Papiketējuši pret pārlieku tievu koku izciršanu un pārlieku resnu ierēdņu savairošanos, pašausminājušies par dzemdēšanu ar vai bez epidurālās anestēzijas, analgēzijas un amnēzijas, latvju bāleliņi pievērsās laicīgākām lietām.
Nedēļa iesākās ar sensacionālu ziņu, ka naktī ap pulksten vieniem Liepājas pludmalē jaunieši sastapušies ar valzirgu. Iesākumā gan šķita, ka Karostas melnajā tirgū, “točkās” un “nočņikos” uzradušās nezināmas izcelsmes sēnes, pirms zummersounda kāds sadomājis noprovēt jaunāko kaņepju ražu vai arī uz beķerejas bulciņām patrāpījies pavairāk magoņu sēklu, taču jauniešu nofotografētie un safilmētie selfiji un klipi pierādīja, ka valzirgs viņiem nav nomurgojies. Vēlāk šis dzīvnieks uzradās Slīteres dabas parka teritorijā, un speciālisti brīdināja, ka, lai arī valzirgi cilvēkus neuztver kā barības objektus, labāk tiem netuvoties. Speciālisti neminēja, vai valzirgi cilvēkus neuztver kā seksa objektus, un arī valzirgus tuvāk sastapušie nez kāpēc par to neko nestāstīja, tāpēc tika pieņemts, ka šie dzīvnieki var vienkārši iekost.
Ar pavisam citām problēmām saskārās ogrēnieši un aizkrauklieši, kuri netika ne pie valzirgiem, ne pie zirgiem, ne pie ārsta, ne uz veikalu, ne uz darbu, ne kur citur, jo Liepājas autobusu parks šoferu trūkuma nebija spējīgs aizbraukt tālāk par Liepāju, lai gan iepriekš bija dievojies veikt pārvadājumus ne tikai uz partijas “Latvija vienā vietā” kongresiem, bet visā Latvijā un vēl aiz tās robežām. Līdzīgā situācijā bija vidzemnieki, kur savukārt neko nepārvadāja kareivīgās Nordekas, taču tur bija raduši risinājumu, ļaujot braukt iepriekš to darījušajai CATAi. Beigu galā tas viss pieriebās gan pārvadātājiem, gan nepārvadātājiem, gan zaļajiem, gan zilajiem, gan zemniekiem, gan pat Kluba Ramonai, kuri visi kopā un katrs atsevišķi pieprasīja satiksmes Linkaiša demisiju, bet viņam tam nebija laika, jo vajadzēja spriest par aviācijas nozares attīstību Eiropas un visas pasaules attīstības kontekstā.
Tā kā uz kaut kurieni beidzot pamukušā vai patriektā Govjuzemja atstātā klauna vieta bija vakanta, tai pieteicās Šloseris, kurš papildinājās ar seno cīņubiedru, bez Amerika palikušo Buriku. Viņi lepni ar kaut kādu birsti tīrīja staķīšus, par ko paši priecājās, savukārt pa to laiku Aināra bijusī prezidenta amata kandidāte Stepaņenko kopā ar savu uzticamo Sančo Pansu Ļubu Švecovu četru mēnešu laikā nomainīja ceturto, četrpadsmito vai četrdesmit ceturto partiju, tikai šoreiz neviens vairs pat neatcerējās tās nosaukumu. “Briesmīgi, ka vīrieši vecuma kategorijā 60+ spiesti kļūt par klauniem,” nopūtās nepateicīgā latvju tauta, tikai neviens nesaprata, vai viņi to domājuši par Šloseri, Buriku vai varbūt Lielo Vili.
Eiropas politikas kontekstā lielu rezonansi izraisīja izbreksitējušos britu Borjkas Džonsona paziņojums par vietējās konservu partijas līdera amata, kas nozīmēja arī premjerministra amata, zaudēšanu. “Kas nu tagad būs, kā nu tagad būs, taču, kas pats galvenais un svarīgākais, pie kā tagad dzīvos Dauningstrītas kaķis Larijs?!” satraucās britu pavalstnieki, taču, uzzinot, ka Larijam viss būs kārtībā, nomierinājās. Savukārt Borjka paziņoja, ka viņam ir skumji atstāt labāko darbu pasaulē, un nu nevienam vairs bija skaidrs, vai viņš ar to domājis premjera posteni, vai arī viņš pa kluso piepelnījies, strādājot par Paradīzes salas uzraugu, konjaka degustatoru vau prezervatīvu testētāju.
Kamēr lāga Kariņpaps bija devies atvaļinājumā, savus premjerēšanas pienākumus uzticot veikt aizsardzības Pabrīķim, pēdējais sadomāja veikt kaut ko līdzīgu valsts apvērsumam. “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās, tas ir, es gribēju teikt - es palikšu savā vietā, bet jūs iesiet armijā,” svarīgi noteica Pabrīķis un ierosināja Latvijā ieviest vispārējo valsts aizsardzības dienestu jeb paraušanu latviešos. Šī sistēma paredzēja, ka dienestā varēs pieteikties vīrieši vecumā no 18 līdz 27 gadiem, bet sievietes to varēs darīt brīvprātīgi, taču te nu Pabrīķis radikāli kļūdījās, un viņam uzreiz uzbruka vesela amazoņu armija, kuras gribēja ņemt plinti un doties ierakumos, iepļaukājot ar neļķu pušķi vai saklapējot ar mīklas rulli ikvienu, kurš gadīsies ceļā.
Tiesa, pagaidām nebija skaidrs, kādā veidā domāts radināt latvju bāleliņus pie valsts aizsardzības dienesta, jo pirmās dienas pēc Pabrīķa paziņojuma parādīja visai neveselīgas indikācijas. Kāds radošo industriju pārstāvošs, pēc paša domām, vīrietis gaudās, ka viņam par dzimtenes aizstāvēšanu maksās tikai 400 eiro; latvju puika ar vislatviskāko vārdu Janka un ar vislatviskāko uzvārdu Kalniņš nolēma braukt spēlēt hoķi uz okupantu līgu un kļūt par Habarovskas amūru tīģeri, jo tā būšot labāk ģimenei, savukārt visā Talsu novadā paniku izraisīja viens vienīgs nabaga iznīcinātājs. Tāds, lūk, bēdīgs un pārdomas rosinošs stāsts.
