Iestājās jūnijs, un daudzi ar šausmām vērās ziņu lentēs, ko nelabu būs atnesis jaunais mēnesis. Izrādījās, ka neko īpašu – kaut kur paaugstinājās tarifi, kaut kur uzstājās “Eolika” ar “Imagine Dragons”, kaut kur Jūrmalā notika bīčvolejbols, kaut kur Roterdamā blandījās Kariņpaps, taču vispār 1. jūnijā no īpašāk atzīmējamiem pasākumiem bija tikai Bērnu tiesību aizsardzības diena, skolēnu vasaras brīvlaika iestāšanās, 95. benzīna sadārdzināšanās līdz diviem eiro litrā un kārtējie sūdīgā laika un nokrišņu rekordi.
Pavisam cita lieta bija nedēļas sākums, kad portālos par lasītākās ziņas titulu sacentās vēsts par to, ka atrasta pirmā beka, ar to, ka nolemts izdot kriminālvajāšanai Krāpjbankas Bondaru. Beka uzvarēja vienos vārtos, jo ar Bondaru tāpat viss bija skaidrs - klāstīs, ka viss ir meli, slima suņa murgi un politiskais pasūtījums, atkāpsies no komisijas, kur viņam nemaz nebūtu bijis jāiekāpj, un paziņos par nepiedalīšanos vēlēšanās, kurās viņu tāpat nemaz nebūtu ievēlējuši. Izrādījās, ka Krāpjbankas Bondars bija kritis nežēlastībā saistībā ar līgumu ar Sievu Ievu, lai noslēptu ģimenes māju lietā par zaudējumu nodarīšanu “Latvijas Krāpjbankai”. “Un viņš tiešām domāja, ka neviens to nepamanīs?!” neizpratnē bija nepateicīgā latvju tauta.
Taču vēl lielāku troksni par beku un daudz lielāku par Krāpjbankas Bondara lietu sacēla NATO patruļlidmašīnas, kas vairākās vietās Latvijā bija nevis klusi papurkšķinājušas, bet radījušas skaļiem sprādzieniem līdzīgus trokšņus, pie rāmas dzīves pieradušajiem latvju bāleliņiem piebaidot sirdsklauves un nelāgu iznākumu ar vēdera satura saturēšanu. Lai gan aizsardzības Galkins uzsvēra un aizsardzības Brāle atvainojās, ka lidojums noticis, ievērojot normatīvos aktus un virs desmit kilometriem, tauta gandrīz paģērēja aizsardzības Pabrīķa skalpu, tikai viņš, par laimi, tobrīd bija aizņemts ar Eiroatlantiskās alianses nākotni, tāpēc purkšķus un sprādzieniem līdzīgos trokšņus nebija pamanījis.
Savukārt Bomam Tricim, “900 sekunžu” Grigalim, Saules vēstnesei Ramonai un Laika Skudrai vairs demisiju neviens pat neprasīja - visiem tāpat bija skaidrs, ka no latvju klimatiskajiem apstākļiem neko labu gaidīt vairs nav vērts, solījumiem par gaisa iesilšanu līdz 25 grādiem nākamajā nedēļā, nākamajā mēnesī vai aiznākamajā gadā neviens vairs neticēja, un latvju bāleliņi jau sāka samierināties, ka atliek vien veicināt dūraiņu, ausaiņu, šaļļu, gumijnieku un lietusmēteļu ražotāju biznesu, kā arī sausi statistiski uzskaitīt, cik procentus no mēneša normas sasniedzis nokrišņu daudzums Dobelē un cik procentus no pēdējās piecgades normas tas pārsniedzis pārējā Latvijas daļā. “Vai gājputni jau aizlidojuši atpakaļ uz dienvidiem? - Nē, sasaluši putni nelido,” tāds bija nedēļas topa joks tviterlentē.
Pasaules svarīgāko notikumu kontekstā beidzot bija noslēdzies tiesas process starp Džoniju Depu un Amberu Hērdu, kurā abi tika atzīti par vainīgiem, abi par vardarbīgiem un abi par neslavas cēlājiem, taču Deps mazāk, tāpēc viņam bija jāmaksā Hērdai tikai divi citroni, kamēr Hērdai Depam - visi piecpadsmit. “Un kam mēs tagad sekosim, ko lasīsim, par ko interesēsimies?” saskumuši teica latvju bāleliņi, ieslēdza TV kasti un paskatījās “Mīlas viesuli”, bet pēc tam ar daudz cerīgākiem skatiem pavērās Singapūras Satīna Sušī un viņa nu jau bijušās Mairitas virzienā, kā arī painteresējās, vai tiešām nav nekā jauna Artušņa un Dārtas sāgā.
Uz šo visu notikumu fona gandrīz nepamanīts palika jaunākais terminomurgologu veikums - beidzot tika noteikta pirts definīcija, bez kuras latvju bāleliņi nosodāmā un noziedzīgā kārtā bija atļāvušies dzīvot jau gadsimtiem. Terminomurgologi paģērēja turpmāk pirti saukt kā “nozīmīgu latviešu kultūrvēsturisko tradīciju kopumu ķermeņa attīrīšanai, veselības uzturēšanai un labsajūtai”, bet pirts rituālus par “secīgu, radošu, uz cilvēka līdzdalību/līdzdarbību vērstu, noteiktu darbību, dziedināšanas tradīciju un garīgo prakšu kopumu ar noteiktu mērķi vai simbolisku nozīmi specifiskos notikumos, kas balstīta uz personīgo fizisko un empīrisko pieredzi, unikāli pielietojot dabas veltes, latvju dainas un citus līdzekļus”. Tiem, kas šos pareizos terminus neievēros, draudēja kā sodu piemērot ieslēgšanu pērtuvē, uz kuras sienas 666 reizes jāuzraksta Lāšons Larsona, Kāšons Karlsona un Svedberjs Svedberga vietā, kā arī jāapzvēr tā vairāk nedarīt, turot roku uz Īslandes un Tūnisijas kopotajiem rakstiem. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.
