Nedēļa iesākās daudzsološi svētkpilni – agrā, agrā un mazliet vēl tumšā pirmdienas rītā Rīgas dome informēja, ka ir sākta Pārdaugavas okupeklīgā fallekļa demontāžas laukuma iekārtošana. Tas nozīmēja to, ko tas nozīmēja, un latvju bāleliņi paņēma popkornu un kolu, iesēdās ērtāk klubkrēslos, pieslēdzās tviterim un feisbūkam, paņēma rokā TV pulti un sāka gaidīt akcijas turpinājumu.
Iesākumā nožogotajā Uzvaras parka teritorijā tika savesti asinskāri kāpurķēžu ekskavatori un demontēts okupeklīgā fallekļa postaments, pēc tam tika nogāzti trīs padomju veči, kuri, kā izrādījās, nebija no bronzas, bet prasta bleķa, savukārt pēc tam ķērās klāt arī sievišķim. Tas izrādījās gruntīgs bābietis - ar večiem ekskavatori tika galā ātri, bet sievišķa tēls vēl otrdienas izskaņā bija ar zobiem un nagiem ieķēries pamatnē, kulstīja asti, trina ragus, kārpīja pakavus, purināja bārdu, spļāva uguni un palika savā vietā. Beigu galā gan krita arī tas.
“Uzbrukt neaizsargātai sievietei!” uz to visu skatoties, domās kliedza un rokas izmisumā lauzīja pie okupekļa ieradusies un līķpelēkā kostīmā tērpusies Taņa Ždanoka, kura visa šī pasākuma gaitā tomēr saglabāja dzelžainu mieru un nenotrausa pat skopu vīrieša asaru. “Interesanti, kā viņa līdz šejienei vispār tika?” aizdomājās latvju bāleliņi. “Diez vai ar automašīnu, jāšaubās, ka ar moci, velosipēdu vai stāvdrāzi, arī kājām cauri pilsētai viņa te dzīva netiktu un arī autobusā taču viņa būtu, hmm, denacificēta un demontēta…” Bet varbūt šīs pārdomas bija par okupekli, nevis Taņu.
Kaut kur vērotāju pūlī atskanēja šampaniešu pudeļu paukšķi, kaut kur izskanēja “fašizms ņeproiģots” un atvērās kiļku bundžas un samogonkas buteles, kāds kaut kur maķenīt sakulakoja oponenta fizionomiju, taču kopumā viss aizritēja apbrīnojami rāmi - kādi padsmit audzināšanas nolūkos aizturētie neskaitījās. “Nu re, un kāds vēl teica, ka šis okupeklis kādu baigi interesē?!” teica bāleliņi, kamēr rašisti pulcējās Odnoklasņiku un Telegrammas tērzētavās un vīstīja dūres virtuāli, prātojot, kur nu varēs pulcēties 9. maijā.
Krievsavienības Mitrofanovs pauda, ka “LKS protesta akcija pret padomju pieminekļa nojaukšanu būtu saliedējusi sabiedrību un veidotu pilsonisku sabiedrību”, taču šajā viedoklī neieklausījās pat Tvaika ielas dziednīcas personāls, kas gan bija nolaidība, redzot krievsavienības līdera reakciju domes sēdē uz epitetu “vatņiks”.
Ceturtdienas rītā Uzvaras parkā vēl bija palicis tikai pats 79 metrus augstais obelisks, kura krišanai varēja pieslēgties tiešraidē no LTV ēkas līdzās bezdeļvanaga vai kā to putnu sauca ligzdai izvietotās kameras. Ik pa laikam no notikuma vietas ēterā tika laistas karstās ziņas, no kurām varēja secināt, ka falleklis tiks gāzts ar beztranšeju caurduršanas un urbšanas kalšanas metodi, līdz ar to aktuāls palika vien jautājums, uz kuru pusi to gāzīs un kāpēc tieši virsū tramvajam, nevis LKS birojam. Ļaudis ņēma brīvdienu, lai klātienē redzētu okupekļa krišanas brīdi, lai gan to patiesībā varēja viegli prognozēt - piecas minūtes pirms okupekļa nogāšanas tā vietā vajadzēja atvērties visuresošajam “Ezītim miglā” vai vismaz kārtējai kebabnīcai.
Ar obeliska gāšanu negāja nemaz tik viegli, jo tas nekādi negribēja padoties, taču pietika tikai LTV sākt intervēt Urbanoviču, ka to nu vairs nespēja izturēt pat okupeklis, kas, padzirdot Urbanoviča ievadvārdus, ar skaļu blīkšķi un lielu plunkšķi metās garšļaukus un bija beigts. Lielākā daļa no visu dienu gaidās pie okupekļa vai TV tiešraidē stāvošajiem vai sēdošajiem tieši attiecīgajā brīdī bija aizgājuši uz mazmājiņu, sūtījuši īsziņu vai tviterojuši, virinājuši ledusskapi, likuši cepešplītī zivi vai kā citādi novērsušies, tāpēc pūlī atskanēja sašutuma un cerību pilni saucieni “atkārtot!”.
“Ko vēl ne…” padzirdot šo aicinājumu, drūmi norūca 1 ekskavatorists un 2 traktori. “Visu dienu ar šo riebeklību dzimumaktējos, atkārtojiet paši!” Savukārt ārlietu Rinkinkēvičs nu varēja braši ziņot, ka apkures krīze Latvijai nedraud - krievu gāzes vietā mājokļu apsildei varēja izmantot ceļā uz Latviju esošos 666 666 vagonus ar protesta notām par padomju laiku pieminekļu demontāžu.
Dīvainā kārtā okupekļa nojaukšanas process tomēr neizpelnījās gaidīto publikas interesi - cilvēki pat vairāk satraucās, kur paliks okupekļa dīķī mītošās zivis. Kad pats galvenais Rīgas Staķītis informēja, ka ir rasts risinājums baseinā dzīvojošo zivju jautājumā, nododot tās zoodārzam, tad nomierinājās ne tikai cilvēki, dzīvnieki, putni un zivis (izņemot tās, kuras dzīvoja baseinā), bet pat Oltmāris. Izrādījās, ka eksperti bija noraidījuši iespēju zivis no okupekļa ūdenstilpes ielaist Mārupītē, jo tas varētu radīt apdraudējumu vietējām zivīm un izplatītu jaunas slimības, piemēram, rašismu, okupeklismu un vecuma plānprātību. “Jā, nabaga zivtiņas, ko tikai viņas visu šajos gados 9. maijā nav saskatījušās!” šādam ekspertu viedoklim piekrita pat dabas aizstāvji.
Lielu uzmanību sociālajos tīklos pēdējās dienās izpelnījās arī Vanšu tilts, kas bija kaut ko pārpratis un arī grasījās nojaukties. No tilta nokarājās drošības siets, kas līdz šim saturēja visu to, kas krietnā Nila valdīšanas laikā sen grasījās pašlikvidēties, bet tas savukārt izraisīja neviltotu gājēju un braucēju interesi, vai tilts negrasās likvidēties tagad, tūliņ un tepat. “Rīgas tilti” gan mierināja, ka tilts nav tiks melns, kā to mālē, un visi defekti ir novērsti, savukārt “Saskaņas” mēģinājumus domes sēdē runāt par Vanšu tilta tehniskajām problēmām pārējie deputāti aiz žēlsirdības noraidīja - “saskaņieši” vēl laikam nebija aptvēruši, kāpēc no tiltiem kaut kas karājas un grasās nobrukt, jo atbildīgais par karāšanos un brukšanu nebija paguvis no Eiropas Parlamenta raportēt par nepieciešamo reakciju šajā jautājumā.
Pasaules mērogā tas viss nobālēja salīdzinājumā ar to uzmanību, ko arī latvju zemē izpelnījās somu smukā premjerministre Sanna, kura video bija redzama piedalāmies kādā privātā ballītē. Tā kā Sanna uzvedās brīvi un nepiespiesti, smaidīja un priecājās, nevis akmenscietu seju aicināja vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties, viņai nācās pat veikt narkotiku testu. Savukārt mūsu politiķi, redzot Sannas popularitāti, aizdomājās, varbūt arī viņiem derētu netīšām palaist sociālajos tīklos kādu video. “Nedo’ die’s!” šausmās galvu saķēra latvju bāleliņi, iedomājoties Kariņpapu stringos lēkājam pie Būū vai Patrishas dziesmām. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.
