Beidzot pienāca četrus gadus ilgi un nepacietīgi gaidītā diena, kad 13. Saeima pulcējās uz savu pēdējo sesiju. To pēdējā gaitā izvadīt uzņēmās prezidentīgais Levitonkuls, kas, uzrunājot aizejošo sasaukumu, pauda neslēptu izbrīnu un pat apbrīnu, ka Saeimas koalīcijas kaut kā nebūt kopā salipinātā un ar skoču salīmētā valdība izrādījusies pārsteidzoši stabila un produktīva. “Produktīva? Viņš to nopietni?” savām ausīm nespēja noticēt latvju bāleliņi.
Pa to laiku aizejošās, nākošās un vēl neatnākušās Saeimas politiķi gatavojās vēlēšanām, un to gaisotnē Pārtikas un veterinārais dienests uzsāka meža dzīvnieku vakcināciju pret trakumsērgu - neizskatījās, ka tā ir sakritība. Atkal virmoja niknas diskusijas par to, kurām partijām dota, kurām par maz dota, bet kurām nemaz nav dota iespēja piedalīties Domburšovā, Bērtules naktī un citās TV priekšvēlēšanu debatēs, un NEPLs atkal varēja skatīt sūdzību pēc sūdzības, ka dažādi sīkpirži, kuriem vēlēšanās nespīdēja pārsniegt pat 0,005% barjeru, netiks TV ekrānos “Kovidorāmas”, “Midsomeras slepkavību” vai vismaz sporta ziņu laikā ēterā rullēt gurķi, dauzīt banānu un reklamēt sievasmātes vārīto plūmju zapti.
“Atparieši” šādai iespējamībai bija gatavojušies laikus, tāpēc “TikTokā” uzsāka paši savu videosēriju, kurā Vecrīgas caurlaižu Pūce sajutās Geste, Dobele un brīžiem mazliet pat Volmārs, un informēja par pie Ventspils nokritušo lidmašīnu, par gaidāmajiem apkures grādiem dzīvokļos, par gāzes apjomiem Inčukalnā, par pēdējiem futbola spēļu rezultātiem, kā arī citām ziņām, par kurām visi tāpat jau sen zināja, un arī tie, kuri nezināja, vismazāk jau nu tās gribēja dzirdēt no Pūces.
Savukārt vides reģionālais Plesis priecīgi informēja, ka Latvijas depozīta sistēma atzīta par pašu labāko un modernāko Eiropā, kautrīgi nepieminot, ka par to vēsta tikai “YouTube” ievietots video ar 198 skatījumiem, kā arī pavisam nepieminot, ka patiesībā viss šis fakts ir izzīsts no pirksta. Bet Pabrīķis bija pavisam skarbs: “Mans pienākums ir runāt tieši - nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus!” Ko viņš teica pēc tam, neviens vairs neklausījās, jo visi piekrita - vēl četrus gadus viņus pieciest tiešām nedrīkst. Izskatījās, ka kopīgām pūlēm “atparistiem” tiešām var izdoties nodauzīt savu reitingu zem 5%.
Aizsardzības ministrija sarīkoja mācības iedzīvotāju apziņošanā ar SMS īsziņām un pārbaudīja, kā iedzīvotāji reaģēs krīzes situācijās. No sūtītāja “Sargs.lv” tika izsūtītas īsziņas ar šādu saturu: “Uzmanību, apziņošanas pārbaude! Te raksta tavs tēvocis Nigērijā, kurš ir neglābjami slims un grib atstāt tev savus miljonus mantojumā. Zini, kā rīkoties krīzes gadījumā, un iepazīsties ar 72 stundu bukletu. Skūpstu un skauju, Tava Aizsardzības ministrija.” Rezultāti bija satriecoši - neviens nebija rēķinājies, ka iedzīvotāji tiešām mēģinās šo bukletu izlasīt, taču tie to mēģināja, tāpēc uzkāra aizsardzības Pabrīķa datoru un pārējo AM sistēmu, bet tie, kas nebija spējuši atvērt saiti un izlasīt bukletu, nākamajā rītā pilnā ekipējumā ar sviestmaizēm somā un pasi zobos sēdēja kara komisariātos un gaidīja iesaukšanu obligātajā vai vismaz neobligātajā militārajā dienestā.
Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā uz desmitā ceļa pie otrā perona ceturtās sliedes starp piekto un sesto gulsni notika pasākums, ko latvju bāleliņi bija gaidījuši jau kopš neatminamiem laikiem un par ko nostāsti bija klīduši no mutes mutē un no paaudzes paaudzē - bija noslēdzies vilcienu iepirkuma konkurss, un tika atrādīts pirmais jaunais elektrovilciena sastāvs. “O, vilciens!” aizgrābti dvesa bāleliņi, bijīgi pataustot vilciena slieksni un paraustot to aiz izpūtēja, bet drosmīgākie pat iegāja tā salonā. “Kas to būtu domājis, ka to pieredzēsim, varbūt tas vilciens arī brauc? Nopietni, brauc, ja? Un kur, ne jau Latvijā?” Lai gan satiksmes Linkaišs solīja, ka brauc gan un drīz pat Latvijā, neviens tam neticēja un gatavojās līdz mūža beigām kratīties vecajos vagonos, kamēr tiem vēl nav ielūzusi grīda vai nokrituši riteņi.
Ik pa laikam parādījās arī kādas ziņas par kovidu. Piemēram, LTV “Rīta Pornorāmā” infektoloģiskais Uga prātoja, ka epidemioloģiskajai situācijai Latvijā nevajadzētu kļūt tik sliktai, lai nāktos atgriezties pie būtiskiem kovidierobežojumiem sabiedrībai, jo progresējusi sabiedrības imunitāte, kas veidojusies no vakcinēšanās un izslimošanas. Krietnais Uga tomēr aicināja iedzīvotājus rudenī vakcinēties pret kovidu, pie viena arī pret gripu, varbūt arī pret mērkaķu bakām, kā arī nekādā gadījumā nelaist garām iespēju nopotēties pret cūciņām, masaliņām un siena drudzi. “Ja vēlēšanas beigsies man labvēlīgi, špricēsieties arī pret ūdeni ceļgalā un sifilisu, kā arī mājdirnēsiet kā mīļie!” kaut kur no Veselības ministrijas gaiteņiem atskanēja kāda plikpauraina cilvēka mefistofeliski smiekli, ko pavadīja uz klavierēm atskaņota Šopena otrās klaviersonātes trešā daļa jeb Sēru maršs.
Izglītības ministrijā gan viss bija pa vecam - ar Vanagas LIZDU panākt kompromisu par skolotāju algu paaugstināšanu nebija izdevies, līdz ar to pedagogi gatavojās 19. septembrī rīkot streiku. “Viņi nevarētu to izdarīt ātrāk? Goč pendel, pieriebies,” teica nepateicīgā latvju tauta un aizgāja gulēt.
