcas, negriezās sūkņi un virpas, uz stundu tika izslēgti kondicionieri un atkausēti ledusskapji, bet vecāki bērniem atslēdza internetu, gaidot enerģētiskās apokalipses beigas. Pulksten 19 dzīve atgriezās ierastajā ritmā, namamātes varēja pabeigt cept cepeškrāsnī ielikto vistu vai gludināt kleitu, un izskatījās, ka pa to laiku nekas briesmīgs nebūs noticis - ja nu vienīgi demogrāfiskā līkne maķenīt palēkusies augšup.
Pavisam nelabas lietas notika Liepājas pusē - it kā nepietiktu ar nu jau labākos zivju medību laukos aizgājušo valzirgu, tagad tur tika izskalota arī pusotru metru gara un apmēram 80 kilogramus smaga zobenzivs, ko pie sevis uzreiz savāca Dabas muzejs. “Ar ko viņi tur Liepājā tādu nodarbojas, ka viņiem pilsētā piedzimst vējš, telefonisti stabos sēž un pludmalē izskalo visādus nezvērus?!” aizdomājās vieni. “Kas vēl tiks izskalots nākamnedēļ, kad tur notiks zummersounds un Fontēna fests…” aizdomājās otri.
Liepājnieki bija aizskaloti arī līdz Rīgai un CVK gaiteņiem, kur tika prezentēts Apvienotā saraksta “Zaļie un zilie - pofig, visi vienā maisā” deputātu kandidātu saraksts, kā arī nominēts premjera amata kandidāts - uzņēmējs Pīlēns. Viņš uzreiz paziņoja, ka nepieciešams apvienoties un mobilizēties krīzei, kas būšot pamatīga un nopietna, taču pamatīgās un nopietnās krīzes vienmēr esot arī iespēju laiks, un, ja Latvijai izdosies apvienoties un mobilizēties, tad no krīzes, kas būšot pamatīga un nopietna, valsts iziešot spēcīgāka. “Mums ir jāizved valsts laukā no sajūtas, ka nezinām, kur mums jāiet,” piebilda Pīlēns, uzsverot, ka viņi arī to nezina, taču vispirms vajag iziet un tikai tad to uzzināt. “Šim galdiņam vairāk neliet,” to padzirdot, nodomāja vēlētāji.
Gandrīz vienlaikus savu kandidātu sarakstu lika galdā arī “progresīvie”, kaut kādi regresīvie, responsīvie vai reversie, savus premjera amata kandidātus izziņoja bezzaļie zemnieki un Bordertaunbordāns, taču visas prezentācijas un paziņojumi nobālēja “Saskaņas” priekšā, jo viņi savā sarakstā Rīgā ar trešo numuru izlika Briedi. Jaunā politikas zvaigzne lauzītā latviešu un krievu valodā izplatītajā video steidza paziņot, ka lielākā nelaime Latvijā ir sabiedrības sašķeltība. “Eh, Mairi, Mairi…” nopūtās viņa kādreizējie pielūdzēji. “Lielākā nelaime ir nevis sabiedrības sašķeltība, bet galvā sista sabiedrība.”
Uz Brieža paziņojuma fona nevienu vairs īpaši neinteresēja, ko savā programmā vēl sablējusi “Saskaņa”, lai gan tās devīze vien jau bija apspriešanas vērta. “Par tautu! Par taisnību! Par Latviju!” - tā aicināja, un uzreiz radās jautājums, kura tauta ir domāta, lai gan tas tāpat bija skaidrs.
“Latvijas iedzīvotāju šogad ir par 17 000 mazāk nekā bija pirms gada. Izmirst. Nepiedzimst. Aizbrauc. Valsts vara nespēj apturēt šo lejupejošo trajektoriju,” savā priekšvēlēšanu manifestā vaimanāja “Saskaņa”. “Nu tak neizmirst! Un arī neaizbrauc. Diemžēl,” pētot sarakstu un padzirdot, ka Pliners pamucis no Ždanokas un viņas krievsavienības, aizdomājās latvju bāleliņi.
Kā no tautā mīlēta aktiera kļūt par daudzu tramdītu interneta trolli, īsā laikā pārliecinājās Rešetins, kuru cilvēcīgi bija nošausminājusi Bastīlijas ieņemšanas svinību dropē uzņemtajā bildē redzamā dzimumu no kaut kā uz nezin ko samainījusī amerikāņu admirāle Levīna un kodolinženieris Brintons augstpapēdenēs un brunčos. “Kurp virzāmies?” tviterī domīgi vaicāja Rešetins un ātri vien uzzināja, kurp virzāmies, kad viņam uzklupa jaunie liberasti. Krietnais Intars uzreiz saprata, ka tēlot sievietes svārkos teātrī un spriest par šādiem tēliem reālajā dzīvē nav viens un tas pats, un ierakstu dzēsa, taču bija jau par vēlu - viņš tika vainots homofobijā, transfobijā, genderfobijā, liberastfobijā, klaustrofobijā un pie viena, drošs paliek nedrošs, arī putinismā.
Nu jā, un vēl paklusām tika fiksēti kārtējie kovidrekordi. Jau pirmdien tika reģistrēts kopš aprīļa lielākais kovidinficēšanās gadījumu skaits un saņemtas ziņas par trim mirušajiem, bet vēl pat nebija apkopoti dati no “pozitivusa”. Atkal bija iemesls piesaukt mistiskos kumulatīvos rādītājus, kuros neviens neiebrauca jau iepriekšējā un aiziepriekšējā kovidreizē, kā arī gatavoties kārtējiem lokdauniem ar zeķbikšu pirkšanas aizliegumiem, kā arī pulcēšanās ierobežojumiem nenošpricētajiem savās bērēs un bez maskas. Patiesībā bija tikai viens jautājums - vai pandēmiju un lokdaunu izsludinās aizejošie vai atnākošie.
